101. kilometrs - toreiz un tagad.12

Termins 101.kilometrs Padomju Savienībā bija neoficiāls termins, bet pazīstams termins. Tas nozīmēja, ka varas iestādes varēja aizliegt dzīvot 100 kilometru rādiusā ap Maskavu un Ļeņingradu, savienoto republiku galvaspilsētām un tā sauktajām ‘’slēgtajām’’ pilsētām- Sevastopoli un Dņepropetrovsku. No 1921.gada līdz 1953.gadam politisko represiju laikā šāda izsūtīšana tika piemērota ap 3,78 miljoniem cilvēkiem. Galvenokārt tie bija ‘’dzimtenes nodevēju un spiegu’’ ģimenes locekļi.

Sākoties ‘’Hruščova pavasarim’’ tuvā trimda tika piemērota arī bomžiem, disidentiem un recidīvistiem , vai vienkārši citādi varai neērtiem cilvēkiem. 1980.gadā, kad Maskavā notika Olimpiskās spēles, pilsēta tika pamatīgi patīrīta no deklasētiem elementiem. Arī Soču olimpiādes sakarā atkal parādījās šis termins.

Arī ap Rīgu pastāvēja šāds 100km ierobežojums. No ārzemēm iebraukušie radinieki nevarēja apciemot savus tuviniekus provincē. Lai satiktos bija jābrauc uz Rīgu. Nesen lasīju par kādu ciemu- Bridaga, kas bija viens no ciemiem uz kuru tika nosūtīti bezpajumtnieki un alkoholiķi. Speciāli uzbūvētās barakās tie tad nu vadīja savas ‘’jautrās dienas’’. Var tikai iedomāties kā jutās vietējie iedzīvotāji, kuriem nācās sadzīvot ar tādiem kaimiņiem. Un tas noteikti nebija vienīgais.

Dīvaina sakritība, bet varbūt arī nē, bet 101 kilometra attālumā no Rīgas top Likteņdārzs. Vieta, kas veltīta tiem, kuri nekad vairs neatgriezās Dzimtenē pēc izsūtīšanas. Tiem, kuru atdusas vietas nav zināmas.

Likteņdārza izveide sākās 2008.gadā pēc japāņu vides arhitekta Šunmio Masuno projekta. Laikam jau ir taisnība, ka latvietim prāts ir no rietumiem, bet sirds- no austrumiem. Senču godināšana un klusināta pietāte pret dabas skaistumu- tas ir šīs piemiņas vietas vadmotīvs. Katrā ģimenē ir zināmi stāsti, par tuvākiem vai tālākiem radiniekiem vai arī paziņām, kuras ir skārušas padomju varas represijas. Un tieši tāpēc šis projekts gūst tik lielu atsaucību. Ne tikai ziedojot naudu, bet ieguldot arī savu darbu dažādās talkās. Tas ir mazākais ko katrs varam darīt, lai visas zudušās dvēseles beidzot rastu mieru un arī mēs varētu iet tālāk ar augsti paceltu galvu.

Un kad Latvijas simtgadē Likteņdārzs būs pabeigts, es tā ceru, mēs būsim atdevuši vēl vienu parādu tiem, kuriem esam pateicīgi par šodienu. Un nečīkstiet, ka nav tas un nav arī tas. Nodrāztajā teicienā- ‘’Katrs ir pats savas laimes kalējs’’ ir pateikts viss, kas vajadzīgs, lai sasniegtu līdzsvaru sevī un apkārtējos.