Piedāvāju nelielu ieskatu par to kā citur pasaulē izvada aizgājējus.
10 dīvainas bēru ceremonijas21
438
1
Pašmumifikācija. Tā ir speciāla diēta, kura noved pie nāves, t.i. sagatavo nāvei paši sevi. Šo praksi izmanto japāņu budisti, kuri sevi dēvē par Sokušinbutsu. Nežēlīgo diētu iesāk tikai un vienīgi ar riekstiem uz augļiem, atbrīvojot organismu no taukiem. Tālāk seko nākamais posms, kas ilgst pat tūkstoš dienas. Viņi paši sev izraisa vemšanu un inficē sevi ar parazītiem, kas noved pie dehidrācijas. Ēdienkartē ietilpst tikai mizas, saknes un indīga tēja. Trešais un pēdējais posms nav tik ilgs- mūku ievieto akmens zārkā un tur, ieņēmis lotosa pozu, viņš sagaida savu nāvi. Ar zvana palīdzību, viņš saviem kolēģiem ziņo par to, ka viņā vēl ir dzīvības pazīmes. Dienā, kad kolēģi no mūka nedzird zvana skaņas, viņa zārku aizvāko un gaida vēl 1000 dienas. Pēc tūkstoš dienām zārks tiek atvērts, lai mumifikācija turpinātos.
Bēres ar striptīzdejotāju. Donghai provincē Ķīnā tiek uzskatīts, jo vairāk cilvēku atnāca izvadīt aizgājēju, jo viņš dzīvē bijis ievērojamāks un ietekmīgāks. Interesanti tas, ka uz bēru ceremoniju tika aicinātas striptīzdejotājas. Lielie pūļi visticamāk nāca apraudzīt šo diezgan reto parādību. Pēc tā, kad nesen tika sacelta ažiotāža par vienu no šādām bēru ceremonijām, vietējās iestādes sākušas cīnīties aizgājēja "tiesībām" uz pieklājīgu apbedīšanu.
Dejas ar mirušo. Madagaskaras salas iedzīvotāji gan ar tādām ekstrām kā striptīzdejotājas gan nav apveltīti, taču dejas ar mirušo gan viņi nesmādē. Lieta tajā, ka saskaņā ar kādu leģendu, mirušā gars periodiski atgriežas ķermenī, tapēc dejas ar mirušo reizi 7 gados uzrīko tuvējie radi.
Debesu bēres. Dzīve tibetiešu mūkiem norisinās pārsvarā skarbos apstākļos, kalnainos reģionos, tapēc pa mūsējo šniti- "aprakt zemē" viņiem ir neiespējami, tomēr tibetieši ir atraduši veidu kā aizgājēju apglabāt- viņi sadala līķi pa daļām un sajauc ar miltiem. Šis briesmīgais sajaukums ir ideāls ēdiens maitu lijām. Saskaņā ar ticējumu, tādā veidā mirušā gars atgriežas dabā, un ķermenim vairs nav nekāda vērtība.
Nu šitās jau nav bēres, bet kautkādi svētki. Indonēzijas provincē bēres dikti līdzinās mūsu tradicionālajām kāzām, kurās ir gan dziesmas, gan dejas, gan banketu galdi. Protams, tas viss maksā ļoti dārgi, tapēc ciemiņi radiniekiem to naudas žūksni samet. Tādas ceremonijas periodiski var ilgt dienām, mēnešiem, pat gadiem. Mirušo neaprok pirms ceremonijas, to ietin lapās, novieto gultā un auklējas ar viņu kā ar slimnieku- runājas ar to, rūpējas. Pēc ceremonijas mirušo ieliek zārkā un aprok īpašās bedrēs vai arī zārku piekar pie klints.
Briljantu ceļi. ASV kremācija ir diezgan populārs veids kā apglabāt mirušo. Kāds uzņēmējs no kompānijas LifeGem piedāvā pelnus pēc kremācijas pārvērst dimantā, un tas patiesi būs dimants. Cena tādam dimantam varētu svārstīties no 3,5 līdz 20 tūkstošiem dolāru, atkarībā no lieluma. Tālāk dimantu var lietot savos ieskaitos, vai nu glabāt mājās kādā īpašā vietā, vai arī iestrādāt to gredzenā un staigāsiet apkārt ar apziņu, ka esat uzvilcis pirkstā savu radinieku or smth.
Badošanās līdz nāvei. 2006. gadā Vimla Devi, indiešu sieviete, kurai bija vēzis, nomira.Nēves cēlonis nebij vis vēzis, bet gan 13 dienu atturība no pārtikas, ko Indijā sauc par Samsaru. Šī ir brīvprātīga nāve, gavēnis, kuru ietur džaini. Džaini ir cilvēki, kuri sludina džainismu, t.i. nenodara kaitējumu visām dzīvām radībām. Sansara parasti sākas pēc tam, kad cilvēks saprot, ka viņš ir sasniedzis dzīvē mērķi, viņa misija šajā pasaulē ir galā un ir gatavs garīgai attīrīšanās ceremonijai. Protams ne visi Indijā atbalsta Samsaru, jo daži uzskatā, ka tā ir pašnāvība, taču samsaras noliegšana nav pieļaujama, citādi tas var draudēt ar izstumšanu no sabiedrības.
Tev patiks šie raksti
