Tu neticēsi, ka šie cilvēki vispār bija tikuši cauri konkursam un ieguvuši darba vietu.
Tu neticēsi, ka šie cilvēki vispār bija tikuši cauri konkursam un ieguvuši darba vietu.
Kad tu sāc strādāt par skolotāju, nav ieteicams sēdēt stūrī un smieties par spokiem. Tomēr ko tādu izdarījā kāds vīrietis no Kanādas, kurš bija uzsācis skolotāja darbu Dienvidkorejā. Un nav brīnums, ka viņa pozīcija šajā darba vietā saglabājās ļoti īsu laiku.
“Es strādāju par angļu valodas skolotāju Dienvidkorejā, un pirms dažiem gadiem mēs atlaidām skolotāju, kurš bija atlidojis no Kanādas, jau pirmajā dienā tādēļ, ka viņš visu laiku ļoti spokaini smējās, kamēr pasniedza mācību stundas. Pusdienu pārtraukumā viņš sāka pie sevis ķiķināt, tādēļ mūsu priekšnieks viņam pajautāja, kas ir tik smieklīgs. Viņš atbildēja, ka spoki viņam stāsta ļoti smieklīgas lietas, un viņš nevar pārstāt smieties,” saka viņa bijušais kolēģis.
Nav domāts bērniem
“Strādāju lielā grāmatu ķēdes veikalā. Nolīgu/atlaidu vīrieti, kurš domāja, ka būs smieklīgi atcelt 5 gadus veca zēna sūtījumu (multeņu varoņa grāmatas) un samainīt to pret seksa rokasgrāmatu. Par laimi viņš bija pietiekami stulbs, lai ar to lielītos un stāstītu citiem, tādēļ mēs laikā paspējām sūtījumu atcelt, un puiša ģimenei neko tādu nenācās piedzīvot. Atlaišanas process bija diezgan nepatīkams, skatoties uz to, ka viņš savās darbībās neredzēja pilnīgi neko nepareizu.”
“Man pieder viens no tiem kioskiem lielveikalā – tas man ir kā otrs darbs, lai piepelnītos. Darbiniekus nolīga aģentūra, tādēļ visu laiku bija darbinieku pieplūdums. Pēc divām dienām, kad tikko bijām atvērušies, man bija jāapmāca kāds vīrietis. Saņēmu no viņa zvanu, ka viņš nevarēs ierasties, jo viņu autobusā sadūra, un viņš atrodas slimnīcā.Es pajautāju, kurā slimnīcā, un viņš man atbildēja. Man ir draugs, kurš strādā policijas departamentā, un es palūdzu viņam, lai viņš piezvana uz slimnīcu un apjautājas. Tāda vīrieša reģistrs nebija slimnīcās, kā arī nebija gadījumu, kad kāds būtu sadurts autobusā. Es zvanīju vīrietim, lai pārliecinātos par to, kas ir noticis, un uz telefona zvanu atbildēja viņa tēvs. Pateicu, kas esmu, paskaidroju, ka viņa dēls netiks pieņemts šajā darbā un izstāstīju, kādēļ. Tēvs bija ļoti pieklājīgs, bet mirklī, kad viņš taisījās nolikt klausuli, bija dzirdams, kā viņš sāk pamatīgi bļaut uz savu dēlu.”
“Viņš centās nopirkt marihuānu no kāda klienta, tādēļ, ka viņš esot izskatījies tā, it kā varētu pārdot zāli. Viņš nepārdeva.”
“Es personīgi viņu neatlaidu, bet arestēju gan. Es Londonā esmu policijas darbinieks, palīdzēju testēt jaunos pretendentus uz policijas darbinieka amatu. Praktiski visi bija ieradušies uzvalkos un kreklos ar šlipsēm, atskaitot vienu…Viņam mugurā bija melns polo krekls, melnas bikses un zābaki, dīvains un ne visai labs iespaids, bet, ko nu tur…
Kamēr jauniņie pildīja eksāmenus, es izgāju ārā uzsmēķēt – visiem pretendentiem bija jānoliek mašīnas konkrētā vietā, kas atradās tieši pie smēķētavas. Viena mašīna izcēlās, tā izskatījās gluži kā mūsu darbinieku nemarķētās mašīnas. Es biju mazliet apjucis, tādēļ piegāju tuvāk paskatīties. Mašīnā atradās sirēnas un arī policijas darbinieka veste. Domāju, ka mašīna vienkārši ir novietota nepareizā vietā. Tā gadās. Kad beidzās eksāmens, skatījos, kā visi iet prom, bet vīrietis melnajā polo kreklā iekāpa nemarķētajā mašīnā. Nekavējoties ielēcu savā mašīnā un dzinos viņam pakaļ. Atradu viņu divas ielas tālāk, viņš bija uzlicis sirēnu un brauca pāri sarkanajām gaismām. Noķēru viņu, nobloķējot ceļu. Viņš tika arestēts par uzdošanos par policijas darbinieku. Un izrādās, ka viņš jau trīs citās iestādēs ir darījis to pašu.”
“Galvenais pavārs nolīga vīrieti, kurš tikko bija iznācis no cietuma par nelegālu narkotiku tirdzniecību. Tomēr, tā kā viņam tika uzdots tikai mazgāt traukus, mēs neuztraucāmies. Izskatījās, ka puisis ir pilnīgi normāls, vienkārši meklēja darbu, lai atgūtos pēc ieslodzījuma. Tātad pirmajā dienā viņš pieiet pie galvenā šefpavāra un jautā: “Eu, vai tu nezini kādu, kurš vēlētos iegādāties heroīnu?” Pēc divām stundām viņš jau bija atlaists.”
“Pieķēru jauno darbinieku, šņaucot kaut kādu tableti. Gan jau, ka viņš būtu ticis tam cauri nepamanīts, bet viņš to darīja manā kabinetā.”