16 gadus vecais Boris ar savu pirmo meiteni izlemj kopā zaudēt nevainību, bet īsti nav kur to izdarīt. Varbūt pie Borisa mājās?...
Tālāk lasat un uzzinat, kas notika.
Šis ir jautrs raksts par to, cik vecāki var būt ļoti saprotoši.
16 gadus vecais Boris ar savu pirmo meiteni izlemj kopā zaudēt nevainību, bet īsti nav kur to izdarīt. Varbūt pie Borisa mājās?...
Tālāk lasat un uzzinat, kas notika.
Šis ir jautrs raksts par to, cik vecāki var būt ļoti saprotoši.
Mēs viens otram bijām pirmie. Man bija 16 gadi, es biju pārbijies imigrants, viņa kolumbiešu katoļu meitene, kas bija ļoti pieķērusies baznīcas lietām, tāpēc mēs nogaidījās. Bet pēc kāda laika mums jau beidzās attaisnojumi pašiem sev, lai to neizdarītu. Es teicu: ‘’Šajās brīvdienās?’’ Viņa: ‘’Pie tevis mājās?’’
Sestdienas rīt es nonācu lejā, kur mani vecāki un vecmamma ēda brokastis, un es pajautāju: ‘’Vai jums šodienai ir plāni?’’
Mans tēvs atbildēja: ‘’Nē!’’
Mana mamma, kas prot lasīt starp rindiņām atbildēja: ‘’Protams, ka ir.’’ Viņa nezināja iemeslu, bet saprata, ka tā vajag. Viņa turpināja: ‘’Kāpēc gan mums neaiziet vakariņās ārpus mājas? Es izmaksāju. Kopš mēs atbraucām no Padomju Savienības, kas jau bija pirms mūžības – 1988, mūsu imigrantu ieradumi nav mainījušies – tas ir par dārgu, tāpēc mēs gandrīz nekad neēdam ārpus mājām.’’
Tēvs turējās pretī, bet māte turpināja strīdēties. Vecmāmiņa tikai kratīja galvu. (Holokaustā viņa pazaudēja lielāko daļu matu) Viņai šāds strīds likās kā piedzīvojums.
Ar lielu spītēšanos, mana ģimene iekāpa mūsu sarūsējušajā Buikā, kas bija mūsu pirmā mašīna Amerikā, un devās uz kādu lētu ēstuvi paēst.
Boris jau pieaudzis
Es iesēdos mūsu otrajā mašīnā, lai nopirktu visu vajadzīgo (par naudu, kas krāta visu vasaru), lai viss būtu perfekti.
Es nopirku jaunus palagus un 24 rozes, kuru lapiņas izkaisīju pa gultu, mana draudzene vēl nebija klāt, bet vecāki arī kuru katru brīdi varēja atbraukt.
Es paspēju aizvest draudzeni mājās, bet vecāku nebija. Es atbraucu, viņu nebija. Bija jau viens naktī. Viņu nebija, es sāku uztraukties, ka ar maniem vecākiem kaut kas noticis, jo es gribēju zaudēt nevainību.
Protams, es nu esmu pieaudzis, mēs ar Gloriju vairs neesam kopā. Mūs vienmēr šķīra tas, ka viņa ir katoliete, bet es ebrejs. Un es tiku Prinstonā, tas bija pārāk tālu. Bet neviens no mums nenožēlo, ka bijām viens otram pirmie. Viņa vienmēr būs mana pirmā meitene, kas lasīja manus dzejoļus un atbalstīja mani tenisa mačos. Starpcitu, mēs vēl aiz vien tiekamies, tagad esam labi draugi. Tas sanāk ļoti reti, bet ikpalaikam kopā papusdienojam un atceramies savu 1996. gada vasaru, mūsu vecāki par to nezina, tas ir mūsu nu pieaugušo mazais bērnišķīgais noslēpums.
Anna un Jekovs. Borisa vecāki
Tātad jūs laikam gribat zināt, kur tik ilgi bija mani vecāki? Viņi septiņas stundas stāvēja veikala stāvvietā, viņi nebija nekur aizbraukuši paēst, bet gan paņēmuši slepus sviestmaizes no mājām. Es neko nezinot pabraucu viņiem garām, vedot Gloriju mājās. Kad es uztraucies divos naktī viņiem jautāju: ‘’Kur jūs bijāt?’’ Mamma visu izstāstīja un teica: ‘’Mēs tikai gribējām tev dot vairāk laika.’’
-Tuk, tuk. Bērni? Ar ko jūs tur nodarbojāties?
- Ar seksu mamm.
-Nu labi, tikai nepīpējiet.
man mamma pirms manas 16 dzimšanas dienas apjautājās vai nevēlos zaudēt nevainību ar savu čali, tieši dzimšanas dienā heh toreiz atteicu, bet interesanti kas būtu ja pateiktu jā
Labi vecāki, bet tik traki jau nevajadzēja. Visi mājās pa pārīšiem pa istabiņām un čiki - briki mierīgi
Viss jau skaisti, bet vai viņi visi dzīvoja vienā istabā, ka pilnīgi jāpazūd no mājām? I lold.