Vai pēcnāves pieredzes liecina par dzīvi pēc nāves?23

Vēl kāda situācijas vēsta par studentu, kas pārdozēja miegazāles viņa kopmītņu istabiņā. Neatliekamā palīdzība ieradās ātri, bet brauciena laikā viņš atradās klīniskajā nāvē 3 minūtes. Kad students pamodās, viņš esot redzējis savu ķermeni, kas atradās bezsamaņā ātrās palīdzības mašīnā un viņš sevi redzēja mirstam. Vai tiešām viņš ir redzējis savu ķermeni kā gars, vai arī tā bija vienkārši halucinācija? 

Par pārsteigumu, pacients spēja aprakstīt ārstu, kas brauca ātrajā palīdzībā, pat nosaukt viņas vārdu, par spīti tam, ka puisis viņu neredzēja pirms vai pēc viņš krita bezsamaņā. 

Līdzīgs stāsts par ārpus-ķermeņa pieredzi nāk no kāda zēna, kas 8 gadu vecumā noslīka vietējā peldbaseinā. Viņš pēkšņi pamodās, stāvēja baseina pretējā galā, kur viņš novēroja divus glābējus, velkot ārā viņa saļimušo ķermeni ārā no ūdens. Viņš redzēja, kā glābēji uz viņa veic reanimēšanas pasākumus veselas piecas minūtes, bez veiksmes. Viņš noskatījās, kā viņu uzliek uz nestuvēm un sekoja sev pašam līdz slimnīcai. Ātrās palīdzības brauciena laikā viņš sāka izjust ļoti siltu un patīkamu mātes klātbūtni, kas viņam lika mosties un pēc pāris sekundēm viņš jau bija atpakaļ savā ķermenī un reālajā pasaulē. Viņš pieteica, ka ‘’pamošanās’’ no nāves bija kā tikt izšautam no lielgabala, kas atradās pie peldbaseina un piezemēties ātrās palīdzības mašīnā, vairāku ielu attālumā.

Šādi stāsti ir skaitāmi tūkstošos un katrs pieredz kaut ko mazliet savādāku. Tāpēc pētnieki ir sastādījuši sarakstu ar pieredzēm, ko visbiežāk cilvēki, kas ir pieredzējuši klīnisko nāvi, ir izjutuši:

Lielākā daļa cilvēku pieredz ļoti strauju pāreju garā un tumšā tunelī. Daudziem ir ārpus-ķermeņa pieredze, kur tie spēj redzēt paši savu ķermeni, parasti no kāda attāluma. Viņi pieredz katru mēģinājumu uz viņu fiziskā ķermeņa, lai to atgrieztu pie dzīvības. Viņi bieži izjūt siltu klātienes sajūtu vai satiek savus radiniekus, kas mudina viņus atgriezties dzīvo pasaulē. 

Daudziem ir ārpus-ķermeņa pieredzes, bet, protams, ne visiem. Daudzi cilvēki pieredz dziļu, izteiktu melnumu vai ieslīd tādā kā dīvainā citā dimensijā, kur tie vairs neko nejūt, bet vēl joprojām apzinās sevi. Citi stāsta, ka ir spējuši redzēt laiku kā fizisku objektu, ko tie var ‘’šķirstīt’’ un pat manipulēt ar to. It kā visa viņu dzīve ir kā grāmatas lapaspuses, ko var šķirstīt pēc vēlēšanās.

Tā, lūk. Noteikti, ka šie tūkstoši ar liecībām par kaut kādu eksistenci pēc nāves ir diezgan labs pierādījums kaut kam, kas eksistē ‘’pāri slieksnim’’. Hmm, diemžēl, mums nevajadzētu pārsteigties ar šo secinājumu. Ar savas pētniecības palīdzību, Dr. Riks Strasmans tic, ka visas šīs pēcnāves pieredzes patiesībā ir izteiktas halucinācijas, ko izraisa psihedēliskā narkotika vārdā dimetiltriptamīns (DMT).

DMT ir gara vēsture, kur cilvēki ir redzējuši lietas, kas patiesībā neeksistē. Amazones ciltis vairākus simtus gadu taisīja dabīgu, mājās gatavotu DMT veidu, ko sauca par ayahuasca. Tā bija kā daļa viņu dziedēšanas rituālos. Pēc nāves, smadzeņu epifīzes audi strauji atmirst, atbrīvojot lielu daudzumu DMT pa visu ķermeni – jā, mūsu pašu ķermeni spēj ražot DMT.  

1993. gadā profesionālais narkotiku testētājs un etnobotāniķis Terence McKenna (nopietni, viņš pelnīja naudu, lietojot psihedēliskās narkotikas un rakstot par savām pieredzēm) teica sekojošo par DMT: ‘’Tu nespēj iedomāties dīvaināku narkotiku vai dīvaināku pieredzi.’’

Patiesībā DMT ir visspēcīgākā halucinogēnā narkotika pasaulē. Ja jau mazs daudzums DMT spēj tev likt halucinēt, ka esi meksikānis un tu dzīvo milzīgā tako, tad, domāju, ka tā noteikti ir pietiekami spēcīga narkotika, lai liktu tev izjust ārpus-ķermeņa sajūtas īslaicīgas mortalitātes laikā.

Turklāt, pētījumi liecina, ka šie notikumi, ko pieredz persona nāves laikā ir ļoti līdzīgi tiem, ko cilvēki pieredz, kad lieto DMT ‘’prikolam’’ – lietas kā došanās cauri tunelim vai ārpus-ķermeņa pieredzes. Tāpēc mēs varam būt diezgan droši, ka šī dabīgā narkotika ir par to atbildīga. Saprotami, cilvēki, kuriem ir bijušas šādas pieredzes nāves laikā, nav īpaši apmierināti ar šādu izskaidrojumu, jo viņiem tas viss šķita tik ļoti reāli. Daudzi cilvēki saka, šīs īslaicīgās pēcnāves pieredzes pat ir šķitušas reālākas un taustāmākas, nekā reālā pasaule. Bet DMT ir ārkārtīgi spēcīga narkotika, tā mums liek halucinēt, nodarbinot smadzenēs neironus, kas ir asociēti ar šīm sevišķajām vīzijām.

Mūsu smadzenes spēj mums likt redzēt jebko, ko tās vēlas, pat ja tas mums īstenībā priekšā nenotiek. Mūsu smadzenes ir spējīgas ne tikai interpretēt datus, kas nonāk smadzenēs no acīm, bet arī pilnībā vizualizēt lietas un mēs nekādi nespējam atšķirt reālās vīzijas no neīstajām. Tāpēc labi vien ir, ka lielāko daļu laika mūsu smadzenes uzvedas labi. Vismaz mums tā šķiet.

Nāve ir ļoti komplicēts process, tas nav tik ļoti ‘’melns uz balta’’ kā tu mēdz redzēt filmās. Nāvei patiesībā ir divas stadijas, pirmā ir klīniskā nāve. Tā iestājās uzreiz, kā pacients pārstāj elpot un sirds pārstāj sarauties. Tā ilgst apmēram no divām līdz sešām minūtēm. Šajā laikā visi galvenie orgāni vēl joprojām ir ‘’dzīvi’’. Šīs minūtes ir ļoti svarīgas, ja šajā laikā cilvēku atdzīvina, var tikt sveikā bez nekādiem smadzeņu bojājumiem. Taču apmēram pēc sešām minūtēm iestājas otrā stadija, kas ir bioloģiskā nāve. Orgāni sāk atmirt un šūnas uzsāk deģenerācijas procesu. Divpadsmit stundu laikā āda zaudē tās krāsu un iestājas rigor mortis, kas sastindzina visus muskuļus.

Bet kaut kas vēl dīvaināks notiek precīzi nāves laikā, kā novēroja Dr. Dunkans Makdougals, kad viņš veica eksperimentu Masačūsetsā, 1901. gada 10. aprīlī. Viņš kaut kādā veidā sapulcēja sešus mirstošus pacientus un novietoja tos uz speciāli taisītām gultām, kas kalpoja arī kā ļoti precīzi svari. Viņš ļoti cītīgi novēroja pacientu svaru precīzi nāves iestāšanās laikā. Viņš secināja, ka pacients zaudē 21 gramus svara tieši, kad apstājas sirdsdarbība. Makdougals izslēdza jebkuru iespējamo iemeslu, kas varēja izskaidrot pēkšņo 21 grama ķermeņa svara zaudēšanu nāves iestāšanās laikā kā, piemēram, sviedru izgarošana, plaušu pēdējā iztukšošanās, bet nekas nestāvēja tuvu 21 gramiem. Makdougala vienīgais izskaidrojums bija tas, ka kaut kas, ko mēs nespējam redzēt pēkšņi pameta mirušo ķermeni – vai tā varēja būt pacienta dvēsele? Makdougala rezultātus mums vajadzētu uztvert ne tik ļoti nopietni, jo viņa eksperimentam bija vairāki trūkumi. Pirmkārt, seši pacienti ne tuvu nav pietiekami liels skaits cilvēki, lai noteiktu uzticamus rezultātus. Šī pēkšņa svara zaudēšana arī ir tikusi stipri izsista no proporcijām, jo tikai viens no sešiem pacientiem zaudēja 21 gramus ķermeņa svara – trīs citi pacienti zaudēja dažādus lielumus svara, savukārt divi pārējie pacienti tika izslēgti no eksperimenta mehānisku kļūmju dēļ. Kā arī svari, ko Makdougals izmantoja, tāpat bija tikai ar sešu gramu precizitāti. Tādēļ viņa eksperimentam noteikti nevajadzētu uzticēties, bet tas nemaina to, ka tas tāpat ir interesants. Eksperiments nav ticis atkārtots kopš tā laika, izmantojot modernāku tehnoloģiju, jo, izrādās, tagad ir neētiski uzstūķēt omīti uz svariem un gaidīt, kad tā noliks karoti. 

Patiesībā mēs nekādi nevaram droši zināt, kas notiek, kad mēs aizejam viņsaulē un, visticamāk, mēs nekad to neuzzināsim līdz brīdim, kad mūsu pašu laiks beigsies. Bet vai tiešām tas ir tik ļoti svarīgi? Protams, noteikti ir ļoti interesanti par to domāt, bet atdot savu laiku, lai censtos atrast atbildi un neatbildamu jautājumu, ironiski sakot, ir laika izniekošana. Tāpēc, ja tev, izlasot šo rakstu, rodas sajūta, ka esi izniekojis vairākas minūtes no savas dzīves, atvainojos par to. Paldies, ka lasīji.

Spied te, lai apskatītu citus interesantus rakstus!