Uz ko ir spējīgs mūsu saprāts? Cik tālu tas spēj aiziet?..1

Sveiki Spocēni, šovakar prāts jau sāk nesties uz filozofiskās domāšanas pusi, domas kā lidinās manā galvā un tādēļ vēlējos ar jums tajās padalīties.


Vai esat kādreiz aizdomājušies uz ko patiesībā ir spējīgs cilvēka saprāts? Cik tālu tas ir spējīgs doties un kā varbūt mums pat neapzinātā veidā spēj palīdzēt?
Reizēm mums gadās sev uzdot daudz dažādu jautājumu par to, kas es esmu, kādēļ es esmu tāds, kāds esmu un kas slēpjas manās ikdienas itkā nevainīgajās darbībās un šķiet, ka tā ir mīkla, dzīves noslēpums, kuru mēs paši atklāt nekādīgi nespējam, mums liekas, ka tikai ar kāda iejaukšanos tajā mūsu problēmas un nesapratne var tikt atrisināta. Mēs izšķiežam naudu, lai dotos pie psihiatriem, lai tikai uzzinātu kautko jaunu par sevi, mēģinātu risināt to, kas ar mums nelabprāt notiek. Bet palūkosimies uz visu no malas, vai tiešām tikai ar apkārtējo palīdzību varam sevi atklāt? Vai tiešām pārējie par mums zina daudz vairāk nekā mēs paši? Protams, ka nē! Īstenībā mēs ikkatrs spējam piekļut savām visspēptākajām domām, saprast katru savu rīcību, protams, ja vien nebaidāmies to atklāt paši sev, kas visbiežāk arī notiek. Daudzi var padomāt, kas tur tāds? Kas par muļķībām - es un baidīties atklāt patiesību sev? Bet tā vienkārši notiek un ikkatrs no mums reiz tā ir rīkojies, kaut reizi savā mūžā, bet ir.
Ir viens pat ļoti viegls veids, kā piekļūt klāt savai zemapziņai, kā saprast savas bailes vai savu uzvedību pret apkārtējiem. Vienkārši uzdod jautājumu pats sev - kādēļ es tā daru, ko es sajūtu sevī tādu, ka tas liek man tā rīkoties atkal un atkal? Bieži ar šo vienkāršo jautājumu sākas ķēde, kura noved jau pie savas pašanalizēšanas. Mēs atklājam paši sev to sajūtu, no kuras savukārt izprotam, kas varbūt ir tas, kas mums pietrūkst, tas, ko cenšamies kompensēt sevī.
Bet ar to vien jau nebeidzas mūsu spēks atklāt pasauli varbūt tādu, kādu iepriekš pat nebijām redzējuši.
Īstenībā tik daudz kas maina visu mūsu dzīvi no mūsu domām vien! Kaut visparastākā diena. Iedomāsimies situāciju - ir agrs rīts, pie auss jau zvana modinātājs un centīgi mēģina mums paziņot, ka ir jau laiks celties un doties uz skolu/darbu (vai jebkur citur), mēs negribīgi ar lielām mokām izrosamies no gultas, acis nejauši paveras uz loga pusi, ieraugām kārtīgu lietus vētru, doma par iziešanu no mājas vien uzdzen šermuļus, tomēr, kas jādara jādara. Dodamies uz virtuvi, uztaisām sev ikrīta tējas vai kafijas krūzi, mēģinam sevi uzmundrināt, bet nekas neizdodas, tik ļoti nāk miegs, ka pat smaids liekas pārāk grūts. Kad esam jau visu izdarījuši un laiks jau doties ceļā mēs saprotam, ka tomēr ir brīvdiena un nekur nav jādodas.....mūs pārņem tādas dusmas un naids pret visu pasauli, liekas, ka diena ir sabojāta jau pavisam, kaut tikai tikko iesākusies... Šeit redzam, cik ļoti mūsu domas pret pasauli spēj mainīt dienu uz ne jau to labāko pusi, bet tomēr ir taču arī vēl viens variants - tas pats agrais rīts, skaļais modinātāja signāls, spēcīgā vēlme gulēt, bet.... Kad esam jau izvēlušies no siltās ērtās gultiņas paveramies pa logu, ieraugām ilgi gaidīto lietu un jau prāta iedomājamies par to patīkamo smaržu un svaigumu, kas valda pēc lietus, jau pilnīgi sajūtam to, protams, apzināmies, ka dodoties laukā būsim pilnībā izmirkuši, bet tas jau nesajauks dienu pilnībā, jo tomēr taču pēc ceļojuma uz darbu/skolu nokļūsi siltā vietiņā, tik jāpārvar tas mazais šķērslītis, lietus. Dodamies uztaisīt savu ikrīta kafijas krūzi un jau prātā domājam, cik lieliska diena gaidāma un tevī iemājo tāds kā patīkams miers. Esam jau pilnībā gatavi doties laukā un kā iepriekš saprotam, ka ir brīvdiena - bet tā vietā, lai dusmotos un lādētu visu pasauli mēs nolemjam šo rītu atcerēties, kā vienu jautru pārpratumu, kuru reiz kādā draugu kompānijā varēsim pastāstīt apkārtējiem un kopīgi par to pasmieties....
Domāju jūs saprotiet, ka ne jau apkārtējie apstākļi ir tie, kas veido mūsu dzīvi bet gan tas, kā to uztveram, un tas, kā to uztversim jau paliek vienīgi mūsu ziņās.
Un šeit var redzēt, cik lielisks un unikāls ir mūsu prāts, cik daudz tas spēj mainīt mūsu dzīvēs, pat viens patiess smaids, ko dāvājam kādam, pat tas maina visu, varbūt pat vairāk nekā mums liekas.

Īstenībā es varētu tik rakstīt un rakstīt par to, uz ko ir spējīgs mūsu prāts, jo ar katru jaunu dienu un praksē izmēģinātām metodēm liekas, ka tā robežas ir neierobežotas, galvenais ir tam ļauties un attīstīt, jo mēs esam spējīgi daudz vairāk nekā pat nojaust varam!


Ceru, ka spējāt tikt līdzi domām, kas manī šovakar tik jestri cīnījās un neaizmirsti nospiest arī +, ja spēji izjust spēku sevī ;)