Tas nenotiek uzreiz. Kilograms pēc kilograma uzrodas nemanot. Kādā jaukā brīdī konstatē, ka kaut kas ir izmainījies. Svari rāda trīsciparu skaitli un ja vien tu esi vairāk par 2m garš, tad tas nebūs īsatais svars. Es nekad nevarēju iedomāties, ka ar mani kaut kas tāds notiks, bet tā briesmīgā diena pienāca. Gadu laikā beidzot sakrājās visi iemesli, lai es varētu justies svarīgs. Lai arī īsts latvietis sākas no simts, man tas pašsajūtu īpaši neuzlabo. Ikdienas paradumi veidojās ņemot vērā manu neiespējamību pieņemties svarā. Ēst varu par diviem, bet beidzot tas arī atspēlējas. Principā viss sākās, kad ieguvu mazkustīgu dzīvesveidu. Lasīt, darbs pie datora. Fiziskā aktivitāte gandrīz vai nulle un ēšanas paradumi kā šo to pagaršot pirms gulētiešanas. Un kā Jūs domājat pie kā tas noveda? Vai es pieminēju, ka ēdu daudz? Šķiet, ka jā. Nebija jau tā, ka tas notika mēneša laikā, bet pāris gadu laikā, tomēr būtu pienācis laiks to pagriezt atpakaļ.
Tas mirklis, kad tu sajūties resns24
Droši vien pirmais mirklis, kas sajutu, ka kaut kas nav kārtībā (Ak mīļo pasaulīt, esmu resns!?!) bija, kad vēl biju par vairākiem kilogramiem vieglāks jeb man pirmo reizi sasniedzot 100 kg atzīmi. Vēders sāka traucēt pieliekties. Toreiz tas likās kā pārpratums un nekas īpašs. Gan jau pāries pēc kāda laika. Devos pat pie dietologa. Viņš sastādīja programmu, kas īsti nedarbojās. Es zaudēju svaru pārāk ātri. Man par prieku, dietologam par pārsteigumu mana vielmaiņa izrādījās ātrāka un diētas laikā es izjutu gandrīz vai bada izjūtu. Tāpēc es sāku ēst papildus, kas īpaši neuztur motivāciju ieturēt diētu. Pēc mēneša un zaudētiem 8 kg, es padomāju, ka svars mani apmierina un vairs nevēlos ievērot diētu. Īpatnēji bija arī tas, ka diētas laikā kaloriju daudzums tika palielināts, bet tas nepalīdzeja man īsti uzzināt, cik man vajag ēst, lai nepaliktu resns, bet arī nenovājētu.
Vispār man grūti iedomāties, kādas varētu būt priekšrocības resniem cilvēkiem. Sāksim kaut vai ar to, ka drēbes drīzāk ir kaut kādi sašūti palagi. Visas vecās drēbes ir kļuvušas par mazām, šaurām, kur vairs nevar ielīst iekšā. Gribot vai negribot kļūsti par XXX cienītāju, ne jau porno. Vienkārši mazākā apģērbā par XXXL vairs nejūties brīvi. Un tas mirklis, kad veikalā nopērc XXL izmēra apģērbu nepamērot, jo nevar jau tā būt, ka tas nederēs. Izrādās, ka tomēr nederēja... Par ikdienu kļūst tas, ka kurpju uzvilkšana prasa lielu piepūli, jo vēders traucē pieliekties. Nav jau neviena, kas mani par to pazemotu, bet pašam neērti. Kā fiziski, tā garīgi. Turklāt tāds mirklis, kad ejot pa ielu tev pārsprāgst siksna, ir zelta vērts.
Vai man gribās atgriezties pie diētas? Nē, tas nav par velti un pati labākā diēta neatrisinās citas problēmas, kas rodas pavadot dienas ofisā. Fiziskās aktivitātes trūkums apvienojumā ar pieaugošo svaru rada vēl dažādas problēmas. Kājas ir stīvas, nemaz nerunājot par to, ka tās klāj tauku slānis. Tāds asmātisks klepus, kad it kā nav klepus, bet sākot klepot grūti apstāties. Tam visam pa virsu sausas acis.
Nekad mūžā neesmu skrējis, ciest nevarēju skriešanu, bet man patika noiet vai nobraukt ar riteni daudzus kilometrus. Pirmo reizi izdomāju paskriet pirms četrim mēnešiem, bet tad pa vidu uznāca aukstums un vēl saslimu, tā ka nesanāca kā plānots. Toties tagad pirmie sviedri nopil pēc noskrieta kilometra. Regulāri skrienot pašsajūta ir krietni uzlabojusies. Kājas ir nogurušas, bet tas ir daudz patīkamāks nogurums nekā no sēdēšanas. Īpaši vēl neizjūtu svaru samazināšanos, toties negaidīti ir pazudusi grauzošā sajūta acīs un varu pieliekties, lai aizšņorētu kurpes.
Skriešana izrādās nav nemaz tik briesmīga. Grūti ir sākumā, kad pēc 500 noskrietiem metriem jūti, ka mugura ir slapja. Skatiens miglojas no sviedriem acīs un nespēj kājas pacelt. Ja to dara pāris reizes mēnesi, tad tiešām ir briesmīgi. Labāk nebiedējiet taukus un guliet tālāk. Paskrienot kaut vairākas dienas pēc kārtas sajūtas krietni uzlabojas un ir vieglāk noskriet lielākas distances. Uz doto brīdi varu noskriet ap 3 km, bet es nedomāju, ka pie tā apstāšos. Plāns ir būt spējīgam no rīta vasarā aizskriet līdz jūrai, izpeldēties un tad braukt uz darbu. Svars? Atslēga tam droši vien būtu ilglaicīgums. Kā gadiem svars ir krājies, tā lēnā gaitā varētu to dzīt arī nost.
Esot svarīgi sakot skriešanu uzstādīt sasniedzmus mērķus. Man vairāk patīk psihoģeogrāfija un vadīšanas pēc kartes lai paliek cilvēkiem ar izdomas trūkumu. Esmu konstatējis to, ka skriešanu var izbaudīt un tas ir jautri. Mērķis ir padarīt kustīgumu atkal par savas ikdienas sastāvdaļu. Ja varēšu kaut kad noskriet 10 km vai maratonu, tad Tallinas maratonā būs iespējams dabūt bezmaksas prāmja biļetes uz Somiju, kā arī uzvilkt vecās bikses?
Tev patiks šie raksti
Pats arī esmu resns, bet ne tik ļoti. Padoms, varbūt sāc apmeklēt sporta zāli. Varbūt būs kāda trenerīte, kas tevi izdresēs.
