Stāsts no pagātnes #10

Tas laikam būtu smieklīgi un banāli, ja nebūtu tik skumji un reāli. Nekad neesmu vēlējies būt kāds no tām filmu varoņiem, kas visu dzīvi to vien dara kā raud gaužas asaras pēc savas vienīgās nelaimīgās mīlestības un n-tos gadus gaida, kad viņa beidzot atradīs ceļu atpakaļ pie viņa.
Atceros, cik skaisti un romantiski likās filmās un grāmatās radītie tēli, kas visu mūžu neskatoties ne uz ko ir mīlējuši tikai vienu cilvēku – dzīvojuši, mīlējušies, precējušies, radījuši bērnus ar kādu citu, bet dziļi sirdī mīlējuši to vienīgo, klusi cerot, ka viņš tomēr kādā jaukā dienā atnāks un pateiks – piedot, ka tev bija jāgaida tik ilgi….te nu es esmu – piedod un ļauj man būt ar tevi kopā….skaisti, ne?
…diemžēl dzīve nav ne grāmata, ne kino. Tā gadījās arī man – taurenim/lidonim, kuram likās, ka viņš ir mīlējis (nu, kaut mazliet, kaut vai īsu brīdi, bet tomēr…) līdz uzdūrās uz tā (kā pats domā) īstā, nu, tāda - kā apcer grāmatās – vienīgā.
Viņa mani atrada pati un ietina savos tīklos (bet, varbūt es pats sapinos), un es pirmo reizi mūžā aizpeldēju …aizlidoju, jo viņa teica, ka tā drīkst, ka var un vajag…un pirmo reizi dzīvē es nepretojos, lai gan vajadzēja…aij kā vajadzēja! Vajadzēja, lai pasargātu sevi.