IečekoWiggins.
Stāsti, kas liek padomāt. [2]4
Šodien, mana mamma nomira no plaušu vēža. Viņai bija tikai 43 gadi. Un mani divi vecākie brāļi joprojām atsakās atmest smēķēšanu.
Šodien, es sāku pakoties, lai brauktu uz koledžu. Es pavadīju veselu dienu izskatot katru lietu, kas man iespējams būs nepieciešama. Bet tad, kad visas manas mantas bija kaudzē uz grīdas, es sapratu, ka lietas (cilvēki), kurus es tiešām nevēlos atstāt novārtā, nevar iet ar mani līdzi.
Šodien ir mana 10 gadu jubileja kā policistam, kas cīnās pret cilvēku tirdzniecību. Esmu pavadījis pēdējo desmitgadi no savas dzīves glābjot sievietes un bērnus no verdzības. Un kas turpina uztraukt mani visvairāk ir nevis lielais piedāvājums ''cilvēki pārdošanā'', bet gan milzīgais PIEPRASĪJUMS pēc šiem cilvēkiem.
Šodien man bija paredzēts aklais randiņš ar vienu no mana tēva jaunākajiem kolēģiem Džeiku. Manam tētim tiešām patīk Džeiks un viņš mēģināja sarunāt mums randiņu jau vairāk kā gadu. Šovakar kamēr es sēdēju viena un domāju, kāpēc viņš kavē, mans tētis piezvanīja un pateica, ka Džeiks ir iekļuvis avārijā 30 minūtes atpakaļ pa ceļam uz šo pilsētas nostūri. Tagad es sēžu blakus viņa slimnīcas gultai rakstot to manā iFonā, kamēr viņš guļ komā. Mans tētis un citi apmeklētāji jau aizgājuši, un es tiešām nezinu, kāpēc es joprojām sēžu šeit, bet tā izskatās, ka es nevaru piespiest sevi aiziet.
Šodien, pirms manas 2. ķīmijterapijas uzsākšanas, es apstājos pie kafejnīcas, lai gan mani ārsti man neļauj dzert kafiju vairs. Un pat ja es varētu, es nejustu tās garšu. Bet es apstājos šeit, lai sev atgādinātu ar vēzi pazaudēto brīvību, kas motivē mani cīnīties vēl vairāk.
Šodien, kad tu mani aicināji satikties, es teicu nē. Nevis tāpēc ka tu man nepatiktu, bet gan tāpēc, ka tas ir vieglāk nekā būt ar salauztu sirdi atkal kādu dienu.
Šodien un katru skolas dienu, šīs divas meitenes atnes radio un dejo skolas vestibilā pirms mūsu ķīmijas stundas. Kad es pajautāju ko viņas svin, viena laimīgi atbildēja: ‘’Dzīvi!’’
Šodien, mana mamma un tētis pārdod manu māju, lai mana mamma varētu pārvākties pie viņas jaunā vīra un mans tētis varētu pārvākties pie viņa jaunās sievas. Tas tāpēc, lai es atstātu visas atmiņas pagātnē.
Šodien, es pārlasīju savu pašnāvības vēstuli, kuru es biju uzrakstījis pēcpusdienā 1996. gada 2. septembrī aptuveni divas minūtes pirms tam, kad mana draudzene parādījās pie durvīm un teica man, ''Es esmu stāvoklī''. Viņa, ja godīgi, bija vienīgais iemesls kāpēc es to neizdarīju. Pēkšņi es sajutu, ka man bija iemesls dzīvot. Šodien viņa ir mana sieva. Mēs esam laimīgi precējušies jau 14 gadus. Un manai meitai, kurai jau ir 15, ir divi jaunākie brāļi. Es pārlasu savu pašnāvības vēstuli laiku pa laikam, lai atgādinātu, ka man jābūt pateicīgam - es esmu pateicīgs, ka man ir dota otrā iespēja.
Šodien, vietējais laikraksts nosauca mani par varoni par to, ka izglābu sievieti no viņas dzīvokļa, kas bija liesmās. Bet tur nebija minēts, ka es dzirdēju 1 gadīgu mazuli raudot citā istabā un es vienkārši biju pārāk nobijies, lai palīdzētu viņam.