Starp debesīm un zemi...1

«Es zināju, ka mirstu, bet neko darīt vairs nespēju. Neviens vairs mani nevarēja sadzirdēt. Atrados ārā no sava ķermeņa. Par to nebija nekādu šaubu, jo es redzēju savu ķermeni tur - uz operāciju galda. Mana dvēsele bija izgājusi no tā. Pēc tam nāca spoža Gaisma. Vispirms tā izskatījās blāva, bet pēc tam tā kļuva par milzīgu staru, par varenu gaismas plūsmu. Tā mani sildīja, un manī ieplūda siltas jūtas. Gaisma bija neaprakstāmi spilgta, dzeltenīgi baltā krāsā, pārsvarā balta. Es nespēju to aprakstīt. Likās, ka neparasts spožums apklāj visu. Tomēr tā netraucēja operāciju zālē vērot ārstus un māsas. Visu varēju skaidri redzēt. Gaisma manas acis neapžilbināja. Sākumā, kad šī Gaisma parādījās, es nesapratu, kas notiek, bet tad no Gaismas nāca jautājums: Vai esmu gatava mirt. Bija tā, it kā es sarunātos ar kādu personu, kuru neredzu. Šī balss atskanēja no Gaismas, kas runāja uz mani. Tagad domāju, ka Gaisma tiešām zināja, ka neesmu gatava mirt. Ziniet, man tā bija lielākā pārbaude visā manas dzīves laikā. Es skaidri sapratu labā un ļaunā nozīmi. No tā laika, kad Gaisma mani uzrunāja, es sevi sajūtu mīlestības pārņemtu. Mīlestība, kas nāca no Gaismas, ir neiedomājama un neaprakstāma. Tā bija dievišķa Persona, ar kuru es biju kopā.

«Dzemdībās, kuras bija ļoti grūtas, es pazaudēju daudz asiņu. Ārsts mani vairs nevarēja atdzīvināt un sacīja maniem radiem, ka mirstu. Taču es biju pie skaidras saprašanas arī tad, kad ārsts to paziņoja. Tajā pašā laikā es ieraudzīju cilvēkus, kuru bija diezgan daudz, un tie it kā lidinājās pie istabas griestiem. Tie visi bija cilvēki, kurus es pazinu savā dzīvē, bet tie visi bija agrāk miruši. Es pazinu savu vecmāmiņu un meiteni no skolas laikiem un tāpat arī citus radus un draugus. Likās, ka redzēju tikai viņu sejas. Visi viņi izskatījās laipni, un man bija ļoti labi no tā, ka sajutu viņus sev blakus. Sapratu, ka viņi ir atnākuši, lai man palīdzētu. Jutos, it kā būtu pārnākusi mājās, kur arī viņi bija, lai mani sagaidītu un apsveiktu. Visu šo laiku gaisma un prieka sajūta mani neatstāja. Tas bija skaists un brīnišķīgs brīdis.»

Kāds cits cilvēks atceras: «Dažas nedēļas pirms tam, kad es gandrīz nomiru, nogalināja manu draugu Bobu. Tanī momentā, kad es izgāju no sava ķermeņa, sajutu, ka man blakus labajā pusē ir Bobs. Es varēju redzēt viņu ar savu apziņu, jutu viņa klātbūtni, bet neredzēju viņu kā fizisku ķermeni. Tas viss bija tik savādi. Es varēju redzēt priekšmetus. Redzēju visu tik skaidri — Boba izskatu un visu pārējo. Kā to varēja saprast? Viņš bija šeit, bet viņam nebija fiziska ķermeņa. Es varēju manīt katru no viņa locekļiem — rokas, kājas un visu pārējo, bet neredzēju to fiziskajā nozīmē. Tas man nelikās savādi, jo man viņu nevajadzēja redzēt fiziskām acīm.Patiesībā man arī nebija acis kā mēs tās saprotam. Es viņam jautāju: «Bob, kur es tagad iešu, kas ir noticis, vai esmu miris?» Bet viņš man neatbildēja ne vārda. Kamēr es atrados slimnīcā, viņš bieži bija pie manis. Es atkal un atkal viņam jautāju: kas notiek, bet viņš man neatbildēja. Tajā dienā, kad ārsts teica: «Viņš dzīvos,» — Bobs nozuda. No tā laika es Bobu vairs neredzēju un nesajutu viņa tuvumu. Tas bija tā, it kā viņš būtu bijis man blakus un gaidījis, kad es pāriešu šo robežu, lai tad man izskaidrotu notiekošo.» * Arī man kāda ļoti tuva draudzene stāstīja, kad bija uz dzemdībām ar savu nu jau otro bērniņu, viņa arī zaudēja daudz asiņu un stāsta, ka pie viņas atnākusi kāda jauka tantiņa un aicināja viņu doties līdzi gaismā, ka tur viss esot skaisti, vienkārši un bez sāpēm.. Bet draudzene viņai atbildējusi, ka viņai uz zemes ir palikušas daudzas nepadarītas lietas, jāaudzina sava pirmā meitiņa un nu jau arī otrā, ka nevēlas atstāt savas meitiņas bez mammas.. Viņa atdzina, ka kārdinājums tiešām bijis liels, jo viņai diemžēl dzīvē nav bijis viegli, daudz sāpju un ciešanu..tikai mazie viņai devuši spēku...