Sparģeļu viagra un citas senās receptes12

Cūkas sievišķo daļu desiņas ar zaļumiem un priežu riekstiem. (Romieši, 4.gadsimts mūsu ērā)

Romieši šo ēdienu sauca par ‘vulvulae botelli’. Lai  pagatavotu šo delikatesi, jāsajauc piparus, ķimenes, puravus, miltu un tauku  maisījumu, priežu riekstus. Garšvielu maisījumam pievieno vienu no tā laika lielākajām delikatesēm – cūkas ‘’lūpas’’. Visu samaisa, izveido desas formu un vāra buljonā. Pasniedz ar lokiem un dillēm.

Kamieļa sautējums ar raudzētu maizes mērci un sparģeļu viagru. (Arābi, 10.gadsimts mūsu ērā)

10.gadsimtā Ibn Sayyar al-Warra izdeva pirmo pavārgrāmatu arābu valodā. Tajā bija atrodama arī šī ēdiena recepte.

Sautējums: kamieļa gaļu sagriež strēmelēs. Obligāti jāsagriež arī kamieļa kupris. Gaļu (izņemot to, kas nāk no kupra), tvaicē katlā uz uguns tik ilgi, kamēr mitrums iztvaiko. Tad pievieno sasmalcinātus sīpolus, sāli un kupri. Turpina cept, pievienojot etiķi, melnos piparus, ķimenes un fenheli.

Maizes mērce: ļaujiet maizei nostāvēties tik ilgi, kamēr tā pārklājas ar pelējumu. Tad to sajauc ar ūdeni un maisa, kamēr iegūst viendabīgu masu.

Ja ir vēlme, tad var pagatavot arī sparģeļu viagru. Recepte: izvāra sparģeļus, atstāj nostāvēties ar  olīveļļu un fermentēto mērci. Sajaucot šo sparģeļu šķidrumu, medu, koriandru, anīsu un melnos piparus, tad ieguva sparģeļu viagru.

Piparmētru, piparu un īrisu zobupasta. (Ēģipte, 4.gadsimts mūsu ērā)

Ēģiptiešiem diemžēl nav sevišķi daudz saglabātu recepšu, iespējams, sagrautās Aleksandrijas bibliotēkas dēļ.. Lai nu kā, ir saglabājusies vismaz zobupastas recepte. Vienu drahmu (3,4 gramus) rupjā sāls sajauc ar divām drahmām (6,8 gramiem) piparmētru, pievieno vienu drahmu (3,4 gramus) izžāvēta īrisa zieda un 20 melno piparu graudiņus. Masu samīca un tā ir gatava lietošanai. Lai gan šāda ‘’zobupasta’’ var šķist pikanta, tas tomēr ir liels solis priekšā romiešiem, kuri kā zobupastu izmantoja urīnu...

Pilngraudu maize, kas cepta cilvēku mēslos. (Izraēļi, 6.gadsimts pirms mūsu ēras)

Kviešus, miežus, pupas, prosu un lēcas sajauc. No tām pagatavo maizi. Tā nav tā galvenā daļa. Galvenais ir tas, ka šī maize ir jācep tā, lai visi skatās, turklāt uguns, kurā tiek cepta maize, jākurina TIKAI ar cilvēku mēsliem. Un ir āķis – maizi drīkst ēst tikai un vienīgi tad, kad guli pozā uz viena sāna.

Fermentēta haizivs. (Vikingi, 9.gadsimts mūsu ērā)

Joprojām islandieši pazīst tādu ēdienu kā ’hakarl’, kas ir fermentēta haizivs gaļa. Lielākā problēma ar haizivs gaļu gan ir tāda, ka tā satur cianīdu, kurš ir nežēlīgi indīgs, bet gan jau viņi tolaik mācēja šo problēmu risināt. Recepte – haizivi iesāla un aprok zemē netālu no krasta. Gatavs ir tad, kad gaļa kļūst recekļaina. Bieži vien tiek pasniegta ar stipriem alkoholiskajiem dzērieniem.

Cilvēka sautējums. (Acteki 17.gadsimtā mūsu ērā un olmeki 7.gadsimtā pirms mūsu ēras)

Vairāk actekus atceras ar to, ka viņi eiropiešu ieceļotājiem parādīja burvīgos šokolādes dzērienus, bet mazāk zināms ir fakts, ka viņi mēdza mieloties ar cilvēka miesu. Sautējums tiek saukts par ‘tlacatlaolli’. Sautējumu gatavoja pamatā no dārzeņiem, pieliekot tikai nedaudz gaļas. Tomēr olmeku civilizācija bija gājusi vēl tālāk – viņi taisīja cilvēku bārbekjū. Arheologi atrada cilvēku kaulus, kuri bija pārklāti ar dīvainu dzeltenīgu vielu. Veicot analīzes, tika noskaidrots, ka šī viela ir čili pipari. Olmeki gaļu pirms cepšanas iemarinēja garšvielās.