local-stats-pixel fb-conv-api

Slepkavas dienasgrāmata (2)1

125 0

2008.gada 24.decembris
Atkal klāt Ziemassvētki. Bez draudzenes kopš 1984.gada, pēdējie Ziemassvētki bija ar Pemu 1983.gadā. Kas to lai zin kāpēc. Es neesmu neglīts vai pārāk dīvains. Dzīvoju bez seksa kopš 1990.gada jūlija (man tad bija 29). Vairāk kā 18 gadi jau pagājuši. Un es to esmu darījis varbūt tikai 50-75 reizes savā dzīvē. Izolēts. Man ir papildus nauda un man patīk ceļot, ar savām 25-30 brīvdienām gadā. Losandželosā bija vislabāk. Bet ceļot vienatnē nav pārāk jautri. Esmu ielūgts uz Ziemassvētku ballīti rīt. Izskatās, ka ieradīsies 15-25 cilvēki. Man patīk ballītes: Es varu satikties ar jauniem cilvēkiem un aprunāties. Nākamās 8 dienas būs brīvas. Pa šo laiku man vajadzētu noslīpēt savu izejas plānu. Es zinu, ka nekas nemainīsies, lai kā es arī censtos vai kādus mērķus uzstādītu.

2009.gada 5.janvāris
Biju zālē cilāt svarus. Ļoti daudz cilvēku. Rītdienai vajadzētu būt labai. Tur ir sieviete, kura uz mani interesanti noskatās ik reizi kad esmu tur. Es izlēmu pieiet pie viņas un izteikt komentārus par pūļiem, bet viņa bija jau aizgājusi pirms es pabeidzu vingrojumu. Man labāk nenovirzīties no rītdienas plāniem. Dzīve ir tikai spēļu spēlēšana. Viens vai divi randiņi ar viņu, tad beigas. Vienalga cik daudz pārmaiņas es mēģinātu veikt, viss paliks kā bijis. Katru vakaru es esmu viens, un tad es eju gulēt viens. Jaunas sievietes bija brutālas pret mani kad biju jaunāks, tagad vairs ne tik, iespējams tādēļ, ka viņas mani uzlūko kā tikai vēl vienu vecu vīru. Es visur redzu divdesmitgadīgos pārus. Es redzu 20+ gadīgu čali kopā ar jauku 20+ gadīgu sievieti. Es domāju šie gadi man paslīdēja garām nemanot. Kādēļ gan man būtu jāturpina vēl 20+ gadi vienam? Es tikai strādāšu, nākšu mājās, ēdīšu, varbūt kaut ko padarīšu, tad iešu gulēt (viens), un tad tas pats būs nākamajā dienā. Šis ir Aušvicas sindroms, būt nopietnās sāpēs tik ilgi, kamēr kādam sāks likties tas ir normāli. Nevaru sagaidīt rītdienu!

2009.gada 6.janvāris
Es to varu. Beidzot darbu es jutos kā zombijs -gāju cauri emocijām. Iesēdos autobusā, mašīnā, braucu mājās... Mans prāts ir nojūdzies, es nespēju koncentrēties darbam vai vispār padomāt. Man vēl palikusi pusstunda. Dievs esi žēlīgs.
20:45: Nolādēts. Es nomīzu! Es paņēmu pielādētus ieročus, visu. Ellē!!

2009.gada 4.maijs
Problēma ir tā, ka tagad jūtos pārāk labi, lai darītu to, bet pārāk slikti, lai izbaudītu dzīvi. Es zinu es nekad nespēšu izbaudīt dzīvi. Tā ir jau vairāk kā 30 gadu ilga tendence. Daži cilvēki ir laimīgi, daži nožēlojami. Ir grūti dzīvot gandrīz nepārtraukti jūtot iekšējas bailes, raizes, neapmierinātību un bezpalīdzību. Es varu runāt, jokot un izklausīties laimīgs, bet zem tā visa ir kaut kas cits, kas šķiet neizmaināms un ir pastāvīga daļa no manas būtības. Man ir jāsaprot sīkumus par to, ko es nekad neesmu paveicis dzīvē un jābūt pārliecinātam, ka nākotne ir tikai pagātnes turpinājums - TĀ KĀ TAS VIENMĒR BIJIS. Es sastādu lietu sarakstu, kas sniegs motivāciju izejas plānam, tas netiks publicēts. Man vienmēr bijusi cerība, ka varbūt viss uzlabosies, jo īpaši, ja es veikšu lielus mēģinājumus mainīt savu dzīvi. Es veicu vairākas lielas pārmaiņas savā dzīvē pēdējo divu gadu laikā, bet viss joprojām ir tāpat. Dzīve ir galā. Pat ja es izskatos labi, labi ģērbjos, labi kopju sevi - nagus, zobus, matus. Kas to lai zin. Kā ir būt mirušam? Man patīk rakstīt un runāt. Ironiski, tāpēc ka neesmu saticies ar nevienu pēdējā laikā (pēdējos 30 gadus), kurš gribētu būt tuvs draugs VAI KURŠ GRIBĒTU BŪT TUVS DRAUGS MAN. Es vienmēr esmu bijis atvērts ieteikumiem par to, ko daru nepareizi, ne brālis, ne tēvs (manējie ir bezjēdzīgi) vai tuvs draugs, kurš varētu mani iedunkāt un pamācīt ko pie velna daru nepareizi. Privātais treneris vai kāds, kurš zina, ko viņš dara būtu ideāls. Nauda ir ļoti sekundāra , lai kaut ko atrisinātu.

2009.gada 18.maijs
Vispār, man šodien bija randiņš. Es biju ar sievieti, kuru sastapu autobusā martā. Līdz tam pēdējais randiņš man bija 2008.gada 1.maijā. Es vienkārši sievietēm nepatīku. Amerikā ir 30 miljoni iekārojamu sieviešu (pēc maniem aprēķiniem) un es nespēju atrast kaut vienu. Nevienai no viņām es neliekos simpātisks.

2009.gada 29.maijs
Vēl viena vientuļa piektdienas nakts, man pietiek. Tas ir par daudz.

2009.gada 5.jūnijs
Es lasīju vairākus rakstus dažādos forumos un šķiet, ka daudzas pusaugu meitenes ar seksu nodarbojas bieži. Viena 16 gadīga to ar savu puisi dara parasti 3 reizes dienā. Tātad, err, sanāk ka pēc mēneša, šī mazā padauza būs to darījusi biežāk nekā es VISAS SAVAS DZĪVES LAIKĀ, un man ir 48 gadi. Vēl viens iemesls. Paldies par neko, KUCES! Atā.


2009.gada 20.jūlijs
Ir pagājis ilgs laiks kopš pēdējoreiz rakstīju. Viss joprojām iesūkā. Bet es saņēmu paaugstinājumu un algas pielikumu, pat šajā sūdīgajā Obamas ekonomikā. Vairs nekādas garlaicīgas programmēšanas. Jaunais boss ir lielisks. Viņš taktiski pasaka, kad esi izdarījis kaut ko nepareizi un uzslavē par labām lietām. Bet tas NAV tas, ko vēlos savā dzīvē. Laikam jau dažiem no mums vienkārši ir lemts iet pa vientuļu taciņu. Es esmu gulējis viens jau 20 gadus. Pēdējā reize, kad visu nakti gulēju ar draudzeni bija 1982.gadā. Pierādījums tam, ka esmu totāla kļūda. Meitenes un sievietes pat neatskatās uz mani, NEKUR. KAUT KAS AR MANI NAV ACĪMREDZAMĀ KĀRTĪBĀ, BET NEVIENS NEVAR PATEIKT KAS TIEŠI. Visi tikai grib būt fucking jauki un teikt jaukas lietas man. Cik glaimojoši.

2009.gada 23.jūlijs
Es tikko palūkojos pa logu un redzēju skaistu koledžas vecuma meiteni atstājot mana kaimiņa māju. Šķiet, ka viņam šodien bija labs sekss. Koledžas meitenes ir padauzas. Es masturbēju. Bieži. Viņam ir 45 gadi. Viņa bija garmataina, maza sekserīte ar skaistu ķermeni. Es masturbēju. Bieži. Dažiem vienkārši ir lemts būt vientuļiem. Es parasti neskatos ārā pa logu, bet šodien tā sanāca. Es masturbēju kopš 13 gadu vecuma. Paldies mammai un brālim. Un tētim, vecajam, par PILNĪGU MANIS IGNORĒŠANU ŠO GADU LAIKĀ. Šādi jūs visi man tiešām dziļi PALĪDZĒJĀT.

2009.gada 2.augusts
Lielākā problēma no visām nav tā, ka man nav attiecību vai draugu, bet tā ka nespēju sasniegt un iegūt to, ko vēlos daudzās citās jomās. Viss paliek pa vecam, lai kā es arī censtos, ko mainīt. Ja man būtu kontrole pār savu dzīvi, tad es būtu laimīgāks. Bet pēdējo 30 gadu laikā, man tās nav.

2009.gada 3.augusts
Rīt ir lielā diena. Pēdējoreiz kad to mēģināju janvārī, es nomīzu. Redzēsim kā šoreiz sanāks. Varbūt drīz es redzēšu Dievu un Jēzu. Vismaz man tā teica. Mūžīgā dzīve nav atkarīga no darbiem. Ja tā būtu, tad mēs visi būtu ellē. Kristus maksāja par katru grēku, tad kā Dievs var spriest par mani, vai tevi , ja sods jau ticis samaksāts. Cilvēki spriež, bet tas nav svarīgi. Es arī aicinu visu to, ko esmu sarakstījis brīvi publicēt. Man nebūs kauns, jo es būšu miris. Dažiem cilvēkiem patīk pētīt šādas lietas. Varbūt šis viss dos ieskatu kāpēc daži cilvēki nespēj savās dzīvēs sasniegt to ko vēlas.

125 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Labs raksts. Ieteikums- manuprāt, nevajag izcelt boldā visu tekstu.
4 0 atbildēt