To dēvē arī par skudru apli, dejojošajām skudrām, nāves dzirnām; šis fenomens, plašāk pazīstams arī kā „skudru nāves spirāle”, ir novērojams tieši leģionārskudru sugu vidū.
Citi raksti profilā.
To dēvē arī par skudru apli, dejojošajām skudrām, nāves dzirnām; šis fenomens, plašāk pazīstams arī kā „skudru nāves spirāle”, ir novērojams tieši leģionārskudru sugu vidū.
Citi raksti profilā.
Par nāves spirāli to sauc tādēļ, ka skudras nemitīgi iet pa apli, līdz nogurst un visbeidzot mirst. Skudru, kas iekļūst nebeidzamajā un viltīgajā aplī, dažkārt mēdz būt tūkstošiem un pat miljoniem. Šis fenomens redzamā veidā gan ir sastopams tikai leģionārskudru vidū, kas, pretēji citām skudru sugām, neveido pūžņus un ir klejotājas tik ilgi, kamēr vien dzīvo. Ir zināmas vairāk kā 200 šādu leģionārskudru sugu, kuras klejo veselās kolonnās un ir bēdīgi slavenas to agresīvās, plēsīgās dabas dēļ.
Nāves spirāles fenomens, iespējams, ir skaidrojams ar to, ka dažas no sugām ir „aklas” un pārvietojas, paļaujoties vienīgi uz smaržu. Parasti viena skudra seko citai priekšā esošajai, vadoties pēc tās izdalītā sekrēta smaržas, līdz kaut kas nojūk, un kāda no skudrām sāk staigāt pa apli.
Viljams Bībī (William Beebe) 1912. gadā aprakstīja vienu šādu skudru nāves spirāli, kurai kļuva liecinieks Gajanā (Dienvidamerikā). Šī apļa riņķa līnija sasniedza turpat 365 metrus un, lai viena skudra veiktu pilnu apli, bija vajadzīgas apmēram 2,5h. Šis aplis eksistēja divas dienas „ar aizvien pieaugošu mirušo skudru daudzumu, pārklājot vietu, tā kā pārgurums ņēma virsroku, tomēr galu galā dažas no skudrām noklīda no ceļa, tādējādi pārraujot apli, un pūznis devās iekšā mežā”.
Leģionārskudru uzvedības fenomens pirmoreiz tika novērots 1910. gadā, kad pētījumu savā laboratorijā veica V. M. Vīlers (W.M.Wheeler). Viņš rakstīja: „Es nekad neesmu redzējis pārsteidzošāku instinkta ierobežojuma piemēru. Gandrīz divas dienas šie aklie radījumi, tik atkarīgi vien no savu antenu smaržas uztveres, turpināja taustīties uz priekšu tik vienveidīgi, vadoties pēc smaržas, viena skudra pakaļ citai, bez sapratnes, ka tās tikai izsmeļ savas enerģijas rezerves, līdz šo apli visbeidzot pārrāva daži uzņēmīgāki kolonijas locekļi.”
Skudru nāves spirāle ir labs piemērs tam, kas notiek, ja pūznis pazaudē ceļu; tā ir ļoti piemērota metafora, kas precīzi parāda briesmas, kuras rodas katrā seko-līderim sabiedrībā.
Mans viedoklis ir ka ja pameklētu apļa vidū vaidzētu būt skudru karalienei, ja tā iet bojā, tad skudras ap to riņķo... Bitēm ir gadījies redzēt līdzīgus variantus.. ja Stropa māte iet pēkšņi bojā, spiets nepaspēj izaudzēt jaunu tas vienkārši iet bojā... Domāju skudrām varētu būt līdzīgi
Man liekas, ka skudras tā arī iemarķē savus ceļus - ar kaut kādām vielām. Un vadās pa šiem ceļiem - citi ceļi ir spēcīgāki, citi mazāk spēcīgi. Šeit, acīmredzot, kaut kādā veidā kaut kādas pirmās skudras iemarķē apļveida ceļu, un citas, kas seko, iet aiz pirmās, ar katru rotāciju ceļš paliek arvien stiprāks un tas piesaista citas skudras, rodas dabas kļūda.