Es nezinu, kas ir nogājis greizi britu tiesu sistēmā, bet, ja šī piekautā sieviete vismaz trīs reizes gadā neuzrakstīs vēstuli savam piekāvējam, savam bijušajam līgavainim, tad viņai pašai būs jādodas uz cietumu.
Vēstulēs viņai jāinformē par to, kā iet viņas dvīņu puikām.
Bieži tiek apspriesta tēma par vardarbību mājās, kurš vainīgs un kā, ir statistika, ka visbiežāk sievietes noslepkavo vai smagi piekauj viņu draugi, puiši un vīri. tomēr ir pretarguments - ''viņa zāgē un zāģē un vienkārši nevar neiekraut, lai zina savu vietu''. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka visas attiecību problēmas var risināt sarunu ceļā un, ja otra pusītē negrib runāt, tad diemžēl katram jāiet savu ceļu, jo attiecības ir divu cilvēku darbs - jā pareizi, pēc pirmajiem diviem gadiem, kad rozā brilles ir nokritušas un iestājas rutīna, ir jāsāk strādāt pie attiecībām, gan emocionāli, gan praktiski. Tāpēc arī lielākā daļa pāru izšķiras pēc diviem gadiem.
Taču vīrieti, kurš spēj pacelt roku pret sievieti, es neuzskatu par vīrieti - tas ir tikai neattīstīts tēviņš; es varu paciest apvainojumus, greizsirdības izraisīšanu utt, bet pēc pirmā sitiena puisis mani vairs nekad dzīvē neredzēs, tas ir mans limits. Jo, ja ir bijis vien s sitiens, tad tas atkārtosies un atkārtosies, tad viņš atvainošies, uz brīdi viss būs kā paradīzē, bet pēc tam sekos vēl sitieni un šoreiz spēcīgāki, jo tu to atļauj. Tas nozīmē, ka vīrietis neuzskata tevi par personību, kuru ir jāmīl un jāsargā, jo tu tomēr esi fiziski vājāka, bet gan par savu īpašumu un pašsaprotamu lietu mājās.
