Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena (latīniski Palmarum) savu nosaukumu ir ieguvusi no palmu zariem, kas šajā svētdienā baznīcās tiek svētīti. Pie mums, kur palmas neaug, to vietā svētī pūpolus, kas ir pirmie pavasara vēstneši. Tāpēc latvieši šo svētdienu sauc par Pūpolu svētdienu jeb Pūpolnīcu.
Pūpolsvētdiena, tās nozīme, ēdieni, ticējumi.1
18
0
IZ VĒSTURES.
Pūpolu svētdiena ievada Lielo jeb Svēto nedēļu ar Zaļo Ceturtdienu, kad tika likti pamati Svētajam Vakarēdienam, Lielo Piektdienu ar krustā sišanu, Kluso sestdienu un pašām Lieldienām, kad svin Kristus Augšāmcelšanos.
Kāda ir Pūpolsvētdienas nozīme? Tā ir diena, kad Jēzus tika sagaidīts Jeruzalemē kā uzvarētājs, kā glābējs, ar godu un slavas dziesmām, ļaudis klāja uz ceļa drēbes un palmu zarus. Viņš gāja pretim savai uzvarai, bet ļaudis nespēja to saprast un pieņemt, Viņa ceļš veda nevis uz troni, bet gan pie krusta. Pūpolsvētdiena tiek saukta arī par Ciešanu svētdienu. Šajā dienā baznīcās tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un ļaudis tiek aicināti iedziļināties tajā, cik dārgi ir maksājusi cilvēces grēku izpirkšana.
Kristīgajā ticībā Palmu svētdiena kā svētki pirmo reizi tika svinēta 4. gadsimtā Bizantijā. Vāciju Palmu svētdienas procesijas sasniedza 11. un 12. gadsimtā, kad baznīcās tika spēlēti liturģiski uzvedumi, izmantojot simbolisku Jēzus iejāšanu Jeruzalemē. Pamazām Palmu jeb Pūpolu svētdienas tradīcijas sasniedza arī Latviju.
KO LIKT GALDĀ?
Latvieši Pūpolsvētdienā galdā liek apaļus ēdienus – zirņus, pupas un miežu biezputru ar sviesta actiņu kā saulīti viducī.
TICĒJUMI
Kādam mājiniekam Pūpolsvētdienas rītā jāpieceļas pirmajam un pārējie jānoper ar pūpolu žagariņiem, lai vairotu veselību un labklājību. Perot jāskaita pantiņš: „Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, veselība iekšā, slimība ārā.” Ir arī retāk dzirdēts Pūpolsvētdienas pantiņa variants: „Sarkans kā ābols, zaļš kā zars, vesels kā rutks, drošs kā lauva, veikls kā vāvere.”
Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai arī tie būtu veseli un izturīgi. Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas vai jānoliek citā redzamā vietā, jo, ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.
Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu, virbošanu un ērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti ar ļoti seniem, iespējams pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem, mazāk izplatīta, taču ievērota bijusi arī Polijā, Čehijā un Somijā.
Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās īpašās spējas, tie jāiet lauzt agrā Pūpolsvētdienas rītā tieši saullēktā. Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, lai būtu skaists visu gadu, turklāt nenākšot miegs. Pēc pūpolsvētdienā aplūkotiem pūpolzariem var pateikt kāda būs raža - ja maz pūpolu, tad rudenī būs maz kartupeļu, bet, ja pūpolu daudz, tad labi augs zirņi un pupas.
Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!
Lai jums visiem laba veselība!
Tev patiks šie raksti
