Sveiki spocēni!
Šodien es jums pastāstīšu par žurnālistu Polu Salopeku, kas dodās apstaigāt pasauli 7 gadus ilgā gājienā no Āfrikas līdz Ugunszemei pa senču takām.
Sveiki spocēni!
Šodien es jums pastāstīšu par žurnālistu Polu Salopeku, kas dodās apstaigāt pasauli 7 gadus ilgā gājienā no Āfrikas līdz Ugunszemei pa senču takām.
Pats Pols Salopeks atzīst, ka katrs solis ko sper ir apturēts izrāviens, novērsta sabrukšana, nobremzēta nelaime. Staigāšana kļuvusi par ticības apliecinājumu. Kopš 2013. gada viņš ir uzsācis savu ceļojumu. Savu gaitu viņš uzsācis Austrumāfrikā un 2019. gadā beigs to Ugunszemē Čīlē, vietā kur mūsu senči sasniedza kontinenta robežu. Pols šo projektu ir nosaucis ''Pametot Ēdeni''. Viņš uzsācis šo ceļojumu vairāku iemeslu dēļ: lai iepazītu mūsu planētu ar ātrumu 5 km stundā. Lai piestātu. Lai padomātu. Lai rakstītu. Viņš ir izpētījis, ka Etiopijas tuksnesī iemītās takas ir iespējams senākās atstātās zīmes pasaulē. Pa šo taku kustās joprojām miljards cilvēku - izsalkušie, nabagie, padzītie un kara bēgļi.
Kad viņš bija nonācis Etiopijā afāru lopkopji vaicāja kurp viņš iet. Pols atbildēja: ''uz Ugunszemi''. Muskuļotais vīrs Muhammads sāka locīties no smiekliem. Soļot 7 gadus! Cauri trim kontinentiem! Šķiet, ka viņam patīk šis apsurts.
Pols devās kopā ar pavadoņiem un diviem kamieļiem pa vēsturiskajiem karavānu maršrutiem pāri Danakila ieplakai. Tātad pa 43 dienām un 640 km, viņš sasniedza vietu no kuras cilvēki pamet Āfriku, dodoties tālāk pasaulē. Danakila eplakā, Etiopijā, ūdens ir zelta vērts, jo tas ir viens no karstākajiem tuksnešiem pasaulē. Dodoties pa tuksnesi, viņš uzgāja Oāzi, kurā varēja veldzēt slāpes.
Ejot cauri Afaras tuksnesim viņš redzēja kā ciema iedzīvotāji ir nokrituši ceļos un lūdz lietu, jo tūkstošiem gadu ir bijis ilgs sausuma periods.
Pols ir atklājis, āfrikāņiem ir mobīlie telefoni. Viņš ir saticis Dalifagi, kurš 6 h dienā strādā, lai iegūtu strāvi. Pirmdienās skarba paskata cilvēki pulcējas pie viņa durvīm, lai varētu uzlādēt savu mobīlo telefonu. Kad viņš bija nonācis netālu no Hadaras, viņu uzņēma afāru ģimene, kas kalnā ierīkojusi apmetni. Ceļotāji atpūšās.
Vēlāk viņš iesoļo Dubtī. Tā ir dzīvīga, zaļa pārceļotāju zeme, kur ieplūst Etiopieši līdzi ņemot cerību.
Vēlāk gājiens turpinājās Džibutijā. Tuksnešainā zemē, kur neko citu nevar redzēt kā tikai debesis un tuksnesi. Pa ceļam viņi redzēja aprāvušos ceļojumus - desmitiem kapu un līķu. Traģiski afrikāņu bojāejas gadījumi, kuri devās prom no nabadzīgā kontinenta.
Turpinot gājienu viņi nonāk Ardokoba lavas laukos. Arī tur viņi redzēja vairākus līķus, kas beidzamajā vājprāta svelmes uzplūdā norāvuši drēbes. Viņu sejas un ķermenis bija apdeguši. Tie bija migranti. Bet viņi turpināja iet, un nekad neskatījās atpakaļ. Vēlāk viņi sasniedz Adenas līci. Pelēka oļu pludmale. Sudrabpelēki viļņi. Ceļotāji smejās un sarūkojās. Tās bija svinības! Viņi stāvēja Āfrikas malā. Soļoja arī jūra, tā nemitīgi traucās uz priekšu un neatgriezeniski vēlās atpakaļ pretim saulrietam, pretim nepzīstamu cilvēku sirdīm. Pols izvelk savu dienasgrāmatu un ieraksta: ''Es esmu laimīgs''.
Drosmīgajiem, bet muļķīgajiem un arī izmisušajiem ceļotājiem priekšā jauna pasaule, kura vēl jāapskata.
Kopumā viņam javeic 33 000 km.