Personību pārvēršana biomasā18

Jāievieš kolektīvā atbildība

Kolektīvā atbildība padara nenozīmīgu personisko. Tas nebija nekas jauns jau toreiz. Bet apstākļos, kad kļūdas cena ir pārāk augsta, kolektīvā atbildība parvērš visus cilvēkus  grupā par uzraugiem. Pats kolektīvs kļuva par SS un nometnes administrācijas sabiedrotajiem. Reizēm esesietis deva kārtējo bezjēdzīgo pavēli, kuru pēc brīža aizmirsa. Bet bija ieslodzītie, kuri vēl ilgi gan paši pildīja šo rīkojumu, gan uz to spieda citus. 

Kolektīvā atbildība- tas nozīmē,ka atsevišķam cilvēkam nav nozīmes, ka viņs ir tikai stereotipiskas grupas pārstāvis.

Jāpiespiež cilvēkus noticēt tam, ka no viņiem nekas nav atkarīgs.

Lai to panāktu, ir jārada neparedzami apstākļi, kuros ir neiespējami kaut ko plānot un jāpiespiež cilvēkus dzīvot pēc instrukcijām, sodot katru iniciatīvu. 

Grupu čehu ieslodzīto iznīcināja tā- sākumā deva dažadas privilēģijas, atļāva dzīvot zināmā komfortā, bez darba un terorizēšanas. Pēc tam viņus aizsūtīja strādāt uz karjeru, kur bija visdrausmīgākie darba apstākļi un lielākā mirstība, pie tam apgriezot pārtikas normas. Pēc tam atpakaļ labos apstākļos, pēc laiciņa- atkal uz karjeru. ,No šīs grupas neizdzīvoja neviens. Cilvēki vienkārši nespēja adaptēties šajā situācijā, kad pat ļoti kārtīgs darbs neglāba no soda, bet apbalvojumi bija atkarīgi vnk no RND principa. 

Autoritāriem vecākiem un organizācijām šis likums ir ļoti izdevīgs, tāpēc, ka viņš padara neiespējamu ikvienu aktivitāti un iniciatīvu. 

Jāpiespiež cilvēkus izlikties, ka viņi neko neredz un nedzird.

Situācija koncentrācijas nometnē- esesietis sit cilvēku. Garām dzen kolonnu ieslodzīto. Ieslodzītie, pamanot notiekošo, pagriež galvas uz otru pusi un paātrina soli. Esesietis, nepārtraucot sišanu, izkliedz uzslavu viņiem. Tas ir tāpēc, ka ieslodzītie ir apguvuši likumu- neredazēt to, kas nav jāredz. Bet ieslodzītie jūtas nokaunējušies, bezspēcīgi un neviļus  kļūst par esesieša sabiedrotajiem. 

Ģimenēs, kur valda vardarbība, bieži vien kāds no kaimiņiem jeb radiniekiem redz un saprot situāciju, bet izliekas neko neredzot un nesaprotot. 

Jāpiespiež cilvēkus pārkāpt iekšējās robežas. 

Lai nekļūtu par zombiju,ir visu laiku jāatceras, kur iet tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt nekādā gadījumā, pat ja tas apdraud dzīvību. Jo būt pazemotam un nicinātam cilvēkam ir labāk, kā nebūt cilvēkam vispār. Citādi dzīve zaudēs jebkuru jēgu. 

Kāds esesietis pievērsa uzmanību diviem ieslodzītajiem,kuri strādāja pavirši. Viņš pavēlēja viņiem nogulties notekgrāvī , pasauca ieslodzīto no citas brigādes un pavēlēja abus vaininiekus aprakt dzīvus. Ieslodzītais atteicās. Esesietis viņu sita, bet viņš vienalga atteicās. Tad esesietis pavēlēja viņiem apmainīties vietām, un abi  bez svārstīšanās sāka aprakt savu nelaimes biedru. Tad esesietis pavēlēja viņiem apstāties un vēlreiz samainīties vietām. Šoreiz nepakļāvīgais ieslodzītais padevās – vai nu atriebjoties, vai cerot, ka esesietis pēdējā brīdī apžēlosies. Bet uzraugs neapžēlojās- viņš piemīņāja zemi virs upuru galvām...

Šodien ir citas situācijas un citi paņēmieni, kā ļaunajiem to panākt. Bet- ja cilvēks nav sev stingri novilcis šīs robežas, viņu var piespiest izdarīt to, uz ko viņš, šķiet, normālā situācijā nebūtu spējīgs. 

Tas viss kopā vienkārši un droši salauza cilvēkus. Sākumā cilvēks pārstāja kaut ko darīt  pēc savas gribas, viņam zuda jebkura iekšēja motivācija kaut ko darīt, viss, ko viņš darīja, notika pēc uzraugu gribas. Viņi automātiski, bez izvēles izpildīja pavēles. Pēc tam pārtrauca ejot pacelt kājas un sāka tās ļoti raksturīgi šļūkāt. Pēc tam sāka skatīties tikai sev priekšā. Un tad aizgāja bojā.