(Daža pārdoma)
Un pēc kāda laika bērniba mums ir jau tādās gaišās atmiņās. Katra un katrs no mums atceras, reiz pa peļķēm lēkājām.
Bet vēlāk pieaugām, kļuvām kautrīgākas, pieklājīgākas. Un mammas mums iegravējušas prātā "drēbes, bikses netīras kļūst". Protams, agrāk kaut kā uz reizi mamma iemērca vannā, uzkaisīja pulveri pa virsu. Uzmazgāja, izberza, izkarināja uz striķa. Un visi mierīgi dzīvoja tālāk.
Šodien izmazgāt jau savu bērnu bikses - tas ir krietni sarežģītāks darbs. Vispirms veļas mašīna jāpieliek pie ūdensvada, otrs gals jāielaiž kanalizācijā. Un pašai mašīnai ir jāiedarbina programma. Un pašai jāuztraucas, ka mazulis dauzās pa peļķēm.
Mēs visas savulaik esam lietū priecājušās, arī tad, ka nebija tas smalkais internets. Kad tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, tad arī uz Mežaparku varēja pēcpusdienā vien aizbraukt. Jā šodien ... rūpes, rūpes, un norūpējusies seja arīdzan.
Vienīgais jautājums ir: kur tas bērnu prieks pazud? Kurā laikā? Kurā laikā iekļaujamies kādās shēmās? Un- kurā laikā mēs zem dušas atļaujamies fantāzijās - kas iedzītas tajā stūrī, kur neviens netiek klāt - galvā?
Sanāk, ka bērnībā mēs visas / visi mīlam ūdeni, gribam pa to dauzīties visu dienu. Ja vien vecāki un apstākļi ļauj. Bet: tad jau nāk citi dzīves pienākumi, pēc tam atkal pienākumi, un vēl tie pienākumi aizvien garākā rindā. Kaut kur šalcošā romantika izgaist.
Panaivs jautājums!
