Džeimsa Serpela raksts par cilvēku dīvaino attieksmi pret pieradinātajiem dzīvniekiem – dažus mīļojam, aprūpējam un pat uztveram kā ģimenes locekļus, bet pret citiem izturamies tikai kā pret pārtikas produktiem vai naudas ražošanas mašīnām… Kā izskaidrot šādu neviennozīmīgu attieksmi?
Par cūkām un neproduktīvajiem mājdzīvniekiem.0
16
0
Līdz pat pēdējā pasaules ledus laikmeta beigām, kas datējamas ar aptuveni 10 000 g. p.m.ē., cilvēki, kas apdzīvoja šo planētu, visu pārtiku un izejvielas ieguva no savvaļas dzīvniekiem un augiem. Antropologi ieviesuši frāzi „medības un vākšana”, lai aprakstītu šo ekonomikas paveidu, kurš nodrošina cilvēku ar pašiem nepieciešamākajiem eksistences līdzekļiem.
Noslēdzoties ledus laikmetam, šis ilgais un stabilais ekonomikas un kultūras periods piepeši beidzās. Pāris tūkstošos gadu norisinājās sociālekonomiska revolūcija, sagraudama pastāvošo kārtību un tās vietā likdama pavisam ko jaunu un nepieredzētu. Šo revolūciju iezvanīja augu un dzīvnieku domestikācija, un dažos autoritatīvos rakstos tā raksturota kā svarīgākais un iespaidīgākais notikums mūsu sugas vēsturē. .
Pāreja no medībām pie lauksaimniecības kardināli mainīja arī cilvēku un dzīvnieku attiecības. Tipisks tradicionālais mednieks dzīvnieku, ko medī, uzskata par savu līdzinieku. Viņš nedomā to pakļaut, kaut gan reizumis, liekot lietā noteiktus maģiskus vai reliģiskus paņēmienus, varbūt cer pierunāt dzīvnieku, lai tas ļaujas būt vieglāk notverams. Līdz ar domestikāciju pēc vienlīdzības principa būvētās attiecības izira. Piejaucēta dzīvnieka dzīvība ir atkarīga no cilvēka, kuram tas pieder. Cilvēks kļūst par kungu un pavēlnieku, dzīvnieki – par viņa kalpiem un vergiem. Mājdzīvnieki pēc definīcijas ir pakļauti cilvēku gribai, un vairākumam piejaucēto sugu neatkarības zaudēšana draudēja ar visai postošām un tālejošām sekām.
Meža un mājas cūka.
Eirāzijas mežacūkas, no kurām cēlušās mājas cūkas, ir gudri, saticīgi zīdītāji, kas joprojām brīnum lielā skaitā apdzīvo gan Eiropu, gan Āziju. Tās ir visēdājas un pārtiek no daudziem un dažādiem augiem, tostarp sēnēm, papardēm, lapām, saknēm, sīpoliem un augļiem, tāpat no kukaiņiem, kāpuriem, sliekām un sīkiem mugurkaulniekiem, piemēram, pelēm un vardēm. Lielu daļu barības mežacūka sameklē, ar skrimšļaino un muskuļoto šņukuru rušinoties pa zemi. Izgājušas ganībās, mežacūkas saceļ pamatīgu troksni, nemitīgi uzturēdamas sarunu – rukšķēdamas, urkšķēdamas un pa reizei iekviekdamās.
Ziemeļu puslodē pārošanās laiks ir rudenī. Kuilis aplido mātīti izrādīdamies, „bubinādams” un bukņīdams viņu ar šņukuru. Viņš arī griež zobus, lai izdalītos putainas slienas. Kuilim lūpās ir dziedzeri, kas izdala smaržvielu jeb feromonu – tā smarža cūku mātīti izteikti uzbudina. Izšķīdināts putainajās slienās, feromons droši vien iedarbojas spēcīgāk. Par mātītes labvēlību kuilis pārliecinās, ik pa laikam raudzīdams noguldīt šņukuru viņai uz muguras. Labvēlīgi noskaņota mātīte nostājas „pozā” un ļauj, lai kuilis uzkāpj viņai virsū un veic dzimumaktu.
Sivēni dzimst pavasarī. Tuvojoties dzemdību laikam, mātīte nošķiras savrup no bara, no žagariem, pērnajām lapām un sausas zāles izveido prāvu migu un tur laiž pasaulē mazuļus. Metienā var būt pat divpadsmit sivēnu. Aptuveni pirmās desmit dienas mazuļi uzturas migā, tad sāk doties mātei līdzi barības meklējumos, līdz pēdīgi pievienojas matriarhālajam baram. Šajā vecumā sivēni ir draiskulīgi un izteikti ziņkārīgi. Par spīti pārspīlētajam uzskatam, ka mežacūkas ir negantas un mežonīgas, cilvēka rokās nonācis sivēntiņš ir viegli pieradināms un kļūst par apburošu mājas dzīvnieciņu, kurš saimniekam pieķeras un ir viņam uzticīgs teju tikpat cieši kā suns.
Mūsdienu mājas cūku dzīve krasi kontrastē ar to, kā dienas vada to savvaļas senči. Rietumos cūkkopības metodes pēdējā gadsimta laikā tikušas revolucionizētas aizvien izteiktākas intensifikācijas virzienā. Pagājībā nogrimušas tās dienas, kad pieticīgā cūka lauku sētas pagalmā labsajūtā rušinājās pa zemi, apēzdama visu, kas ēdams, vai ganījās mežā, meklēdama augu barību. Pagājībā nogrimusi vārtīšanās dubļos un spaiņi, pilni ar gardām samazgām, virtuves un citām saimniecības produkcijas pārpalikām. Mūsdienu agrobiznesa cūka piedzimst, aug un visu savu īso un neērtību pilno mūžu pavada mākslīgā novietnē. Tagad tā ir ne vairāk kā strikti utilitārs objekts – priekšmets, kas nepieciešams gaļas un šķiņķa ražošanā.
Vārdu sakot, cūkkopībā no svara ir tikai divi mērķi: palielināt sivēnu produkcijas īpatsvaru un samazināt sivēnmātes neproduktīvos periodus – laiku, kad tā patērē vērtīgo barību, taču sivēnus nedz iznēsā, nedz zīda. Kā klaji pasludināts kādā mācību grāmatā: „Cūku mātītes dzīvei ir viens komerciāls mērķis: ražot sivēnus; un jo efektīvāk tas tiek īstenots, jo ienesīgāks būs cūkkopības uzņēmums.”
Neviens, būdams pie pilna prāta, mūsdienu mājas cūkas dzīvi neatzīs par patīkamu. Cūkkopis tiecas saražot iespējami lielāku skaitu sivēnu uz vienu sivēnmāti gadā, audzētājs – panākt, lai cūkas iespējami drīzāk nobarojas līdz kaujamsvaram, pārvadātājs – dzīvniekus iekraut un nogādāt kautuvē ar minimālu kavēšanos, un kāvējs galvenokārt domā, kā palielināt ātrumu, ar kādu viņš var nogalināt un apstrādāt cūkas, kas ierodas kautuvē. Un ķēdītes galā stāv tādi un citādi negaušas patērētāji, ko interesē tikai viens – iegādāties augstākās kvalitātes gaļu un šķiņķi par iespējami zemāku cenu. Fakts, ka šis princips lopus nolemj nemitīgām ciešanām, stresam un diskomfortam visa mūža garumā, šķiet lielā mērā maznozīmīgs – ne vairāk kā nepatīkams skarbo ekonomikas likumu blakusprodukts. Un tā saujiņa ļaužu, kuri pauž neviltotas morālas raizes par lauksaimniecībā izmantoto dzīvnieku labklājību, bieži tiek uzskatīti vai nu par dumjiem, vai sentimentāliem, vai gluži vienkārši jukušiem.
Šāda nesamiernieciska, strikti ekonomiska attieksme pret mājdzīvnieku ekspluatāciju ir vienkārša un tieša, un to klusēdami atbalsta vairākums Rietumu pasaules ļaužu. Cilvēkiem ir tiesības ēst gaļu, lauksaimnieku pienākums ir apmierināt šo pieprasījumu, izmaksas iespējami samazinot, un dzīvnieki līdz ar to neizbēgami cieš. Kāpēc sarežģīt šo lietu ar neatbildamiem jautājumiem par to, cik tas viss morāli? Nudien, kā pamatnostādni to būtu ārkārtīgi grūti atspēkot, ja vien šī nostāja būtu konsekventa – ja vien tā tiktu negrozāmi piemērota visos gadījumos, kas skar mūsu attiecības ar piejaucētiem dzīvniekiem. Tomēr visnotaļ skaidrs, ka tā vis nav. Mūsu sabiedrībā pastāv pilnīgi savrupa mājdzīvnieku kategorija, attiecībā uz kuru šāda izturēšanās bez kāda īpaša pamatojuma netiek pielietota. Šie dzīvnieki, protams, ir tie, ko mēs parasti dēvējam par mīļzvēriņiem jeb neproduktīvajiem mājdzīvniekiem.
Mīluļi
Statistika liecina, ka 1994. gadā Eiropas Savienības valstīs dzīvojuši 36 miljoni suņu, 35 miljoni kaķu un vēl 173 miljoni citu daudz un dažādu neproduktīvo mājdzīvnieku – no būrīšos turētiem putniem, trušiem un jūracūciņām līdz rāpuļiem un akvārijos turētām zivīm. (..). Vairākums šo dzīvnieku pieder pie piejaucētām sugām, tāpat kā mūsu vecā paziņa cūka. Tomēr starp tiem nav daudz tādu, kam būtu kaut cik nozīmīgs praktisks pielietojums. Šos dzīvniekus mēs nekaujam un neēdam. Šos mēs nedz slaucam, nedz gatavojam kulteni no viņu olām. Mēs neizmantojam ne viņu kažoku, ne ādu, nejūdzam viņus arklā. No ekonomikas viedokļa viņi pārsvarā ir pilnīgi nelietderīgi. Tomēr mēs ļaujam viņiem skraidelēt pa māju, piešķiram katram savu vārdu un apejamies ar viņiem kā ar godājamiem pašu saimes locekļiem. Glāstām, apskaujam, spēlējamies, aptekam un pieraugām, lai viņi tiek pie vingrinājumiem un saviesīgiem kontaktiem, kas nepieciešami, lai dzīvnieciņš būtu pie pilnas veselības un justos priecīgs. Viņi regulāri tiek nodrošināti ar speciāli gatavotu, ar vitamīniem bagātinātu uzturu, siltu un ērtu guļvietu, un, kolīdz parādās pirmie saslimšanas simptomi, dzīvnieki acumirklī tiek nogādāti pie augstu apmaksātiem, smalki apmācītiem ārstiem. Un tad, kad zvēriņš pēdīgi nomirst, palicēji pēc viņa sēro kā pēc pašu kārtas nelaiķa, dažkārt pat aizgājējam par godu sarīkodami krāšņu bēru ceremoniju.
Vienlīdz mulsinošs ir personisko mājdzīvnieku vajadzībām tērēto naudas līdzekļu apjoms. Par suņu un kaķu barību amerikāņi gadā tērē aptuveni 8,5 miljardus dolāru, un svaigākie Amerikas veterinārārstu asociācijas publicētie statistikas dati liecina, ka vēl septiņi miljardi gadā tiek izdoti par suņu, kaķu un putnu veterināro aprūpi.
Bez šaubām, šādi skaitļi un statistikas dati daudziem var likt no brīnumiem ieplest acis, taču šoreiz tie netiek sniegti tālab, lai kādu pierunātu kļūt par mājdzīvnieku turēšanas pretinieku. Tie minēti tikai tādēļ, lai ilustrētu, cik milzīgus līdzekļus prasa mājdzīvnieku uzturēšana, tomēr par spīti apjomīgajām izmaksām un bez jebkāda naudas izteiksmē aplēšama ekonomiskā izdevīguma dzīvniekmīļi un dzīvnieku īpašnieku asociācijas no tiem acīmredzot gatavi šķirties. Citiem vārdiem, ciktāl runa ir par neproduktīvajiem mājdzīvniekiem, vienkāršie likumi, kas nosaka, kā mēs izturamies pret piejaucētiem dzīvniekiem, vairs netiek pielietoti. Tā vietā, lai iespējami palielinātu ražīgumu, samazinātu izmaksas un neliktos ne zinis par dzīvnieku labsajūtu, mēs rīkojamies pilnīgi otrādi. Labums, ko gūst neproduktīvo mājdzīvnieku īpašnieks, no ekonomikas viedokļa ir labākajā gadījumā niecīgs. Tomēr vairākums dzīvniekmīļu ielaižas jebkādos tēriņos, lai tikai mīļzvēriņi būtu iespējami priecīgi, apmierināti un pasargāti.
Mākslīgā izlase suņu sugas ietvaros izkopusi ekstravagantas visvisāda apveida, auguma un temperamenta šķirnes, un nebūt ne visi pārveidojumi ieviesti pašu dzīvnieku interesēs. Daudzas šķirnes cieš no iedzimtām fiziskām nepilnībām, no kurām dažas dzīvniekam sagādā neērtības augu mūžu. Mīļzvēriņi tiek pakļauti arī sadomātām un necilvēcīgām „kosmētiskās” ķirurģijas procedūrām, piemēram, viņiem tiek kupēta aste un ausis vai izoperēti nagi vai nu tālab, ka saimniekam tā ērtāk, vai arī tādēļ, lai dzīvnieks atbilstu standartiem, ko patvaļīgi noteikuši selekcionāri un izstāžu rīkotāji. Arī ļaunprātīga dzīvnieku izmantošana un cietsirdīga apiešanās ar personiskajiem mājdzīvniekiem joprojām ir nopietna problēma daudzās Rietumvalstīs, un nebūt ne visu dzīvnieku saimnieki ir apveltīti ar vēlamo atbildības sajūtu un tik gādīgi, kādiem tiem vajadzētu būt. Aplēses gan ir dažādas, tomēr visai droši liek manīt, ka Lielbritānijā ik gadu tiek pazaudēti, atdoti vai pamesti vismaz pusmiljons personisko dzīvnieku. Lielu daļu neviens tā arī nedz uzmeklē, nedz izmitina jaunās mājās, tāpēc viņi tiek humāni iznīcināti dzīvnieku patversmēs. ASV stāvoklis ir ļaunāks. Precīzākā reģionālā statistika liecina, ka dzīvnieku patversmēs gals ik gadu pienāk gandrīz 6 miljoniem amerikāņu suņu un kaķu. Taču šie fakti nobāl salīdzinājumā ar metodēm, kas sistemātiski tiek izmantotas mājas cūku, putnu un teļu audzēšanā.
Vienā no britu ietekmīgākajiem laikrakstiem nesen publicētais raksts „Cilvēks apēdis savu suni, lai nenomirtu badā” aizņēma veselu atvērumu. Cilvēks, kurš apēdis savu sivēnu, lai nenomirtu badā, diez vai izpelnītos ko vairāk par zemsvītras piezīmi. Tomēr Ķīnā, Korejā, Filipīnās un vairākās citās pasaules vietās suņu un kaķu kaušana un lietošana uzturā ir salīdzinoši izplatīta parādība. Tad kāpēc mums pret šiem dzīvniekiem būtu jāizturas kā citādi? Vai suņi un kaķi ētisku attieksmi sazin kāpēc pelnījuši lielākā mērā nekā cūkas vai vistas? Vai tiem piemīt kāda būtiska īpašība, kas piešķir tiesības uz privileģētu statusu? Var jau būt, ka suņi un kaķi salīdzinājumā ar cūkām ir estētiski pievilcīgāki. Bet kas par to? Uz dziedātāju Madonnu lūkoties ir patīkamāk nekā uz Romas pāvestu, tomēr tas viņai diez vai piešķir tiesības uz augstāku morālo statusu. Cūkas nebūt nav dumjākas par suņiem vai kaķiem, tās ir komunikablas, tīrīgas, un, ja tiek no mazotnes pieradinātas, ir izteikti mīlīgi mājdzīvnieciņi. Tad kāpēc cilvēki ar tām apietas tik slikti? Kāpēc nepiemēro cūkām tos pašus morālos apsvērumus, kādus lieto attiecībā uz kaķiem vai suņiem?
Tātad
Tātad esam nonākuši pie paradoksa. Viena galējība ir dzīvnieki, ko mēs saucam par neproduktīvajiem mājdzīvniekiem. Cilvēku sabiedrībai no tādiem nav gandrīz nekāda praktiska vai ekonomiska labuma, tomēr mēs viņus lolojam un aprūpējam kā pašu bērnus un tad, kad izturēšanās pret viņiem ir nelāga, ļaujam vaļu sašutumam un riebumam. Otrā skalas galā mums ir tādi dzīvnieki kā cūka, no viņiem lielā mērā atkarīga mūsu ekonomika, un šie dzīvnieki ir augstākajā mērā un visādā ziņā lietderīgi. Mēs marinējam cūku kājiņas, no asinīm gatavojam pudiņu, no zarnām – desas, no ādas – dārgus un izturīgus izstrādājumus. Mēs pat ražojam emulsiju no baltajiem, stingrajiem cūkas taukiem, lai pagatavotu augstvērtīgu saldējumu. Un, atalgodami šo izcilo devumu, mēs pret cūkām izturamies kā pret bezvērtīgiem priekšmetiem, kam nav ne sajūtu, ne emociju. Pēc tiesas un taisnības, ņemot vērā visu, ko cūkas mūsu labā upurējušas, mums tām vajadzētu būt mūžīgi pateicīgiem. Tomēr dzīve, kādu esam tām piesprieduši, liek domāt, ka pret cūkām jūtam vienīgi nicinājumu un naidu.
Aprakstītais stāvoklis tik satraucošs ir tāpēc, ka mēs it kā vienlaikus uzturam spēkā divas pilnīgi pretrunīgas un nesavienojamas vērtību sistēmas. Tik tiešām, šāds stāvoklis būtu morāli un psiholoģiski neciešams, ja abām vērtību sistēmām mēs piešķirtu vienlīdz lielu svaru. Taču to mēs nedarām. Nekonsekventā attieksme pret abām savrupajām dzīvnieku kategorijām ir paradoksāla vienīgi tiktāl, kamēr spēkā paliek uzskats, ka abi izturēšanās veidi ir normāli. Pretrunas ir viegli atrisināmas, kolīdz viena vai otra galējība tiek uzlūkota par dīvainu, neparastu vai ārkārtēju un līdz ar to par vispārējā lietu kārtībā mazsvarīgu. Es gribu apgalvot, ka līdz pat gluži nesenai pagātnei šo apgrūtinošo morālo dilemmu esam risinājuši pašā vieglākajā ceļā. Tā vietā, lai kritiski izvērtētu dzīvnieku strikto ekonomisko ekspluatāciju, mēs tā vai citādi esam tiekušies izkopt augstprātīgu, aizbildniecisku vai banalizētu attieksmi pret neproduktīvajiem mājdzīvniekiem un to audzēšanu.
Autors: Džeimss Serpels. Tulkojusi Ieva Kolmane.
Tev patiks šie raksti
