Norvēģija - pedofilu zeme?25

I: Pastāstiet sākumā par sevi.

I.B.: Es pēc profesijas esmu žurnāliste, man ir 47 gadi, es esmu divu bērnu māte. 2005. gadā es tepat Maskavā apprecējos ar norvēģi. Tolaik manam vecākajam dēlam bija 7 gadi (viņš gāja 1.klasē), un mēs pārcēlāmies uz dzīvi Norvēģijā. Uz jauno dzīvesvietu paņēmām līdzi pilnīgi visu. Vīrs teica, ka jāņem viss, pat lustras no dzīvokļa paņēmām. Es tolaik vēl nezināju, ka vēl apmēram 50 gadus atpakaļ Norvēģija dzīves līmeņa ziņā bija Āfrikas valstu līmenī, tas ir, bija ļoti, ļoti nabadzīga valsts, un šī nabadzības sajūta ir atstājusi dziļas pēdas gandrīz visu norvēģu mentalitātē. 100 gadus atpakaļ Norvēģijā pat nebija alfabēta.

I: Kā nebija alfabēta? Bet kā tad norvēģu valoda varēja pastāvēt?

I.B.: Paskaidrošu. Norvēģu valoda ir mākslīgi radīta valoda, ko izveidoja divi cilvēki. 1905.gadā esošās Norvēģijas zemes pirmo reizi ieguva neatkarību no Zviedrijas un Dānijas. Norvēģija visos laikos ir bijusi dzimtcilvēku zeme, senākos laikos muižniekus viņi pat acīs nebija redzējuši, tādēļ pie viņiem neattīstījās kultūra. Krievijā, piemēram, muižnieki dzīvoja uz vietas ciešā saskarē ar dzimtcilvēkiem un attiecīgi mēģināja viņus kaut kā izglītot. Norvēģijā tā nebija.

Tad nu, lūk, 1905. gadā viņi atdalījās no Zviedrijas un nolēma izveidot savu alfabētu. Pirms tam viņi runāja tikai okupantu valodā, kā viņi paši mēdz teikt, tas ir, vai nu dāņu vai zviedru. Tad nu, lūk, viņi sajauca kopā dāņu un zviedru valodu, izveidojot jaunu, mākslīgu valodu, saucas bukmols (bokmål). Viņiem nav vienots valsts valodas standarts. Praktiski katra ģimene runā savā valodas dialektā, tas tā ir joprojām. Tur nav tā kā pie mums, kad publiski visiem ir jārunā vienādi. Tur, kur bija papildus saskarsme ar vāciešiem, tur tiek lietoti arī daudz vācu vārdu, tur kur ar frančiem, tur – franču vārdi. Norvēģiju sabiedrība, tauta, nācija vēl tikai formējas (viņiem nav gadsimtiem senas tradīcijas kā, piemēram, krieviem), pie tam formējas ļoti strauji un formējas vienkārši kopējot citu pieredzi – pārsvarā amerikāņu. Norvēģija pēc būtības ir ASV minikopija, viens no ASV štatiem.

Kas attiecas uz pašreizējo Norvēģijas bagātību, tad naftu atrada tikai 50 gadus atpakaļ. Naftu atrada jūrā. Protams, valsts, kurā nekad nav bijusi zinātne un kultūra, pati nebija spējīga šo naftu apgūt. Attiecīgi to dara ārzemnieki, tā ir intervence, bet nu tas tā.

To visu es uzzināju vēlāk, bet tai brīdī es uzķēros uz mīta par to, ka Norvēģija ir pati bagātākā valsts pasaulē.

I: Norvēģija ieņem pirmo vietu pasaulē dzīves līmeņa ziņā.

I.B.: Jā, tā ir, bet….

Saprotiet, Norvēģija ir valsts, kurā vēsturiski nav bijušas pilsētas. Viņi dzīvoja koka viensētās. No vienas viensētas līdz otrai vidēji bija apmēram divi kilometri. Četras pašreizējās viņu pilsētas līdzinās Krievijas mazpilsētām. Vislielākā no tām ir Oslo ar 500000 cilvēku, kas ir apmēram tik pat liela cik Krievijas Tvera. Atlikušajās trijās Norvēģijas pilsētās (Stavangera, Bergena, Tronheima ) dzīvo mazāk kā 100000 cilvēku. Viss pārējais ir ciemi. Es dzīvoju 40 kilometrus no Oslo, apdzīvotā vietā ar 2000 iedzīvotājiem.

Tādējādi, es nokļuvu pirmatnējā sabiedriskā iekārtā ar pavisam citu mentalitāti un kaut kādu ļoti dīvainu lietu kārtību. Toreiz es to visu nesapratu.

Es esmu pabeigusi Maskavas valsts universitātes (MGU) žurnālistikas fakultāti un esmu filoloģijas zinātņu kandidāte. Manu izglītību Norvēģijā neatzina. Pēc viņu sistēmas man vajadzēja būt doktorei, bet tas priekš vietējiem bija pārāk nepieņemami (konkurence utt.).

Tomēr, neskatoties uz to, es darbu atradu izglītības sfērā. Man bija „prakse” (tā viņiem tas saucas) Oslo universitātes žurnālistikas fakultātē.  Kopumā Oslo universitātes žurnālistikas fakultāte ir 30 cilvēki, ieskaitot apkopējas. Tas ir gan profesori, gan docenti, gan administrācija. Es nostrādāju administrācijā par zinātnisko konsultantu vienu gadu. Man teica, ka manas norvēģu valodas zināšanas nebija pietiekamā līmenī, tādēļ es sāku strādāt lauku skolā.

Norvēģu lauku skolas ir jauns skolu tips Eiropā, izveidota pēc dāņu parauga. No pirmās līdz septītais klasei Norvēģijā ir pamatskola, un tajā māca to, ko Krievijā māca pirmajās trijās klasēs. Valsts programmas uzdevums pamatskolai (tas ir līdz 13 gadiem) ir iemācīties alfabētu  un iemācīt bērnus skaitīt, lai varētu orientēties veikalu cenās. Viss, vairāk nekādus uzdevumus valsts programma neuzliek.

I.: Pag, pag, pag… tad viņi līdz septītajai klasei tikai ar to arī nodarbojas?

I.B.: Jā. Mans dēls, kad mēs atbraucām uz Norvēģiju, bija Krievijas otrās klases līmenī. Viņš līdz septītai klasei tur bija brīnumbērns, bet pats pilnībā neko neiemācījās. Un tur nemaz nekas nav jāmācās. Mājasdarbu tur vispār nav. Visās skolās ir plakāti, kuros ir teikts, ka, ja vecāki bērnu liks mājās mācīties, tad bērns var pazvanīt un viņam palīdzēs atbrīvoties no tādiem sadistiskiem vecākiem.

I.: Tur tā arī ir rakstīts –„sadistiem”?

I.B.: Nē, bet būtība ir tāda. Barne Varne ir gestapo līdzīga organizācija, bērnu policija, kura glābj bērnus no viņu vecākiem. No bioloģiskajiem vecākiem tikai protams.

Kā krieviete ar krievu mentalitāti es savam dēlam pateicu, ka viņa mērķis ir universitāte. Tas nekas, ka tā ir tikai  Oslo universitāte, kas savā būtībā atbilst vidēja līmeņa  Krievijas tehnikumam. Mans dēls man gan aizrādīja, ka Oslo universitāte esot starp 50 labākajām pasaules augstskolām, bet MGU pat pirmo 500 sarakstā nav. Bet tas ir tādēļ, ka Maskavā nepasniedz lekcijas angļu valodā, bet Oslo pasniedz.

Anna Kisličenko, vecāku komitejas asociācija: Tur ir speciāla sistēma, cik zinu. Ir speciāla zinātniski-pedagoģiskā komisija, kas veic vērtēšanu, un tiek ņemta vērā arī universitātes zinātnisko darbu publicitāte ārvalstu izdevumos.

I.B.: Jā, bet tā sistēma nebūt nav pēc studentu zināšanu līmeņa. Tātad, skolā bērniem kategoriski ir aizliegts kaut ko mācīties no galvas. Ja vecāki piespiedīs savu bērnu kaut ko iemācīties no galvas, tad par to saskaņā ar vietējo likumdošanu pienākas sods – šķiršana no bērna.

I.: Tas sanāk, ka, ja es savam bērnam likšu no galvas iemācīties kādu dzejoli, tad pie manis atnāks sociālais dienests un atņems bērnu?

I.B.: Jā, tieši tā. Vienīgais veids, kā es varēju trenēt sava dēla atmiņu, bija klaviernodarbības. Klavierspēle trenē gan redzes atmiņu, gan motorisko atmiņu, un savam dēlam pateicu: „Tu spēlēsi klavieres.” Pēc Norvēģijas likumiem klavierspēli drīkst mācīties 20 minūtes nedēļā kopā ar skolotāju, un ne vairāk. Šīs 20 minūtes bez maksas nodrošina vietējā skola. Neatceros vairs, vai es kaut ko pati vēl tur maksāju, bet nu visi vietējie ar šo visu ir ļoti apmierināti. Norvēģijas mācību iestādes pēc būtības atbilst garīgi atpalikušo līmenim, jo tas taču nav normāli, ka līdz 13 gadiem netiek pasniegta īstā matemātika un daudz kas cits. Tur tā matemātika ir tikai, lai spētu saprast cenas veikalā; lai spētu saprast, ka aiz komata ir kapeikas utt. Tas ir viens Norvēģu skolu uzdevums, bet otrs ir iemācīties lasīt. Pie tam klasē skaļi lasīt nedrīkst, jo tas var traumēt bērnus (ja viņi lasa lēnāk kā pārējie), tāpēc ar katru bērnu skolotājs kopā lasa atsevišķi.

Mans dēls tātad nodarbojās ar klavierspēli 1 stundu nedēļā (mēs atradām profesoru no Polijas). Bet ar to protams ir stipri par maz, tāpēc viņš man mājās vēl katru dienu sēdēja pie klavierēm. Un es viņam teicu, ka viņam ir jātrenē atmiņa, tāpēc  lai i nemēģina par šo „vardarbību” kādam stāstīt.

………………………………….
Pēc sešu gadu dzīves Norvēģijā ar mani notika nelaime. Līdz tam es pilnīgi neko nezināju par viņu sociālās aprūpes sistēmu, par Barne Varne utt. Kā visi normāli cilvēki visur es dzīvoju režīmā darbs-mājas-ģimene, mani nodarbināja ikdienas darīšanas un es neiedziļinājos politiskos un valsts pārvaldes jautājumos. Jā, es dzirdēju, ka kādam laiku pa laikam atņem bērnus, bet es taču esmu laba māte, es par bērniem rūpējos, tādēļ ar mani tas taču nekādā ziņā nevar notikt.

Ar vīru mēs izšķīrāmies jau pēc 3 gadiem. Tas bija visīstākais kultūru konflikts. Piemēram, Norvēģijā katrā mājā ir normāla tualete, bet tai pat laikā visi iet nokārtot savas dabiskās vajadzības aiz mājas, jo viņi tā ir darījuši gadsimtiem ilgi. Vai, piemēram, vēl viens cits paradokss – pati bagātākā valsts pasaulē bērnudārzā un skolā savus bērnus vispār nebaro.

2007.gadā man piedzima otrs dēls. 2008.gadā es ar abiem bērniem aizgāju no vīra. 3 gadus es nodzīvoju viena, man bija darbs, paņēmu kredītu, nebiju ne no viena atkarīga, sociālajos dienestos negriezos, visu laiku biju kopā ar bērniem. Tēvs ar bērniem tikās. Vecākam dēlam viņš darīja pāri, tāpēc es uzstāju, lai viņi netiktos, bet ar jaunāko, par cik tas bija viņa dēls, pēc likuma viņam bija tiesības tikties. Bet es pretojos kā varēju, lai viņš nepaliktu pie viņa pa nakti. Tomēr ar laiku bērnudārzā un no sociālā dienesta spieda uz mani, lai es atļauju bērnam palikt pie tēva, un es piekritu. Sākumā tās bija divas stundas sestdienās, pēc tam ilgāk. Pēdējo reizi viņš bija pie tēva 5 dienas, viņš toreiz bija slims, viņam bija temperatūra, bet tēvs viņu -30 grādos aizveda uz pavisam citu pilsētu.  Saku, tie ir cilvēki ar pavisam citu mentalitāti.

Pret bērniem viņiem ir tāda pat attieksme kā pret suņiem un kaķiem. Ja bērns nomira, nekas, dzemdēsi citu. Ja bērnu atņēma, tad Tevi mierina, ka tas nekas, būs vairāk laika priekš sevis.

Norvēģi neārstē iesnas un saaukstēšanos. Bērni iet uz skolu un bērnudārzu pat ar +40 temperatūru, rokas viņi nemazgā. Pirmo reizi viņi uzzināja, ka ir jāmazgā rokas, kad bija cūku gripas epopeja. Tā ir mazizglītotu zemnieku sabiedrība. Saprotiet, priekš kam jātērē ūdens un jāmazgā rokas?! Es nepārspīlēju, viņi nekad to nav darījuši.

Valsts bērnudārzos bērnus baro tikai vienu reizi nedēļā. Es vecāku sapulcē biju neizpratnē, kā tā var būt, ka pati bagātākā valsts pasaulē savus bērnus bērnudārzā baro tikai vienu reizi nedēļā. Pret mani šai jautājumā nostājās visi norvēģi.  Šo gadījumu tagad viņi min kā pirmās manas nestabilās uzvedības un ne tolerances pret viņu tradīcijām piemēru. Šai ēdienreizē bērniem tiek iedota kaut kāda putriņa, bet viss pārējais viņam ir jāņem no mājām līdzi pašam. Tagad paskaidrošu, kāpēc tas tā ir. Agrākos laikos Norvēģijas zemnieki un gani izgāja no mājām no rīta un atgriezās vakarā ar saulrietu, un tikai tad pirmo reizi visa ģimene ēda. Tas bija agrāk, totālas nabadzības laikos, un kopš tiem laikiem tas tā arī ir palicis. Neviens norvēģis vispār nesaprata, par ko es uztraucos, jo bērns taču pirmo reizi ēdīs mājās pēc 17:00. Visa Norvēģija ēd tikai vienreiz dienā. Tā viņiem ir tāda tradīcija, un tur neko nevar darīt. Es beigās piemērojos un baroju bērnu pirms bērnudārza.

Bet tā tāda atkāpe. Nepatikšanas mums sākās 2011.gada februārī/martā. 7.martā es devos uz policiju, jo mans mazais puika izstāstīja, ka sveši onkuļi, tantes un radinieki no tēva puses viņam ir darījuši sāpīgi mutē, dibenā. Viņš stāstīja tādas lietas, par kurām es vispār nevarēju iedomāties, ka tā tas var būt, jo tas pilnībā ir nesavienojams ar krievu mentalitāti. Starp citu Norvēģijā dzimumattiecības  starp brāļiem un māsām ir norma. Tikai 1978.gadā viņi aizliedza laulības brāļu un māsu starpā. Norvēģiem nav incesta jēdziens un nekad nav bijis, viņiem tas viss ir normāli. Kultūras tradīcija, ja tā var teikt.

Viņiem  ir vēl cita kultūras tradīcija – intīmas attiecības ar bērniem, gan ar puikām, gan ar meitenēm un viņu nodošana šādā ziņā radiniekiem, kaimiņiem un draugiem. Šīm drausmām es nespēju noticēt, jo no mana redzes viedokļa tā ir pilnīgi asociāla rīcība, tāpēc uzrakstīju iesniegumu policijai.

Pēc tam mani uzaicināja uz bērnu aprūpes dienestu, jo jautājums attiecas uz bērniem, un pratināja tur kādas sešas stundas.

I.: Pratināja jūs ar vīru?

I.B.: Nē, tikai mani un abus manus bērnus, jo es uzrakstīju iesniegumu policijai un prasīju arī ierobežot bērnu saskarsmi ar tēvu. Viņiem ir sistēma, kurai ar šīm lietām  vajadzētu cīnīties, bet vēlāk es sapratu, ka tā ir tikai ārišķība, lai uz āru parādītu, ka ar to it kā cīnās. Katrā ciemā Norvēģijā ir centrs cīņai ar incestu, kura praktiskās funkcijas ir šī ārišķības un arī noskaidrot tos bērnus, kuri ir izpļāpājušies, lai tos pēc tam sodītu. Tā sodīja arī mani un manu bērnu.

A.K: Jā, te var minēt kaut vai pašā Norvēģijā plaši zināmo gadījumu, kad septiņgadīgai meitenei, kura regulāri tika seksuāli izmantot, pilnīgi oficiāli piesprieda sodu.

I.B.: Jā, viņai varmākam bija jāsamaksā pilnīgi visi tiesas izdevumi un vēl jāsamaksā kompensācija. Norvēģijā viss ir apgriezts kājām gaisā. Tur pedofilija pēc būtības netiek uzskatīts par kaut ko nosodāmu.

I.: Kā, vai tad par to likumdošanā nav paredzēts sods?

I.B.: Ja tas ir kā sadisma veids ar foto un video pierādījumiem, tad jā.  Piemēram, mans bijušais vīrs atklāti arī pateica – nav video, nav arī pierādījumu.  Un kādam tas taču vēl ir jāuzņem un jāaiznes uz tiesu, tāpēc tādi gadījumi ir ļoti reti. Tās astoņgadīgās meitenītes lietā tātad noziegumi bija pierādīti. Ja ir video ar skaidri redzamu seksuālu kontaktu, tad tā ir varmācība, bet kas attiecas uz „jūtām”, tad tas ir kas cits. Ministrija, kura atbild arī par bērniem viņiem saucas „Bērnu un visu veidu seksuālās daudzveidības ministrija”.

I.: Tas ir kā, viena un tā pati ministrija nodarbojas ar bērniem un ar šīm seksuālām lietām?

I.B.: Jā. To nosaukumu var tulkot arī savādāk – „Bērnu, geju, lesbiešu un vienlīdzības ministrija”. Un kļūdaini ir homoseksuālistus Norvēģijā saukt par seksuālo minoritāti, viņi tur vairs nav minoritāte, normāli cilvēki  tur ir minoritāte.  Pēc viņu sociālo struktūru prognozēm un mērķiem, kas publicēti internetā, Norvēģija uz 2050.gadu par 90% būs homo valsts. Tiesa nav īsti skaidrs, ko viņi saprot ar homo, jo tas dalījums homoseksuālistos lesbietēs utt. jau sen ir novecojis. Norvēģijā ir legalizēti 30 laulību veidi. Amerikā arī tagad sāk runāt par kaut ko tamlīdzīgu.

I.: Man vispār grūti pat iedomāties, kas tur varētu būt. Tur ir jābūt kādai īpašai fantāzijai.

I.B.: Viņuprāt atmirstošais, arhaiskais laulības veids ir starp vīrieti un sievieti. Šai ziņā Krievija ir pēdējā balto cilvēku saliņa, kur tā ir neapšaubāma norma. Mani bērni ir piedzimuši normālā, jeb naturālā, kā viņi saka, ģimenē, bet man nav tiesību kaut kādā veidā viņus līdz 18 gadiem aizsargāt no nenormālībām. Lieta tāda, ka Norvēģija valstiskā līmenī veic bērnu maitāšanu; viņu pārvēršanu par homo.  Un man kā naturālai mātei nav nekādu tiesību un iespēju to novērst.  Tagad mans dēls atrodas Norvēģijā un viņi viņu tur pārorientē.

Irina Medveģeva man palūdza statistisku par dažiem jautājumiem, un es internetā atradu interesantus datus. Izrādās, Norvēģija viena no pirmajām pasaulē sāka statistiski uzskaitīt bērnu pašnāvības vecumā no 0 līdz 7 gadiem. Vismaz mani šis atklājums šokēja, jo šāda vecuma bērns nu nekādi nevar izdarīt pašnāvību. Attiecīgi, ja bērni pēc tādām drausmām, par kurām stāstīja mans bērns, iet bojā, tad to visu var maskēt ar pašnāvību. Nekādas uzraudzības un kontroles šai ziņā tur nav.

A.K: Tas pats Maksims Kuzmins Amerikā esot izdarījis pašnāvību un krimināllieta tādēļ ir izbeigta.

I.B.: Nu re, amerikāņi ar’ ir samācījušies.

I.:  It kā izdarīja pašnāvību.

A.K: Tas ir oficiāls slēdziens.  Zarnu artērija viņam esot pārrāvusies pati no sevis.

………………………………….

I.B.: Tātad es biju nokļuvusi šādā drausmīgā situācijā, un 8.martā man pirmo reizi tika atņemti bērni.

I.:  Ir kādas iespējas pretoties bērna izņemšanai?

I.B.: Izņemšana notiek sekojoši.  Bērns vienkārši neatgriežas no bērnudārza vai skolas, viņš vienkārši pazūd. Norvēģijā ir valsts plāns, kvotas izņemto bērnu skaita ziņā. Tās iestādes savā starpā sacenšas, lai to plānu izpildītu, ir atskaites par to, apbalvojumi, publikācijas presē par to, ka noteiktas komūnas un rajoni atpaliek no plāna utt. Eksistē vēl šo iestāžu darbinieku materiālā stimulācija par izņemtajiem bērniem, pie tam ne tikai vienkārša materiāla stimulācija, bet ļoti ievērojama stimulācija.  Labi, man atņēma bērnu, bet atņem taču citiem ar un tie skaitļi ir drausmīgi, internetā ir statistika par Zviedriju (300000) un tuvākajām valstīm. Tas apmērs ir tāds, ka var runāt par vecākiem nozagtu bērnu paaudzi. Cilvēki ar tradicionāliem uzskatiem Zviedrijā, kas sagatavoja šo materiālu un kuri vēl atceras, ka Zviedrijā kādreiz bija tradicionālas ģimenes, saka, ka pie viņiem notiek tradicionālo ģimeņu grautiņi. Komūnas un audžuģimenes, kurās izvieto atņemtos bērnus, saņem 10000 kronas (840Ls) dienā par bērnu. Gribat saņemt tādu naudu? Tad kļūstiet par audžuvecāku. Pie tam audžuvecāki bērnus var izvēlēties, šis patīk un to ņemu, bet šis nepatīk. Jūs vienkārši pazvanāt, pasakāt, ka esat gatavs kļūt par audžuvecāku, pasakāt, kuru bērnu gribat, un viņu jums piegādā.  Notiek arī pat tā, ka sākumā tiek atrasta audžuģimene, bet pēc tam uz tās pasūtījuma tiek izņemts bērns no normālas ģimenes.

Šis ziņojums, kurš saucas „Ziņojums par bērnu izņemšanu Zviedrijā un Skandināvijas kaimiņvalstīs”, ko sastādīja virkne Zviedrijas zinātnieku, tika nosūtīts ES vadībai, paužot nopietnas bažas par notiekošo un saucot to par noziegumu pret cilvēci, līdzīgu, kāds tika veikts Austrālijā masveidā atņemot Austrālijas aborigēniem bērnus.

Tātad atgriežamies pie 8.marta.  Bērnus man izņēma sekojoši. Man aprūpes dienests pateica, ka dēļ mana iesnieguma viņiem vajag pārliecināties par manu psihisko veselību un tāpēc jāiet pie ārsta. Es piekritu. Poliklīnika tur ir 10 minūšu attālumā. Braucām ar mašīnu, bērni tikmēr palika aprūpes dienestā, viņi teica, ka paspēlēsies ar viņiem, ka tas ir tikai uz īsu brītiņu.  Kad mēs piebraucām pie poliklīnikas, pazvanīja mans vecākais dēls Saša un teica, ka viņus ved uz audžuģimeni.  Viņus aizveda uz man nezināmu vietu. Pēc likuma viņi var izņemt bērnus bez jebkādu papīru piestādīšanas.

Pie ārsta bija grūti, bet es saņēmos. Ciema ārsts pēc būtības bija veterinārs, kurš bija „speciālists” visās jomās. Viņš var ārstēt visu – zobus, degunu, ginekoloģiju un gan jau dzīvniekus ar. Krievijā ar tagad šo mēģina ieviest.

Runājot par ārstiem, Sašam vajadzēja noņemt dzimumzīmi. Mēs speciāli gaidījām 6 mēnešus rindā uz ķirurgu ar 20 gadu stāžu Oslo. Vispār Norvēģijā ārstu nav, jo tur ir ilgi jāmācās, tāpēc viņi ārstus vervē pa visu pasauli. Tad nu lūk, dāma, pie kuras mēs tikām, bija no Vācijas un viņa bija speciāliste lūzumos un atklāti pateica, ka dzimumzīmes nekad nav ņēmusi nost, bet teicās tomēr to izdarīt. Tad viņa atvēra grāmatu un sāka skaļi lasīt instrukciju, kā vispār tas ir jādara.  Es biju šokā un gribēju ātrāk tikt prom, bet tas nav tik vienkārši, tas bija jāpasaka ļoti laipni un iejūtīgi, jo Norvēģijā arī par neuzticēšanos ārstam var atņemt bērnu. Tāda viņiem tur ir sistēma, katrā sabiedriskās dzīves etapā vecāki ļoti viegli var zaudēt bērnus.

Cilvēktiesību aktīvisti Norvēģijā ir, bet viņu ir maz un viņi ir sašķelti, bet viņi cenšas cīnīties ar šo ārprātu.  Viņi norāda, ka Norvēģijas bērnu aizgādnības sistēma ir korumpēta un ka tajā notiek bērnu tirdzniecība un vēl daudz kas cits.  Norvēģijā ir apmēram 1000000 bērnu un piektā daļa no tiem (200000) jau ir izglābti no saviem vecākiem un izņemti no ģimenēm.  Daudzi no viņiem dzīvo patversmēs un bērnunamos, kas par vienu bērnu saņem apmēram 1000000 rubļu (17600Ls) mēnesī. Pie tam, ja bērns ir invalīds, tad no valsts tiek saņemta lielāka summa, tāpēc ar daudziem bērniem viskas notiek un viņi kļūst par invalīdiem. Praktiski bērniem tas ir cietums.

Es labprātīgi izgāju psiholoģisko apskati un pēc nedēļas man bērnus atdeva. Visdrīzāk bijušais vīrs toreiz vēl nebija visu nokārtojis un samaksājis, kur jāsamaksā.

Norvēģijā, ja bērni nokļūst Barne varne uzskaitē, tad 99% gadījumu tie ar laiku tiks izņemti. Lūk, te man ir statistika. Barne nozīmē bērni, varne – aizsardzība, tātad „Bērnu aizsardzība”. Ar šo statistiku Barne varne ļoti lepojas, Krievija tur ir augšgalā, tāpat kā Irāna. Paskaidrošu, kas par lietu. No katriem 10 Norvēģijā dzimušajiem bērniem, divi dzimst pašiem norvēģiem, bet pārējie 8 imigrantiem. Tātad iedzīvotāju pieaugums notiek uz imigrantu rēķina. Ārzemniekiem pārsvarā dzimst veseli bērni, jo nekur citur nav tādas incesta tradīcijas, bet norvēģu bērni pārsvarā ir slimi (Dauna sidroms un dažādas ģenētiskas slimības) dēļ biežajiem dzimumsakariem vistuvāko radinieku starpā. Tātad pašu norvēģu bērni pārsvarā ir invalīdi. Norvēģi to ļoti labi zina un neslēpj to, tāpēc vienīgais, ko te var darīt, ir atņemt citiem viņu bērnus.  Attiecīgi valsts struktūrām ir dots tāds uzdevums un viņas to arī pilda.

Barne varne un esošā sistēma tika izveidota 1992.gadā, un to izveidoja cilvēki, kuri ir, maigi izsakoties, toleranti pret pedofiliju. Tā bija sociāldemokrātu partija.

Ja par to runā, tad tas pats Breivīka fenomens ļoti daudz ko izskaidro. Zināt, kas ir Breivīks?! Tas ir cilvēks, kurš izgāja uz ielas un nošāva mazliet bērnus, mazliet pieaugušos, kopā kādus 80 cilvēkus. Bet visinteresantākais, par ko visi nez kādēļ aizmirst, ka viņš ielika spridzekli pie valdošās Darba partijas vadītāja un Norvēģijas premjerministra kabineta. Kad šī bumba sprāga, tas cilvēks diemžēl nebija uz vietas.

Šīs partijas pēdējo 10 gadu politika ir vērsta tieši uz bērnu atņemšanas palielināšanu bez izmeklēšanas un tiesas lēmuma; imigrantiem vispār visiem vajag atņemt bērnus.  Viņu mērķis ir arī izveidot homo valsti. Lielākā daļa šīs partijas pārstāvju ir homoseksuālisti. Te gan jāpiebilst, ka viņi visi ir precēti, viņiem tur ir sava veida poligāmija. Pats galvenais, ka šo cilvēku filozofija ir, ka visa tradicionālā literatūra ir jāaizliedz. Bija viņiem tāds  bērnu ministrijas ministrs, Lesbakings, ja nemaldos; viņš teica, ka ir homo un ka viņš grib, lai visa Norvēģijā būtu tāda pati kā viņš. Un viņš iniciēja tādu valsts programmu, kas izņēma no bērnudārziem klasisko literatūru (Pelnrušķīti, brāļu Grimmu pasakas utt.) un tās vietā tika sarakstītas jaunas grāmatas – t.s. dzimumliteratūra. Tā ir tāda literatūra, kur princis, piemēram, satiek nevis Pelnrušķīti, bet gan citu princi. Princis iemīlas karalī, princese citā meitenē utt. Tāda literatūra viņiem tur ir vairumā sarakstīta. Starp citu Baltijā to tagad ar sāk ieviest. Tad nu, lūk, pēc viņu pieņemtajiem likumiem bērnudārzos tagad obligāti šīs grāmatiņas ir jālasa bērniem priekšā; bērni ir sadalīti vecuma grupās un katrai vecuma grupai ir savas grāmatiņas. Tātad bērniem jau šādā vecumā notiek seksuāla „izglītošana”, un viņiem ir jāsaprot visa šī seksuālā „dažādība”.

A.K:  Gribu piebilst, ka eksistē Eiropas seksuālās izglītošanas standarti un tur ir nodefinēts, kā bērns jāaudzina seksuālos jautājumos no 0 līdz 4 gadiem,  no 4 līdz 10 gadiem utt. Tātad jau četros gados bērnam ir jāstāsta par seksuāliem jautājumiem. Viņiem ir jāpaskaidro, ka masturbācija – tas ir patīkami, ka eksistē dažādas „mīlestības” formas,  ka onkulis var „mīlēt” onkuli utt.

I.B.:  Starp citu Vācijā, piemēram, ir tā, ka, ja vecāki līdz 4 gadu vecumam nav iemācījuši savu bērnu masturbēt, tad viņu var izņemt no ģimenes.

A.K:   Varbūt ne masturbēt, bet gan saprast to, ka viņš var iegūt tāda veida baudu. Ir tāds ES dokuments, ko pašreiz mēģina ieviest arī Krievijā.

I.B.:  Bet atgriežamies Norvēģijā. Katrus piecus gadus tātad Barne varne izveido atskaiti par viņu atbildībā esošajiem (tas ir izņemtajiem) bērniem.  Bērns, kurš ir izņemts vai nokļuvis viņu uzskaitē, saņem speciālu numuru un, kā viņi saka, kļūst par Barne varne klientu. Šāds bērns var saņemt dažāda veida pakalpojumus, ne obligāti atbrīvošanu no vecākiem, viņi veic arī citas darbības. Piemēram, te var būt regulāra vecāku kontrolēšana, bērna kontrole skolā utt.

Viņi bērnus iedala trijās grupās. No norvēģiem dzimušie (tīrasiņu norvēģi), ievestie, kā, piemēram, mans vecākais dēls Saša, un no imigrantiem Norvēģijā dzimušie. Norvēģu bērnus neskatīsim, bet imigrantiem atņemto bērnu sarakstā pirmā vieta ir Afganistānai, otrā vietā ir Eritreja (ir tāda valsts Āfrikā), pēc tam seko Irāka un ceturtajā vietā ir Krievija. No baltajiem tātad pirmajā vietā. Tie ir ievestie bērni. Bet no Norvēģijā imigrantiem dzimušajiem bērniem Krievija ir pirmajā vietā. Kopā tātad Norvēģijā ir atņemti 5176 Krievijas bērni. Šie dati ir uz 2010.gada 1.janvāri.

Te var jautāt – bet kur tad ir citi vecāki, kādēļ viņi klusē? Paskaidrošu. Katru mēnesi Norvēģijā izdara pašnāvību viena krievu sieviete. Viņas neiztur to spiedienu, jo cilvēks pret šo sistēmu praktiski ir bezspēcīgs. Negatavo mājās ēst pēc norvēģu receptēm – atņemam bērnu, liekam mazgāt rokas – atņemam bērnu, klibo un nevari aiziet līdz smilšukastei, lai paspēlētos ar bērnu – atņemam. Tie ir reāli gadījumi. Faktiski jebkura kļauza, ko kāds cits uzraksta, lai kas tas arī nebūtu, beidzas ar bērna atņemšanu. Un vēl ļoti izplatīts bērnu atņemšanas iemesls ir vēlēšanās atgriezties Krievijā. Ja bērns ko tādu skolā pateiks vai kā savādāk aprūpes dienests uzzinās, ka viņiem tik nepieciešamais demogrāfiskais elements var tikt izvests, viņi atņem bērnu.  Tā pēc būtības ir bērnu nolaupīšana.

Ar izņemtajiem bērniem vecāki var tikties divreiz gadā pa divām stundām. Tas ir maksimums, uz ko vecāki var cerēt. Tātad jūs ar savu bērnu nevarēsiet normāli tikties līdz 18, bet tagad jau līdz 23 gadu vecumam (šis vecums nesen tika palielināts). Tas ir kaut kas vēl drausmīgāks par dzimtbūšanu. Piemēram, manam Sašam, kurš no turienes aizbēga, vajadzēja atrasties tur kā bērnu nama īpašumam līdz 23 gadu vecumam.

Visa cita starpā ar Krievijas bērnu izņemšanu tiek panākts, ka viņi vairs nav konkurenti norvēģiem izglītības ziņā. Piemēram, mans Saša gribēja iet mācīties universitātē. Es nezināju, ka to skaļi nevajag teikt. Pēc Norvēģijas likumiem bērns, kurš ir bijis bērnu namā nevar mācīties universitātē. Tas ir, ja bērns ir nokļuvis Barne varne uzskaitē, tas nozīmē, ka viņam ir nelabvēlīgi vecāki, tas nozīmē, ka viņš pats kļūs par nelabvēlīgu pilsoni, attiecīgi viņš nevar saņemt studiju kredītu un attiecīgi viņš nevar mācīties universitātē.  Attiecīgi, ja kāds imigrantu bērns, kā, piemēram, mans Saša, ir labākais klasē un pārējie bērni uz viņa fona izskatās ne pārāk labi, tad viņu vecāki var izdomāt kādu sūdzību Barne varne un viss. Tādā veidā var izrēķināties ar jebkuru. Tur ciemā ir 2000 cilvēku, visi viens otru pazīst un, ja kaut kas ir ne tā, ja, piemēram, izmīdīji puķes kaimiņam, vai kaut ko ne tā pateicāt vai smēķējat ne tur, kur vajag, vai kā savādāk viņu kaitināt, tad pietiek tikai ar vienu zvanu Barne varne un jums būs ļoti lielas nepatikšanas. Jo jums pēc tam visu atlikušo mūžu būs jāpierāda, ka esat labs vecāks.

Lieta tāda, ka šī sistēma [t.s.”juvenālā justīcija” ] visās valstīs [tai skaitā arī Latvijā] balstās uz vecāku vainīguma prezumpciju. Vecāki jau pēc noklusējuma ir vainīgi. Nevis apsūdzētājiem ir jāpierāda vecāku vaina, bet vecākam jāpierāda, ka viņš nav vainīgs. Par jums safabricē melu kaudzes. Piemēram, par to, ka gribat atgriezties Krievijā, nu pamēģinat tagad noliegt, ka negribat atgriezties Krievijā, jums taču tur ir radinieki. Vai arī to, ka jūs gribat nogalināt savus bērnus, jo redz Krievijā mēdzot teikt “es Tevi nogalināšu”. Saka taču kādreiz tā. Tātad, ja viņi tā runā, tātad tā arī dara. Kad jums tamlīdzīgas lietas pieraksta, un jūs kā normāls pilsonis sākat attaisnoties. Bet drīz jūs redzat, ka attaisnoties jūs nevarat, ka tas nav iespējams, nav iespējams ko pasākt pret aukstu birokrātisku mašīnu, bet ja jūs vēl sazinājāties ar presi, tad tas tikai pasliktina jūsu stāvokli, tas tiek pasniegts, ka jūs taču esat jukusi, ja aizstāvat savu bērnu ar preses starpniecību.

I.: Ar kādas preses – Rietumu vai krievu?

I.B.: Ar krievu. Rietumos jautājumos, kas attiecas uz bērniem, pilnībā vairs neeksistē nekāda preses brīvība. Sen jau viņiem ir pieņemti likumi par bērnu lietu konfidencialitāti, ko tagad mēģina pieņemt arī Krievijā. Nav iespējams atrast cietušo bērnu vārdus, jo tas viss ir noslepenots un tas viss tiek maskēts ar it kā bērna interesēm. Bet patiesībā Norvēģija ir maza zeme, tur ir tikai 4 miljoni iedzīvotāju,  bet patiesībā runa ir tikai par miljonu un ja, piemēram, mana vīra vārds parādītos presē par to, ka viņš Krievijā ir pārkāpis ātrumu, ka viņš tiek turēts aizdomās par pedofīliju, ka viņam ir bijusi noteikta psihiatriska diagnoze utt., tad viņa priekšā aizvērtos daudzas durvis. Bet, kad tas viss ir noslepenots, tad cilvēks ir kā balta lapa. Neviens, ne Tavs darba devējs, ne sieviete, kura vēlas ar Tevi precēties, nevar, piemēram, uzzināt vai Tu esi bijis psihiski slims. Vai arī, vai Tu esi sēdējis cietumā. Tas viss tiek dzēsts. Tu esi balta lapa, valsts visu Tev ir piedevusi, jo jūs esat tikai miljons un jūs esat balti un pūkaini.

I.: Viņi vispār neved tādu uzskaiti vai arī ved, bet nevienam nerāda?

I.B.: Nezinu vai ved viņi tādu uzskaiti vai neved, bet tolerance tur ir tāda, ka, ja Tu esi Norvēģijas pilsonis, tad Tev visu drīkst. Bet, ja Tu neesi Norvēģijas pilsonis, tad lūdzu atdod savu bērnu un tad kā izlietots bioatkritums vari tīties prom uz jebkuru debess pusi. Tātad man ir 47 gadi, un man saka, nav problēmu, brauciet prom uz Krieviju vai vienalga kur citur, jūs esat bioatrkritums, jūs mūs vairs neinteresējat. Barne varne darbinieki tā atklāti arī pasaka. Galvenais ir izņemt bērnus un viss. Un tagad viņiem iedzīvotāju skaits būs nevis 4 milijoni, bet viņi jau uz pieciem tēmē. Un starp citu, mēs ar Sašu dzīvojam jau Krievijā, bet skaitāmies vēl tur. Viņiem ir izdevīgi, lai iedzīvotāju skaits nepārtraukti augtu un tādu no viņiem aizbēgušo vergu kā mēs ir ļoti daudz.

Atgriežoties pie mana stāsta, man otreiz atņēma bērnus 30.maijā. Šoreiz aizveda uz citu slepenu adresi un manu mazo, toreiz četrgadīgo puiku atdeva tēvam – pedofilam. Sākumā tiesa atļāva man it kā tikties ar bērnu, bet divus mēnešus man bērnu neviens nerādīja. Uz pirmo tikšanos jūlija beigās mazo puiku atveda ar salauztu galvaskausu, pie tam Barne varne darbiniece, kuru sauca Višļene Hitlere (viņa bija mans personiskais Hitlers) teica, ka ja sākšu raudāt, tad tikšanās tūlīt pat tiks pārtraukta. Ja kaut vienu vārdu krieviski pateikšu, tad nekad vairs savu bērnu neredzēšu.

Tikšanās notika speciālā istabā un tajā piedalījās divi uzraugi, kuri tā arī saucas – bērnu uzraugi, tātad faktiski policija. Ir tulks. Tiek rakstīts protokols, nezinu, vai ir videokameras, varbūt ir. Logi ir neizsitami. Raudāt nedrīkst, runāt nedrīkst. Tev ir iedotas divas stundas un jūs varat skatīties viens uz otru. Es biju nopirkusi saldumus un pēc tam man atsūtīja protokolu, kurā bija rakstīts, ka es esmu slikta māte, jo devu par daudz saldumu.

Nākamajā dienā pēc šīs tikšanās mans vecākais dēls, kurš pirms tam rakstīja uz konsulātu un visām citām iespējamām vietām, kategoriski pateica, ka viņš aizbēgs no šīs koncentrācijas nometnes. Viņš pats atrada vienu poļu detektīvu.

I.: Kādā veidā? Atrodoties tai bērnunamā?

I.B.: Jā. Tur viņam iedeva istabu pagrabā, kurā bija gulta un kumode. Teica, ka zobus var nemazgāt, uz skolu var neiet,  draugu tur nav, attiecīgi neko nedari, tikai guli. Mans bērns nemāk tā dzīvot. Tā no bezdarbības var prātā sajukt.

I.: Cik viņam bija gadu?

I.B.: Toreiz viņam bija 13 gadi. Viņš sākumā raudāja katru dienu un teica, ka grib pie mammas, ka mamma ir laba un tāda uzvedība tika atzīta par paranoju. Tātad, ja bērns saka, ka viņš grib pie mammas, tad Norvēģijā tā ir diagnoze – paranoidāla pieķeršanās mātei. Viņam teica, ka dos zāles pret šo slimību (uzreiz nedeva, jo procedūras attiecīgas jāiziet) un vēl teica, ka pārvedīs viņu uz nepilngadīgo koloniju, jo viņš ir ļoti apnicīgs, un vietā paņems kādu citu bērnu. Viņiem tur ir tāds konveijers, nepatīk šitais bērns, nekas, paņemsim citu.

Saša bija jau liels puika un viņš gāja arī arā un benzīntankā viņš ieraudzīja avīžu virsrakstus, ka viens polis no bērnunama bija nozadzis meiteni. Te vēl interesanta sagadīšanās sanāca, šo meiteni arī tāpat kā Sašu izņēma no ģimenes 30.maijā. To meiteni sauca Nikola Ribka. Un šoreiz meitenes vārds bija nopublicēts, jo viņa jau bija aizbēgusi ārpus Norvēģijas teritorijas un šādu draņķa imigrantu vārdus, protams, jau drīkst publicēt.

Tātad, mans Saša ieraudzīja šo rakstu. Poli sauca Kšistavs Rudkovskis un viņa vārds bija minēts poļu rakstībā. Visās bibliotēkās Norvēģijā internets ir bez maksas katram pieejams. Saša jau iepriekš prasījās uz bibliotēku. Kā jau teicu Norvēģijā alfabētu izgudroja tikai 100 gadus atpakaļ un viņi tur grāmatas nelasa. Norvēģijā nav grāmatu, pirmās grāmatas es ieraudzīju Oslo universitātē un arī tas vairāk bija tādēļ, ka cilvēki tur bija redzējuši ārzemēs, ka ir pieņemts, ka ir grāmatas. Ģimenē, kurā dzīvoja Saša bija tikai kulinārijas grāmata. Kad viņš paprasīja grāmatas palasīt, tad viņu nosauca par krievu bandītu.

I: Īsti nesapratu, viņš bija bērnunamā vai audžuģimenē?

I.B.: Tas ir viens un tas pats. Tas ir cietums bērniem. Tā ir algota ģimene. Viņi paņem dažus bērnus un par to saņem naudu. Tas ir tikai uz kādu laiku, kamēr viņam atradīs bērnunamu vai arī nepilngadīgo koloniju. Tikmēr viņš pagaidu stāvoklī tur uzturas. Jo kad tās vecenes man viņu atņēma, viņas jau nekādus papīrus vēl nenoformēja un līdz tam laikam tad ieliek šādā slepenģimenē.

Viņiem tur bija 30 bērni un no šiem 30 bērniem tikai divi bija norvēģi. Pārējie bija imigranti.

Tātad mans Saša izprasījās uz bibliotēku. Uz viņu par to skatījās kā uz kaut kādu deģenerātu, kurš kaut ko vēl grib lasīt. Atrada internetā to Kšistavu  (viņš ir bijušais policists), savāca naudu pa vienai kronai un pazvanīja viņam. Kšistavs neprata angļu valodu, un, kad Saša saprata, ka viņu nesaprot, viņš sāka raudāt un runāt krieviski. Bet polim ir 60 gadu un kādreiz viņš bija mācījies krievu valodu un tad viņi kaut kā visu sarunāja.

Šis poļu biedrs tātad izdomāja, ka, ja viņš par velti izzags krievu puiku, tad tā būs ļoti laba reklāma. Un, kad viņš jau bija atvedis mūs uz Poliju un tas kļuva zināms publiski, viņš pirmajā pat dienā saņēma 30 citus pieteikumus no poļiem, kuri gribēja tādā pat veidā atgriezt savus bērnus atpakaļ Polijā. Viņam tas ir bizness un tādēļ viņš to darīja.

Tātad, Saša pazvanīja uz Poliju, un viņi visu kaut kā sarunāja. Visu bēgšanu noorganizēja Saša. Mani pabrīdināja pēdējā brīdī un es aizbraucu nepaņēmusi pilnīgi neko.

Man Oslo bija trīsistabu dzīvoklis, katram pa istabai. Sociālais dienests, kad to apsekoja, tāpat teica, ka tas nekam nederot. Vēl nopietns mans pārkāpums bija, ka es bērnu nebiju aizvedusi trenēties slēpošanu, bet tā vietā aizvedu trenēties uz tenisu. Es ņēmu vērā bērna individualitāti un mēģināju viņu kaut kā pašattīstības virzienā ievirzīt, jo, kā jau teicu, visa Norvēģijas skola, ir pilnīga degradācija. Literatūras nav. Vēstures nav. Fizikas nav. Ķīmijas nav. Dabas zinību nav. Līdz 13 gadiem ir viņiem speciāls priekšmets, kur viņiem iemāca, ka ir, piemēram, bijis tāds Otrais pasaules karš, viņi ir dzirdējuši tādu nosaukumu, bet jebkādas citas detaļas viņi nezina. Mēģināt to bērnam iemācīt ir vardarbība pret bērnu.

Es strādāju Norvēģu skolā. Skolotājs tur drīkst ar bērnu apskatīt tikai divus piemērus dienā. Vairāk – tā ir vardarbība pret bērnu. Ja bērni nesaprot, tad pēc trijām dienām mēs vēlreiz atkārtojam. Nedēļā bērnam jāiemācās 5 vārdus angliski (mājasdarbs viņiem tur tāds angļu valodā). Var arī astoņus, ja bērns to vēlas. Un man mājās bija karš, es teicu Sašam, ka viņam ir jāiemācās 8 vārdi, es viņam teicu, ka viņš taču nav deģenerāts. Bet viņš man uz to saka, ka nē, ka viņam ir tiesības iemācīties tikai 5 vārdus. Es uz viņu redz spiežot. Un paskaidrot viņam šo drausmīgo norvēģu deģenerācijas līmeni bija neiespējami.

Tagad, protams, ar visām šitām batālijām viņš visu to ļoti labi saprot. Kad mēs atgriezāmies Krievijā, viņš atsāka iet skolā 2.klases līmenī. Sākumā viņu ielika pēc vecuma – 8.klasē, bet pēc tam skolotāja saka, ka tas pilnīgi nav iespējams, jo attīstības starpība ir milzīga. Es teicu, lai iedod man laiku. Es nestrādāju pusgadu, pati visu iemācījos un mēs pacēlām to līmeni. Pēc pusotra gada pūliņiem mēs esam atguvuši iekavēto. Viņam visur tagad ir četrinieki [piecu baļļu sistēmā], bet krievu literatūrā pat 5. Skolotāji ir pārsteigti. Krievu gēni ir neuzvarami, vajag tikai sistemātisku pieeju.

Tātad, mans dēls bēga, visu to noorganizēja un man pazvanīja pēdējā brīdī.

I: Kā, bet vai tad tas polis ar Jums nesazinājās?

I.B.: Nē. Man viņš pazvanīja pēdējā mirklī, jo, ja viņš viens pats Sašu izvestu, tad viņš būtu bērna zaglis, bet kopā ar mani viņš palīdz tikai ģimenei. Tagad pašas bērna zagle esmu es un tādēļ man jau divus gadus neļauj tikties ar manu jaunāko dēlu. Un ir aizliegta arī visa veida sarakste.

Breivīks glāba Norvēģiju no šo visu uztaisījušās valdošās partijas. Breivīku četru gadu vecumā izvaroja viņa māte, par to ir publikācijas. Tad Barne varne viņu atņēma un palaida pa apli, un katra jaunā ģimene viņu iemēģināja. Viņš izdzīvoja un gatavoja šo akciju 9 gadus, lai pārtrauktu šo visu. Tā ir protesta kustība pret visu šo ārprātu. Bet viņu izolēja un pateica, ka viņam speciālu pili uzcels, nodrošinās labus apstākļus, bet lai viņš tikai klusē par šo ārprātu. Bet tas tāpat uzpeldēs, un tas process jau ir sācies. Žurnālisti jau ir atraduši informāciju par viņa māti un tēvu, tas ir ļoti sarežģīts stāsts, bet nu tas ir sācies.

Bet tātad, mēs bēgām. Man tā bija ļoti smaga izvēle, jo bija skaidrs, ka jaunāko bērnu man tāpat nekad neatgrieztu, bet tur bija to reto tikšanās reižu iespēja. Bet, ja nebēgtu, tad es psiholoģiski pazaudētu vecāko dēlu. Dzīvokli es pametu, es pametu visu, visu mantību, ko biju atvedusi no šejienes, visas fotogrāfijas utt., visu es atstāju tur. Viss no tā tagad ir izvazāts. Vienīgais, ko advokāte izdarīja – pārdeva māju, ko es biju paņēmusi uz kredīta. Protams, pārdeva zem tirgus cenas, lai norēķinātos ar banku. Jā, starp citu, man Norvēģijā nav nekādu parādu vairs. Dzīvoklis gan gāja zudībā. Tur bija kontrakts uz trim gadiem, bet to cilvēcīgi atrisinājām, tomēr ne visi norvēģi ir nelieši, ir tur arī normāli cilvēki.

Tātad ar lielām grūtībām mans bērns atbēga līdz Krievijai. Polijā mēs sabijām 2-3 mēnešus. Mēs tur bijām spiesti uzturēties paradoksāla iemesla dēļ. Miesīgai mātei tikai Krievijā ir kaut kāda juridiska saistība ar saviem bērniem. Tikai Krievijā viņa ir juridisko tiesību subjekts. Norvēģijā manam bērnam bija norvēģu audžumāte, kas bija viņa oficiālā, juridiskā māte. Un sanāk tā, ka pēc šīs juridiskās mātes pieteikuma iznāk, ka kaut kāda sveša tante, tas ir es – viņa miesīgā māte, esmu viņu izzagusi un kaut kur bēgu. Dēļ šī iesnieguma Polijā mūs apturēja. Pēc Eiropas likumiem Polija piešķīra manam puikam savu juridisko mammu. Un, lai atgrieztu bērnu Krievijā, manai mammai, tas ir Sašas vecmammai bija jākļūst par viņa audžumāti, lai veiktu nodošanu no vienas audžumātes citai, jo Krievijā viņam nebija mātes (es skaitījos, ka atrodos ārzemēs). Šo absurdo paradoksu katram vecākam ir jāsaprot.

Pēdējo 30 gadu laikā cilvēki, kuri tirgo bērnus, lai pārdalītu demogrāfiskās masas, ir radījuši likumus, ka vecāks un bērns vairs nav viens vesels; ka bērni pieder valstij. Bez tam pēc 1980.gada Hāgas konvencijas par bērnu zagšanu , ko mēs parakstījām 2011.gadā, bērni pieder tai zemei, uz kuras viņi ir stāvējuši pēdējos 3 mēnešus. Pie tam tur ir dažādi gadījumi, tur ir no 5 dienām līdz 3 mēnešiem, tā kā tūrists arī var pazaudēt bērnu. Mums ir bijis šāds gadījums Jaunzēlandē. Tūristi ar 7 dienu vīzu vai nu uzbļāva bērnam vai arī viņš skaļi raudāja. No kādas kafejnīcas kāds pazvanīja uz bērnu dienestu, atbrauca bērnu glābšanas no vecākiem vienība un izņēma septiņgadīgo bērnu. Mūsu diplomāti pēc tam vairākus mēnešus cīnījās, lai atgūtu bērnu. Tas ir fenomens, kurš uzņem apgriezienus.

Te vēl var minēt to pašu Kareļinas piemēru, kad viņas bērni ar Krievijas pasēm aizbrauca tikai apciemot tēvu uz divām nedēļām Somijā.

Tūristu bērnu sagrābšana pašreiz jau ir realitāte, jo ir apstājusies sieviešu, kuras viņiem dos auglību, imigrācija. Norvēģi veic daudz pētījumus par auglību. Tad nu, lūk, visauglīgākie ir krievi. Tāpēc Norvēģijā iesaka gan sievietēm, gan vīriešiem kā laulātos meklēt krievus, jo viņi ir auglīgi un viņiem ir labs genofonds. Vienkārši ir jāatjauno asinis. Tad nu lūk, visu šo marasmu, es atvainojos, kad uz turieni braucu, es nezināju. Ja es to zinātu, mūžam savu kāju tur nespertu. Bet tagad jau divus gadus es cīnos par tiesībām tikties ar pašas dēlu. Breivīks, kurš ir nošāvis 80 cilvēkus, ir tiesīgs regulāri zvanīt saviem radiniekiem, cilvēkiem visā pasaulē, kuriem ir piespriests nāvessods, ir tiesības sazvanīties un sarakstīties, bet miesīgai mātei nav tādas tiesības attiecībā uz savu bērnu. Acīmredzot māte ir bīstamāka par tiem, kuriem ir piespriests nāvessods, jo viņu demogrāfiskais objekts var uzzināt par savu dzimteni un par to, ka eksistē arī normālas attiecības, tas ir, dabiska ģimene ar tēti un mammu. Viņiem tur notiek pilnīga bērnu apziņas deformācija.

Tas, kas notiek Krievijā pedofilijas ziņā, ir pagājušais gadsimts, mēs esam totāli “atpalikuši”, mums ir tikai daži, atklāti zināmi pedofili-vienpatņi. Bet tai pašā Norvēģijā ir 19000 dažādu nevalstisku sabiedrisko grupu par bērnu pārorientēšanu.

Es jau stāstīju par bērnu pašnāvību vecumiem. Tad nu, lūk, pēc Oslo universitātes statistikas datiem bērni no 0 gadu vecuma jau tiek iedalīti meitenēs – lesbietēs, zēnos homoseksuālistos, normālajos un iespējams vēl daudzās citās kategorijās. Kopš dzimšanas jau, saprotiet! Tas, ko mans dēls pastāstīja, tā nav pedofilija, bet sava veida pārbaude, treniņš uz kādu citu orientāciju. Kas tie ir par radījumiem, kas ko tādu var darīt ar bērniem un kā un ar kādām metodēm, lai mēs sevi pret šiem radījumiem pasargājam?!

A.K: Lūk, citāts no ES seksuālās audzināšanas standarta: “Seksuālā audzināšana sākas kopš bērna dzimšanas brīža.” Jūs varat ko tādu iedomāties?! Te ir vesela nodaļa, kura saucas “Kādēļ četros gados jau ir par vēlu.”

Pašreiz ANO JUNICEF fondu (tas ir bērnu aizsardzības fondu) vada cilvēks (Anthony Lake), kurš 60ajos gados bija H.Kisindžera palīgs ASV nacionālās aizsardzības padomē. Pēc tam viņš vadīja ASV valsts sekretāra politisko plānošanu, pēc tam Klintona laikā viņš kļuva par ASV nacionālās aizsardzības padomes vadītāju un viņa kandidatūru izvirzīja arī uz CIP direktora amatu. Un tagad padomāsim, kāds vispār šim cilvēkam ir sakars ar bērniem.

I.B.: Un tas liecina par noteiktu stratēģisku virzienu. Viņš īpaši kurē (vada) šai virzienā Krieviju. Un tagad padomājiet, cik tas viss ir stratēģiski svarīgi. Šodien informatīvā kara un citu sabiedrības sagraušanas un sagrābšanas tehnoloģiju līmenī runa vairs neiet tikai par teritoriju iekarošanu, par dimantu vai pat naftas atradņu ieguvi. Runa ir par to, ka CIP un tamlīdzīgiem kundziņiem interesē mūsu bērni.

A.K: Bērni un izglītības sistēma ir kā ģeopolitiskās cīņas ierocis.

I.B.: Tas, ka manu dēlu Norvēģijā bez manas piekrišanas ir dresējuši un audzinājuši norvēģu seksuālās tradīcijās no nulles, ir fakts. Daudzi Krievijā negrib ticēt šīm šausmām. Bet es saku, ka ir jau vesela vecāku paaudze, kuriem vienkārši ir jāspēj sadzīvot ar šīm drausmām, runāt par to mierīgi, bez histērijas. Jā, mēs esam izgājuši cauri šai traģēdijai, šai mūsu bērnu totālai dezorientācijai.

Pastāstīšu vēl jums par vienu citu parādību. 2012.gadā Nīderlandē tika notiesāts cilvēks (viņu noķēra Amerikā), kurš atzinās 100 bērnu izvarošanā. Tagad Eiropā un arī ASV, jo tas ir gandrīz viens un tas pats, ir mode uz intīmām attiecībām ar zīdaiņiem. Skan ļoti drausmīgi un galīgi nesaprotami un neaptverami. Lūk, šo radījumu iesēdināja (viņu sauc par Rīgas monstru [Roberts Miķelsons]), viņš visā atzinās. Te mēs esam saskārušies ar kaut ko tādu, kas vairs nav pat pedofilija, bet pavisam kas cits. Viņš pats ir homoseksuālās “ģimenes” pārstāvis. Viņam ir vīrs vai sieva, nezinu kā viņu sauc, bet arī vīrietis. No visiem apmēram 60 bērniem, par kuriem bija pierādījumi (starp citu vecāki visur pasaulē šādās lietās nevar būt liecinieki), jaunākajam bija tikai 19 dienas, bet vecākajam divarpus gadi. Tas, ko es saku, to pateikt ir šaušalīgi, dzirdēt ir šaušalīgi, bet tas ir fakts, kas mums paslīd garām, bet kurš mums ir jāzina, par cik mums ir jārūpējas par bērnu drošību.

Pie šī manjaka tika atrasts liels daudzums failu, fotogrāfiju, pornoprodukcijas ar jaundzimušajiem. Un te runa nav par atsevišķiem gadījumiem, kad kāds ir pieķerts, runa ir par to, ka ir liels pieprasījums pēc šāda veida produkcijas gan Amerikā, gan Eiropā. Un tie ir mūsu bērni, tie ir normālu cilvēku bērni, ko viņi izmanto, jo kurš gan viņus rada.

Šai ziņā ir vēl cita būtiska lieta. Tagad arī Krievijā tiek runāts par to, cik šāda tipa cilvēki – vīrieši ir bīstami, ka tos vajag kastrēt utt. Bet nav  tiesa, ka tie ir tikai vīrieši. Eiropā 90% pornoprodukcijas ar zīdaiņiem patērētāji ir sievietes. Es nezinu, kādēļ tas tā ir. Tās ir sievietes feministes, kuras Šveices parlamentā 2010. gadā panāca aizliegumu vārdiem mamma un tētis, jo tie ir diskriminējoši vārdi. Tās ir feministes, kuras 2012.gadā ES parlamentā ierosināja diskusiju par klasiskās bērnu literatūras aizliegšanu visas ES skolās un bērnudārzos. Tuvākajā laikā viņi par to nobalsos un dedzinās to klasisko literatūru un būs inkvizīcija, ja jūs savam bērnam lasīsiet normālas grāmatas. Juvenālo justīciju ir radījuši, lūk, šādi elementi.

Ja mēs tagad neapvienosimies un nepateiksim, ka mūsu bērni ir mūsu nākotne, tad ar mums visiem būs cauri, tas ir sabiedrības gals. Mēs taču gribam mazbērnus un mēs noteikti negribam, lai tante (tieši tante, nevis onkulis) bērnudārzā uzņem porno ar mūsu bērniem. Milicijas darbinieki stāsta, ka augstākajos varas ešelonos ir daudz pedofili. Bet mums katrā pilsētā, katrā apdzīvotā vietā ir jāsāk veidot militarizētas bērnu aizsardzības vienības. Bet tas, kas notiek ar zīdaiņiem, tā pat vairs nav pedofilija, tā apzīmēšanai ir jāatrod kāds cits vārds.

Vēl kas par lietu, šiem mazajiem bērniem, kas cieta no Rīgas monstra, nebija nozieguma pēdu. Mēs esam saskārušies ar pavisam jaunu izvirtības un noziedzības izpausmi. Ir vesela medicīnisko iestāžu sistēma, kur šādi notiek bērnu pārkodēšana, tiek veidoti šādas pārkodēšanas instrumenti, tiek izdomāts, kā izvairīties no atbildības un kā panākt, lai pēc bērna nevarētu pateikt sekas, bērni kļūt par daudzkārtīgām rotaļlietām, bērni ir kļuvuši kā demogrāfisks elements demogrāfiskā karā.

Mans jaunākais dēls teica, “es neieredzu beibjus”, “es neieredzu beibjus”. Es pat nezinu, ko viņi tais orģijās lika viņam darīt, bet viņam ir naids uz mazuļiem un tas tiek ieaudzināts jau no pašas mazotnes.

Runājot par Barne varne pirmsākumiem jāsaka, ka tā tika izveidota 1992.gadā (līdzīgi kā Somijā). Tā ir viena no vecākajām šāda tipa sistēmām. Visvecākā, protams kā parasti ir Lielbritānija, tur iemēģina sākumā visus jauninājumus. Vienā Norvēģu ciematiņā Bjugn bija bērnudārzs, kurā 90-o gadu sākumā tika konstatēts, ka ir izvaroti apmēram 100 bērni. Tika konstatēts, ka bērni sāk stāstīt ļoti dīvainas lietas. Es varu apliecināt, ka toreiz viņi stāstīja precīzi par tādiem pašiem rituāliem, par kuriem stāstīja mans dēls.

Norvēģijā ir tāda interneta mājaslapa pedofil.info. Viņu izveidoja viens dānis. Mēs rakstījām policijai, ka to vajag slēgt, jo tā ir šo parādību popularizācija. Tad nu, lūk, viņi tur raksta, ka viņi lepojas ar šo uzvaru, ka viņiem izdevās visu valsti, visus 4 miljonus cilvēku pārliecināt par to, ka visi šī bērnudārza bērni sacīto ir izfantazējuši [līdzīgi t.s.”pedofilijas skandāla” laikā notika arī Latvijā]. Un visa valsts piekrita, ka šie bērni visu ir izdomājuši. Viņi ir apmelojuši savus vecākus, viņi ir apmelojuši vēl daudzus citus. Visi bērni dabūja kompensācijas. Tai pat gadā tika pieņemts likums par kompensāciju (atpirkšanās naudas) izmaksu seksuālajā izmantošanā cietušajiem un tika izveidota Barne varne – gestapo tipa organizācija, kura kontrolē, lai bērni neizpļāpātos un soda viņus par to. Un viņi tur par to raksta pilnīgi atklāti.

Un, ja šādi cilvēki šādiem mērķiem ir izdomājuši juvenālo justīciju, tad priekš kam mums viņa ir vajadzīga un priekš kam mums viņa jāievieš. Protams šī parādība ir daudzšķautnaina un sarežģīta, un tur daudz kas tiek darīts, ne tikai pārkodēti bērni uz dažādām “minoritātēm”.

2012.gadā Norvēģi nolēma iziet pasaulē un pārliecināt visu pasauli, ka toreizējā senā notikuma upuri visu izdomāja. Viņi uzņēma filmu, kura saucas “Medības”( režisors Tomass Vinterbergs, nesen to rādīja Maskavā. Aktieris, kurš tēloja galveno lomu, Kannu festivālā ieguva balvu kā labākais galvenās lomas izpildītājs. Filma ir par 90-o gadu notikumiem Bjugn bērnudārzā un tur viss tiek pasniegts tā, ka nelaimīgais vīrietis meklēja darbu, izšķīrās no meitenes un pēkšņi nonāk tādā, lūk, situācijā. Patiesībā piesegpersona tam visam tur bija audzinātājs, kuru uz gadu iesēdināja, it kā konstatēja, ka neko nevar konstatēt, un atlaida. Tad nu, lūk, filmā šis audzinātājs tiek parādīts kā vecāku histērijas upuris un histērija tiek parādīta kā tāda negatīva parādība, kas, lūk, šādam cilvēkam sabojā likteni.

Ar šādu tehnoloģiju izmantošanu tas viss tiek bīdīts. Šādas filmas pārliecina cilvēci, ka nevajag histēriju šajos jautājumos, ka cilvēks varbūt eksperimentē, ka mazi bērni melo un fantazē utt.

Un tas viss tiek pasniegts kā rūpes par bērniem, ka bērniem ir seksuālas tiesības kopš dzimšanas, ka bērniem ir tiesības uz seksuālo daudzveidību, uz dzimuma izvēli arī, protams. Bērniem ir tiesības izmēģināt visu šo ar visiem dzīvniekiem. Tāda, lūk, mums viesim ir milzīga, gigantiska problēma.

Es šo stāstu un ar šīm lietām nodarbojos tādēļ, lai mūsu vecāki saprastu un ieraudzītu juvenālās justīcijas milzīgos draudus. Mums pasniedz, ka juvenālā justīcija glābs bērnus no vecākiem alkoholiķiem, sadistiem utt. , bet patiesībā notiek kaut kas pavisam cits. Eiropā jau gandrīz 30 gadus notiek šis eksperiments un vecāki, kā sabiedrisks institūts (saikne starp vecākiem un bērniem) tur gandrīz praktiski ir iznīcināts. 200000 Norvēģijā, 300000 Zviedrijā, 250000 Somijā, tāpat arī Vācijā, Izraēlā. Tās jau ir veselas paaudzes.

A.K: Es vakar biju tiesā. Un tas viss, ko Irina tagad mums stāsta, kā māte atnāca ar bērniem, kā bērnus aizveda utt., tas viss jau tagad, diemžēl, ir jau pie mums Maskavā.

I.B.: Otreiz man bērnus izņēma 30.maijā. Pie durvīm piezvanīja divi aprūpes dienesta darbinieki. Es durvis atvēru tikai daļēji (ar ķēdīti), skatos, redzu, ka tie ir viņi. Tur ir policisti ar revolveriem. Viņi man saka, ka ir atnākuši pakaļ maniem bērniem. Es saku, ka pazvanīšu advokātam. Viņa man saka, ka pēc Norvēģijas likumiem bērni man viņiem ir jāatdod. Un, ja es pretošos, bērnus man tāpat atņems, bet tad es viņus nekad vairs neredzēšu. Tādā veidā attiecīgi tiek izdarīts psiholoģisks spiediens uz māti. Dokumentus par iemesliem man solīja iedot nākamajā dienā. Es iedevu viņiem parunāt ar manu advokāti, viņi viņai kaut ko pateica, visdrīzāk to, ka es esmu traka vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tā nu es atvēru durvis. Bērnus viņi paņēma tajā, kas viņiem bija mugurā. Bet man pēc tam visu mūžu vajadzēja pierādīt, ka es esmu laba māte. Kad man izņēma bērnus, es biju šokā, jebkurš cilvēks šādā situācijā ir šokēts. Bet ir Norvēģijā arī cita veida gadījumi. Viens afrikāņu tēvs, kuram nāca atņemt sešus bērnus, burtiski miltos samala (nošāva, nosita ar to, kas pie rokas gadījās, tik sīki nezinu) visus četrus, kas bija atnākuši pakaļ viņa bērniem un pēc tam pats pakārās. Ir tādi gadījumi. Ir arī tādi gadījumi, kad puika, kurš dzīvoja tajos bērnunamos, kur viņu regulāri izvaroja, nodzīvoja līdz 18 gadiem, aizgāja uz veikalu, nopirka ieroci un nošāva audžuvecākus, kas to darīja. Ir tādi gadījumi, kad paņēma tādu pat puiku, kā mans Saša, kurš pretojās, kurš teica, ka grib pie mātes (konkrētā gadījumā tas bija norvēģu puika) un kuru sāka “ārstēt” no tās paranoidālās pieķeršanās mātei, un kurš kļuva dēļ tā par invalīdu, un kuru pēc publikācijām presē (neminot vārdus) atdeva mātei invalīda krēslā (viņš nevarēja ne runāt, ne staigāt, viņam bija distrofija). Tātad, ja bērns grib pie mātes, tad viņam tiek pateikts, ka viņš nokļūs pie viņas, bet papriekš tāpat tiks salauzts. Tad nu, lūk, viss šitas ārprāts ar joni laužas arī pie mums. Un nedomāju, ka tas mums ir vajadzīgs. Mums ir iespēja palikt normāliem un saglabāt šo “atpalikušo” normālo ģimeni.

I: Kā tas ir atpalikušo?

Nu, jā priekš mums tā nav atpalikusi, bet priekš viņiem tā ir totāla atpalicība. Zaharova stāstīja par Eiropu. Pie viņiem, kad cilvēki ballītēs tiekas, pirmais jautājums viens otram ir: “Kas Tu esi?” Tas ir tādā nozīmē – gejs, biseksuālis, nekrofīls, zoofīls utt. Un, ja Tu saki, ka esi naturālis, tad viss, tā ir mežonība, atpalicība, pat jau izvirtība. Ja Tu esi naturālis, tas nozīmē, ka Tu pilnīgi neko no dzīves nesaproti. Tāpēc pie viņiem normāli cilvēki aiz kauna jau sāk pārstāt par to atzīties. Jūs varat to iedomāties?! Un tie izvirtuļi visi ārēji ir precēti, viņiem ir sievietes, bet katrai sievietei tur ir citas sievietes izklaidei utt.

……………………….

Bet Somijā, piemēram, civilkodeksā ir speciāls pants par zoofīliju. Ja, piemēram, sieva pieķer savu vīru ar kazu, tad šķiršanos viņa dabū ātrāk, nekā, ja viņai ir cita veida pretenzijas pret vīru.

Viņiem tātad tas viss ir normāli. Viņiem mēs neesam normāli. Lielbritānijā, piemēram, saka: “Kāda pedofilija?! Tas ir kreatīvs elites seksa veids.”

Mums viena sieviete (Irina Siģeļņikova) nesen no Lielbritānijas atbēga, 18 gadus tur bija nodzīvojusi. Viņai bija tur draugs. Viņiem meitiņa piedzima. Un viņa reiz konstatēja, ka viņš ir sadomazohistu kluba biedrs. Viņa nobijās par savu bērnu un aizgāja pie psihologa, un psihologs viņai pilnīgi atklāti pateica: “Jūs esat galīgi atpalikusi, tas ir kreatīvs elites seksa veids.”

Pēc tā viņa apklusa, nomierinājās (gudra sieviete) un pamazām, pakāpeniski sāka gatavot savu bēgšanu uz Krieviju. Bet viņas meitiņa, skatoties pa TV autosacīkstes (ir viņiem tur viens šumahers), saka: “Mammu, šitas onkulis nāca pie manis spēlēt dakterus.” “Bet tā tante no parlamenta spēlējās ar mani vannā. ” Un tad vēl šitas un tas. Un kad Tev Tavs bērns šitādas lietas stāsta, tad tas ir drausmīgi. Es viņiem teicu, lai apskata manu bērnu un, ja tas izrādīsies meli, tad runāsim savādāk, bet viņi man raksta, ka es vazājot viņu pa dakteriem un tādēļ esmu ļoti bīstama māte.

Ja šito visu tagad cilvēkiem nepastāstīt, tad ar mums visiem ir cauri. Kad es šo visu sapratu, man burtiski drebuļi uzmetās, es biju pilnīgā šokā. Pēc tam es sāku meklēt informāciju. Esmu filologs, es zinu gan norvēģu, gan dāņu, gan angļu, gan franču, gan zviedru valodas, un es sāku meklēt informāciju par līdzīgiem gadījumiem, un informēt par tiem.

Kā viņiem tas notika. Sākuma tika legalizētas viendzimuma laulības. Pēc tam tika legalizēta viendzimuma pāru bērnu adopcijas. Starp citu viņiem jau lielākā daļa mācītāju ir geji un lesbietes. Viņiem protestantu baznīcā tas ir normāli, viņi pat to vairs neslēpj. Tad nu, lūk, tagad viņi izskata iespēju legalizēt laulības ar bērniem.

Tātad, priekš kam viņiem tas viss ir vajadzīgs?! Nevis tādēļ, lai audzinātu mūsu bērnus, bet gan tādēļ, lai ar viņiem precētos. Tātad šī homo, sauksim to tā, sabiedrība stāda sev par uzdevumu ievilkt tai visā mūsu bērnus jau kopš pašas mazotnes, kopš 0 gadu vecuma. Un pēc tam to visu legalizēt. Legalizēt to, ko mēs saucam par pedofiliju.

Ja mēs kā aitas ar rozā tolerances brillēm uz acīm mierīgi sēdēsim un neko nedarīsim, tad mēs to visu palaidīsim garām. Es tādā veidā pazaudēju savu dēlu.
Bet es viņam tāpat palīdzēšu, tāpat kā tagad palīdzu Sašam atgūt mācībās nokavēto, kurš saka, ka viņš to spēs, ka viņš iestāsies universitātē, ka viņš iestāsies specnazā un parādīs šiem izdzimteņiem, kur vēži ziemo.

Mēs izveidosim militarizētas bērnu glābšanas speciālo uzdevumu vienības un ar helihopteriem un citiem līdzekļiem viņus izglābsim. Tas, kas pašreiz notiek, ir visīstākais karš uz iznīcināšanu. Bet, ja mēs par to klusēsim, tad šo karu mēs zaudēsim.

Sākumā es klusībā sēdēju un kaunējos, līdzīgi kā kaunās cilvēki, kuri ir izvaroti. Bet tad es uz to paskatījos kā žurnāliste. Tad es sapratu, ka es vienkārši nedrīkstu klusēt un man radās misijas apziņa. Runājot par to, es glābju savus un citu bērnus. Tā ir totālu slimnieku, pedofilu sabiedrība. Viņi ir gļēvuļi, viņi neprot izveidot attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem. Tāpēc, ja bērns jau ir plaši zināms vai viņi paši var nonākt atklātībā, tad tas viņiem jau vairs nav interesanti. Attiecīgi ar pašu notikumu publiskošanas faktu upuri tiek pasargāti. Ja vecāki spēj panākt, ka par viņu gadījumiem raksta prese, tad tā vien jau ir bērnu aizsardzība no šiem deģenerātiem. Viņi vienkārši vairs neuzdrošināsies tiem tuvoties. Lai gan pastāv, protams, arī atriebības risks, ir pietiekami daudz arī nogalinātu bērnu.

Diemžēl ir cilvēki, kas to nesaprot, un uzskata, ka ar šo te es sevi tikai popularizēju. Man ir teikuši: “Jā, ar Tevi ir notikusi liela nelaime, bet Tev nekad neviens vairs nevarēs atņemt Tavu pedofiliju”. Šie cilvēki, diemžēl nesaprot, ka es nenodarbojos ar sevis reklamēšanu, bet runāju par to tādēļ, lai jūsu un jūsu bērni nenonāktu tādā situācijā, kā nonācu es. Un tas var notikt arī pie mums, jo viņi arvien vairāk un dziļāk iefiltrējas arī pie mums. Viņu mērķis ir bērnudārzi, skolas un daudz kas cits. Cik gan ir visādu Forsait projejktu [skandalozs, bēdīgi slavens, futuroloģisks Krievijā radīts nākotnes projekts], kas paredz visus bērnus kopīgot, lai homosabiedrība varētu brīvi izvēlēties jebkuru, kuru vēlas. Bet mēs, normāli cilvēki visi esam slikti, mums ir mazas algas, tāpēc visus mūsu bērnus vajag pārdot uz Rietumiem. Matvijenko šo projektu virzīja.

A.K.: Runājot par Forsait projektu, es konstatēju, ka visi galvenie cilvēki, kuri pašreiz piedalās izglītības sistēmas reformēšanā (Gontmahers, Isaks Frumins u.c.), piedalījās Forsait projekta 2030 izstrādē.

I.B.: Tātad?! Kas tas ir?! Tā ir mūsu bērnu un mazbērnu iznīcināšana?! Vai arī tā ir viņu sagrābšana un iznīcināšana?! Vai tā ir viņu pārveidošana par citu sabiedrību?! Bet tāpat, ja pārtaisīt visus cilvēkus par homo, tā tāpat ir cilvēces iznīcināšana. Tā ka jebkurā gadījumā tā ir mūsu iznīcināšana.

A.K.: Tas ir trīs D, kā mēdz teikt Fursovs. Depopulācija, deindustrializācija un Desocializācija.

I.B.: Tas ir demogrāfisks karš. Tas viss ir izstrādāts Pentagonā. Tās ir pat ļoti reālas lietas. Un mēs, vecāki šai ziņā ļoti daudz ko varam darīt. Es, piemēram, esmu zinātņu kandidāts, viņu terminoloģijā doktors. Es gribu savas zināšanas un spējas izmantot mūsu bērnu  un valsts aizsardzībai.

Man pārmet, ka es te tagad baigo patrioti tēlojot, bet pati iepriekš no valsts aizbraucu. Jā, es kļuvu par patrioti savā ziņā piespiedu kārtā. Pēc tam, kad es padzīvoju tur un izbaudīju tās šausmas, es saprotu, cik pie mums pagaidām vēl ir labi un ka tas ir jānosargā. Es par šo savu patriotismu esmu samaksājusi ļoti dārgu cenu – ar savu bērnu.

Mēs, šie 100 cilvēki, kas esam apvienojušies, mēs stāvam jūsu sardzē, mēs jums veram acis vaļā, lai jūs attaptos un ieraudzītu, ar kādiem drausmīgiem draudiem mēs esam saskārušies. Mēs esam mūsu pašu drausmīgās nākotnes vēstneši, kuri lūdz jūs neielaist šo drausmīgo nākotni pie mums.

Izveidojiet dzelzs priekškaru, mentālu vai vienalga kādu, nelaidiet šo absolūto ļaunumu pie mums, attīriet no šīs zarazas mūsu valsti. Un tagad, kad es esmu Krievijā, es pati gribu izdarīt visu, lai valsts tiktu izmēzta no šiem kropļiem.