Nofretetes biste ir viens no slavenākajiem Senās Ēģiptes artefaktiem. Mākslas darbā attēlota XVIII dinastijas faraona Ehnatona galvenā sieva. Tā ir Berlīnes Jaunā Muzeja (Neues Museum) ekspozīcijas sastāvā . Tā ir 48 centimetrus augsta, izgatavota no kaļķakmens, noklāta ar ģipša apmetuma kārtu un pilnībā nokrāsota. Artefaktam ir daži nenozīmīgi bojājumi: kreisā acs nav inkrustrēta, viena valdnieces auss ir nedaudz nolauzta, kā arī novērojami nelieli galvas rotas bojājumi.
Nekaunīgākais viltojums eģiptoloģijas vēsturē!25
Bisti atrada vācu arheologs Ludvigs Borhards 1912.gada 6.decembrī, kad viņš vadīja ekspedīciju, kas veica izrakumus Tel-el-Amarnē, kāda skulptora, vārdā Tutmoss, namā. Ekspedīciju finansēja vācu uzņēmējs Džeimss Simonss. Lai varētu izvest bisti no ēģiptes, tā tika speciāli apķēpāta ar ģipsi, lai izskatītos nevērtīga. Līdz pat šim brīdim biste kalpo par strīdus ābolu starp Vāciju un Ēģipti.
Patiesībā izrakumu laikā 1912.gadā tika atrastas vairākas skulptūras, krāsotā biste ir tikai slavenākā no tām. Iemesls, kādēļ tieši šī skulptūra ir visslavenākā no visām atrastajām skulptūrām, ir interesants. Tā neatbilst nevienam no senēģiptiešu mākslas kanoniem, tā ir pārāk izteiksmīga, tik izteiksmīgas, dabiskas sejas senēģiptiešu skulptori neveidoja. Skulptūra pārāk spilgti izsaka ēģiptiešu valdnieces individualitāti – nekas tamlīdzīgs senēģiptiešu mākslā nav tapis ne pirms, ne arī pēc tam.
Strīdi par skulptūras īstumu notiek jau sen, tomēr pašas skulptūras vecumu noteikt nav iespējams, jo tā ir veidota no kaļķakmens, bet krāsu analīze apliecina to autentiskumu. Tomēr 2009.gadā iznākusī Henrija Stierlina grāmata "Le Buste de Nefertiti - une Imposture de l'Egyptologie?" ( „Nofretetes biste – krāpšana eģiptoloģijā?”) ir uzlikusi tādu kā punktu uz „i” daudzajiem strīdiem.
Tiek uzskatīts, ka Nofretetes bistes uzglabāšanās apstākļi zemē ir bijuši ideāli, Amarnas mūmijas taču arī nav slikti saglabājušās, lai gan materiāls, no kā tās sastāv, tālu atpaliek no jebkura pat mīkstākā skulpturālā materiāla. Tomēr tas tā nav, Amarnas mūmijas atradās aizmūrētās klinšu kapenēs, Ziemeļu un Dienvidu (kartē tās apzīmētas kā North Tombs un South Tombs), bezgaisa telpā, ar pastāvīgu temperatūru un mitrumu. Tādi ideāli apstākļi bija gandrīz visās ēģiptiešu kapenēs, tāpēc tajā esošie artefakti saglabājuši sākotnējo formu, pat ģipša izstrādājumi. Taču tā saucamā Tutmosa darbnīca, kur tika atrasta Nofretetes biste, atradās pilnīgi citos apstākļos, tajā netika nodrošināti ne nemainīga temperatūra, ne bezgaisa telpa.
Amarnas pilsēta (Tell el-Amarna) jeb Ahetetona atradās uz nelielas plakankalnes Nīlas upes malā, un Tutmosa darbnīca atradās apmēram 150-200 metrus no ūdens. Laiku pa laikam upe pārplūst tā, ka applūst visa teritorija, ūdens līmenis paceļas pat par 5 līdz 7 metriem. Kaļķakmens un ģipša izstrādājumiem, kas varēja būt atradušies darbnīcā, vajadzēja laiku pa laikam atrasties ja ne gluži ūdenī, tad mitrā gruntī gan. Borhards apgalvo, ka priekšmets atradies smiltīs mazāk kā metru dziļi tuvu pie upes. Šādos apstākļos cerēt uz to, ka kaļķakmens un ģipša izstrādājums būs saglabājies ideālā stāvoklī 3360 gadus nozīmē cerēt uz brīnumu.
Vēl viena dīvainība. Nofretetes bistei nav nekādu grunts radītu bojājumu, tā izskatās tā, it kā būtu gulējusi vakuuma termostatā. Tomēr apstākļi, kādos biste atradās vairāk kā 3300 gadu, bija tālu no ideāliem, mīkstajam kaļķakmenim un vēl mīkstākajam ģipsim bija jāuzrāda iekšēju strukturālu izmaiņu pazīmes un ārēju koroziju, kas būtu pilnībā sabojājusi ārējo krāsojumu un pat bistes kontūras, taču no tā visa nav ne miņas. Ģipsis ir ārkārtīgi mīksts materiāls, tāpēc vēl jo dīvaināk, ka uz sejas nav ne mazākā skrāpējuma, mazliet bojāta tikai auss, nedaudz cietusi figūras pamatne un nedaudz nobružāta galvassega, visvairāk aiz kreisās auss, gandrīz pakausī. Tātad, mēs redzam nenozīmīgus bojājumus, kas visdrīzāk radušies, kad tika sagrauta mistiskā Tutmosa darbnīca. Kāpēc mistiskā? Tradicionāli tiek pieņemts, ka darbnīca piederējusi skulptoram, vārdā Tutmoss, un viņam piedēvē šo unikālo izstrādājumu autortiesības. Tomēr visi šie pieņēmumi balstās uz vienu nejaušu uzrakstu, uz niecīgu teksta fragmentu, kas uzskrāpēts uz ziloņkaula zirglietu fragmenta, kamēr paša iejūga jau vairs nav, tas pazudis gadsimtu putekļos.
Senās Ēģiptes skulptūra parasti ir ļoti stabila, meistari visu taisīja ar lielu stabilitātes rezervi. Jebkurš senēģiptiešu meistars intuitīvi izjuta tieksmi pēc šīs stabilitātes un pamatīguma, uztaisīt kaut ko vieglu, gaisīgu un nestabilu senēģiptiešu meistaram nenāca ne prātā. Viņi taisīja lietas, kam bija jākalpo gadsimtiem ilgi, uztaisīt kaut ko, kas ņem un apgāžas no rēnas vēja pūsmas, viņi nespēja. Toties Nofretetes biste runā pretī visām šo meistaru tradīcijām, tās smaguma centrs ir stipri novirzīts uz priekšu, figūra ir ārkārtīgi nestabila. Lai pienācīgi to novietotu Jaunajā Muzejā, tika pieņemts lēmums iemontēt tās pamatnē divus metāla stieņus. Rentgena uzņēmumā redzama skulptūra ar iemontētajiem stieņiem. Kā arī labi redzama divās kārtās klāta ģipša kārta. Var secināt, ka tas darīts, lai uzlabotu figūras līdzsvaru, vispirms uzklāta viena kārta, bet figūra nav bijusi pietiekoši stabila, tad klāta papildus kārta līdzsvaram. Figūra kļuva stabilāka, bet ne pietiekoši, pie mazākā grūdiena tā būtu nokritusi.
Pievērsiet uzmanību nošķeltajiem figūras pleciem. Vairāk neviena senēģiptiešu skulptūra nav ar tādā veidā nošķeltiem pleciem, visas citas figūras bedzas vai nu ar kaklu, vai nu vidukli, vai arī attēlotas pilnā augumā. Šāds plecu griezums raksturīgs tieši 19.-20.gs. mākslai, tā saucamajam „modern”, interesanti, ka tieši tādas formas manekenus izmantoja tā laika juvelierpreču veikalos dārglietu demonstrēšanai. Dīvains ir arī pilnīgs dokumentu trūkums, ekspedīcijas žurnāli ir saglabājušies, taču nekādu ierakstu par sensacionālo atradumu tajos nav. Vispār nav nekādu pierakstu par arheoloģiskajiem izrakumiem Ludviga Borharda ekspedīcijas laikā. Parasti visi profesionālie arheologi veic pierakstus speciālā žurnālā par katru savu atradumu: kur un kad tie tikuši atrasti, atraduma apraksts un skice vai arī atradums tiek nofotografēts un fotogrāfija pievienota žurnālam. Arī, lai izvestu kādu arheoloģisko atradumu no Ēģiptes uz ārzemēm, Ēģiptes valdībai jādod speciāla atļauja – gadījumā ar Nofretetes bisti neviena no šiem dokumentiem nav.
Sākotnējās informācijas neesamība dara uzmanīgus nopietnus pētniekus, taču ar to viss vēl nebeidzas. Pēc tam, kad skulptūru ieraudzīja Saksijas ķeizars, kas laimīgas sagadīšanās pēc bija atbraucis apciemot ekspedīciju tieši tajā dienā, kad tika atrasta biste, tā jocīgā kārtā pazuda no zinātnieku un publikas redzesloka, lai atkal parādītos tikai 1923.gadā. Kur tā bija 11 gadus? Izrādās, ka visus šos gadus tā atradās Borharda ekspedīcijas sponsora Džeimsa Simonsa viesistabā. Vai varētu pieļaut iespēju, ka, piemēram, Tutanhamona maska varētu 11 gadus pārklāties putekļiem kāda viesistabā?
Ar kompjūtertomogrāfijas palīdzību tika izveidoti skulptūras iekšējās daļas apjomīgi modeļi. Noskaidrojās dīvaina lieta – bistei iekšā ir vēl viena figūra. Mums, tātad, ir darīšana ar daudzpakāpju tehnoloģiju, kad mākslinieks sākumā izveido akmens pamatfigūru un pēc tam izvelk trauku ar ģipsi un sāk kārtu pēc kārtas klāt to uz akmens pamatnes, lai sasniegtu ideālu rezultātu. Taču neviens no senajiem meistariem nepielietoja tāda veida tehnoloģiju un arheologi nekad pirms tam nav saskārušies ar skulptūru skulptūrā. Un tieši tas ir galvenais arguments strīdā par figūras autentiskumu – figūras izgatavošanā acīmredzama mūslaiku viltošanas tehnika.