Neatkarība un 18. novembris7

Foto: Pexels

Neviļus aizdomājos par to, ka valdība mums ir neizdarīga, neko nejēdz. Ka mēs paši arī tādi nekam nederīgi, slinki, kašķīgi. Tā teikt, valdība ir atbilstoša tautai. Taču tā ir tikai daļa no tautas. Protams, ka Latvijā dzīve varētu būt labāka, ja valdība būtu pieņēmusi pārdomātākus lēmumus, mazāk domātu par kāda personīgo labumu, bet gan par kopējo labklājību.

BET 

Vai tas tiešām tā ir, par to jau var mūždien gausties, taču no tā nekas nemainīsies un tā šķiet, ka tas ir iestrādāts meta-narratīvs (pasaules uzskats, ko kāda sabiedrība uzskata par pašsaprotamu patiesību). Kādam gribētos, ka mēs sevi turpinām uzskatīt par nekam nederīgiem un vārgiem ļautiņiem. Kopējas bildes vietā tiek pievērsta nevajadzīga uzmanība tās sliktākajai daļai, ar obligātu piebildi, ka valdība ir daļa no tās.

Varbūt tā ir patiesība? Neatkarība mums ir iedota, bet de facto mēs pildam tikai daļu no kopēja, lielāka plāna. Tam pat nav grūti noticēt, ja ņem vērā, ka tādas valstis kā Prūsija kopā ar visu valodu ir aizgājušas nebūtībā. Var pameklēt vēl kādus piemērus, bet mūsu pastāvēšana nešķiet loģiska. 

Foto: Pixabay

Man patīk, ka ir Latvija. Man ir prieks par to. Neatkarības iegūšana bija tikai vieglākā daļa, lai sevi patiešām varētu nosaukt par neatkarīgu tautu. Neatkarība ir vēl jānotur. Vienmēr būs kāds, kas centīsies pierādīt, ka tas jau nav nekas, īpašs, ka Latvija nevar pastāvēt, redziet, cik viss ir slikti. Vieglāk jau tam ir ļauties un domāt, ka gan jau tāpat būs labi. Jā, būs gan, bet kādam citam. Ne tev. 

Robežas uz kartes var izzust, bet neatkarība paliks. Neloģiska, par spīti prognozēm un mums nepieciešama.