Meitene apzināti ļāva pasniedzējam sevi izvarot un pēc tam to aizmirsa24

“Tas bija aizraujošs romāns. Vismaz tā ideja. Viņš bija mans pasniedzējs universitātē, es biju viņa studente. Man vienmēr ir bijusi fantāzija par tuvību ar universitātes pasniedzēju. Pēdējā skolas semestrī manai fantāzijai bija lemts piepildīties. Visu semestri es sēdēju viņa klasē un burtiski siekalojos, kad viņš runāja. Viņš bija izskatīgs, uzmanību piesaistošs, gudrs un ar neizsakāmi seksīgu balsi. Katru reizi, kad viņš izslēdza klasē gaismu, lai parādītu auditorijai kādu video, viņš nenovērsa savu acu skatienu no manis.

Viņa lekcijās es reti kad runāju, bet es zināju, ka semestra beigās man ir jāsaņemas un jāiedod viņam mans numurs. Manas simpātijas pret viņu bija stipras. Man vajadzēja par viņu uzzināt vairāk. Tāpēc tad, kad lekcijas bija noslēgušās, bet sesija vēl nebija sākusies, es devos pie viņa parunāties par gaidāmo eksāmenu un iedot viņam savu numuru. Es pieklauvēju pie durvīm un iegāju kabinetā. Tajā atradās vēl vismaz 9 pasniedzēji un acīmredzot viņiem bija neliela sapulcīte. Es klusītēm pajautāju, vai varu 5 minūtes ar viņu aprunāties, uz ko viņš man atbildēja ''Uzgaidi ārpusē, es drīz atbrīvošos.'' 

Es gaidīju 20 minūtes, bet viņš tā arī neiznāca. Sapratu, ka tā gaidīšana nav vērta, lai iedotu tikai numuru, tāpēc pieklauvēju vēlreiz. Viņš tieši nobeidza sarunu un visi pasniedzēji izgāja no telpas.

Pēc sarunās par eksāmenu, viņš atzinās, ka nekad iepriekš nav atradies viens pats savā kabinetā ar studenti. Viņam esot strikti noteikumi, ka durvīm ir jābūt vaļā, ja kabinetā atrodas kāda studente. Šis bija pirmais izņēmums. Pirms doties prom es saņēmu dūšu un uzdevu viņam jautājumu: ''Klau, šis nav ar skolu saistīts jautājums, bet vai Tu tagad satiecies ar kādu?'' Tas, ka viņš bija šokēts, vēl ir maigi teikts. Sapratu, ka viņš apmulsis, tāpēc turpināju savu sakāmo: ''Es zinu, ka šis jautājums ir kā pārsteigums, bet man ļoti patīk kā Tu vadi lekcijas, tāpēc es biju domājusi, ka varbūt mēs varētu tikties ārpus skolas un parunāt.'' Viņš joprojām neko vairāk par ''Wow...'' nespēja pateikt, tāpēc es atkal ķēros vērsim pie ragiem un pateicu: ''Skaties, es uz šīs lapiņas uzrakstīšu savu telefona numuru, kad sesija būs beigusies un Tu vairs nebūsi mans pasniedzējs, pazvani man, ja vēlies.'' Ar drebošu roku, jo uztraukumam taču NEKAD nav pamata - haha, es uzrakstīju 8 ciparu kombināciju un devos prom. 

Skola beidzās, diploms rokās, viss lieliski. Pēc divām nedēļām es saņēmu īsziņu no nepazīstama numura ar piedāvājumu tikties un uzpīpēt pie jūras. Es piekritu. 

Es nebiju domājusi, ka ar pīpēšanu viņš bija domājis marihuānu, bet nu labi, es neesmu nekāda pareizā meitene, reizi pa reizei jau drīkst. Pēc pasēdēšanas jūras krastā, mēs izlēmām doties uz bāru un nosvinēt manu nesen iegūto grādu. Glāze pēc glāzes un mēs esam jau viņa dzīvoklī, viņa gultā un manas drēbes tiek vilktas nost tādā ātrumā, ka es knapi spēju izsekot tam, kur tās piezemējas. 

Viņš pieskārās man tur, kur es visvairāk to vēlējos. Viņš skūpstīja mani tur, kur es visvairāk to vēlējos. Viņš teica man to, ko es visvairāk vēlējos dzirdēt. Viņš zināja, ko viņš dara un es viņam ļāvu to darīt. Tomēr lai cik gan intīms tas mirklis nebūtu bijis, es sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu, ja es vēlos ar viņu veidot kaut ko nopietnu. Tas nevar izvērsties vienas nakts sakarā. Es viņam pateicu, lai apstājas, ka es nevēlos spert pēdējo soli. Bet acumirklī viss mainījās, viņš sagrāba manas rokas, aizlika tās aiz manas galvas un ar varu paņēma to, ko es viņam nevēlējos sniegt. Es atceros, ka tajā mirklī jutos kā viņa spēļmantiņa. Es apzinājos, kas notika, bet es neko neteicu. Es nebiju šokā, es nebiju dusmīga, vismaz uz viņu nē, jo es taču pati to biju vēlējusies visu laiku. Galu galā tā bija MANA fantāzija, kurai bija lemts piepildīties. 

Kad tas viss bija beidzies, es nebēgu prom, es pat nesteidzot kaut ko darīt, es viņam vienkārši pajautāju, vai viņš zina, ka tā nebija abpusēja vēlme? Uz ko viņš man atbildēja, ka ''nē'' bieži vien nozīmē ''jā''. Es saģērbos un izgāju no viņa dzīvokļa. Netālu no viņa dzīvesvietas atradās maza kafejnīca, es iegāju tur un nopirku divas kafijas. Es nedevos mājās, es devos atpakaļ pie viņa, pie mana izvarotāja. Tu jautāsi, kas ar mani notika? Vai man visi 100 mājās? Tajā mirklī, kad es izgāju no viņa dzīvokļa, es sapratu to, ka vēlos to aizmirst, izdzēst to no savas dzīves un es to arī izdarīju. Es atgriezos pie viņa tā, it kā nekas nebūtu noticis. 

Tajā vakarā sākās mūsu vētrainās attiecības, kas bija kā pa kalniem. Mēs strīdējāmies, viņš bija greizsirdīgs, es biju greizsirdīga - bet mēs bijām kopā. Yo-yo stila attiecības vilkās veselus 3 gadus. Vai tas bija tā vērts? Es nezinu. Noteikti, ka nē, bet tas taču bija mans sapņu princis, mana fantāzija, kuru es iekaroju. Pati vien biju vainīga.

Dienā, kad man viss tas bija apnicis, es izlēmu pielikt punktu attiecībām. Bija pagājuši 3 gadi un es beidzot atkal atcerējos, ka pirmais intīmais kontakts man ar viņu bija pret manu gribu. Kas ar mani bija noticis tajā mirklī, es joprojām īsti nezinu. Vai to var nosaukt par Stokholmas sindromu? Nezinu. Vai es biju jauna, naiva un stulba? Iespējams. 

Tas ir mans stāsts un mana dzīve, es zinu, ka daudzi mani nosodīs, daži varbūt sapratīs, bet daļai būs vienkārši vienalga.”