Klusais čalis – kas tas tāds?22

Sarunas. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, bet tikai ar tiem ar kuriem rodas kontakts, nu tas pirmais čiks, un tad aiziet sarunas. Vai arī ir kopīgas intereses un nodarbes. Tomēr, bieži vien lielākās kompānijās lokā tieku atdalīts, jo daudz domāju vai ir jēga kaut ko teikt vai runāt. Citiem taču būs patikamāk runāt ar to personu, kura, piemēram spēlē mūzikas grupa vai strādā augstā amatā, vai vienkārši ir atraktīvs. Nevis runāt ar puisi, kura darbs nav nekas īpašs, izņemot sporta zāli un datorspēlēm ar neko citu nenodarbojas. Un pats kaitinošākais ir tas, ka kāds pēkšņi pasaka: ‘’Ko tu klusē? Vajag runāt, Jāni!’’ Es tāds galvā:’’B*eģ, tiešām?’’ Parasti kad es runāju citi novēršas, un pievēršas ko citi runā, tā vienkārši klik un viss! Itkā es izzustu viņu acu priekšā. Un tā ar laiku sapratu labāk paklusē, un domā kādus vingrinājumus rīt veiksi sporta zālē vai kuru spēli šovakar uz kompja pakapāt! Tomēr, kad esmu divatā ar kādu, saprotu, tagad šim cilvekam nav iespējas novērsties, viņš klausīsies un tad es sāku runāt par visu kas uz sirds, zinu, daudziem ar to ātri apnīku, tāpēc lielākas grupas lokā viņi mani ignorē.

Nepatīk cilvēku pūļi. Labs piemērs, braucot pilnā transoprtā uzreiz doma: “ Nu, sasodīts, kur viņi brauc? Kāpēc tieši tad kad es?’’ Apkārt smiekli, bēbju raudas, sarunas krievu valodā. PSC! Kur ir manas austiņas ar mūziku. Tāpēc man patīk mans klusais rajons – Mežaparks! Klusas un tukšas ielas, tikai daži cilveki dodas savās gaitās. Pieriebusies visa tā mudžēšana un bazarēšana. Labāk braucu uz laukiem, tur vispār paradīze!