local-stats-pixel fb-conv-api

Kaut kas līdzīgs FML #228

Nu jau uz nakts pusi arī 22.daļa. emotion

1. Šogad mans dēls uzsāka skolas gaitas, šodien zvana viņa klases audzinātāja un bļauj:jūsu dēls apkakājās stundas laikā, savāciet viņu! Atnāku, viņš šokā, raud, jūtas pazemots, garām iet bērni un smejas. Nomierināju, sāku izjautāt, kā tad tas tā sanāca, vai tiešām viņus nelaiž uz tualeti. Izrādās, ka laiž, bet lai aizietu uz tualeti, vajag pacelt roku, un tad skolotāja jautā:tev pa mazajām vai pa lielajām darīšanām? Ja atbildēt ''pa lielajām'', tad viņa no atvilktnes izņem lielu papīra rulli un noplēš no tā sīciņu gabaliņu. Ja prasa vairāk, sāk izsmiet klases priekšā ar frāzēm ''tu ko, tik lielu kluci nolikt taisies'', ''pasauc mani, kad darīšanas galā, es paskatīšos, cik tur ir daudz, un tad izlemšu, dot tev vēl papīru vai nē''. Rudens laikā dēlam šāda situācija gadījās divreiz, trešo reizi nolēma paciesties, un lūk, kā sanāca. Kad es nikna atnācu pie klases audzinātājas, viņa man pateica:''Jūs ko, bērnam neiemācījāt, ka kakāt ir apkaunojoši?''

2. Tikko atgriezos no veikala, kur man bija diezgan nepatīkams dialogs ar kasieri. Viņa uzdeva kaut kādu stulbu jautājumu, uz kuru jau atbildēja cita sieviete. Kasiere skatās man sejā, un rupji saka: ''Sieviete, jums vai tad mēles nav? Es jums uzdevu jautājumu''. Esmu mēma. Runāt nevaru. Vienkārši nemāku. Uz šo veikalu eju katru dienu 15 gadu garumā. Uzrakstīju viņiem tekstu sūdzību grāmatā, to lapu izrāva manu acu priekšā, kasieres nolamāja mani, apsargs lūdza iet prom. Neviens neatvainojās. Tik apvainojoši, ka raudāt gribas.

3. Bija ugunsgrēks. Kamēr ugunsdzēsēji krāmējās ar šļūtenēm, es izdzirdēju kādu kliedzam, ieskrēju mājā...Degošs, krītošs baļķis ar naglām man izkropļoja seju, bet es iznesu bērnu...Tagad kroplības dēļ neviens no maniem pazīstamajiem ar mani nekontaktējas, mamma cenšas neskatīties man sejā. Deviņgadīgais brālis baidās atrasties ar mani vienā istabā, tantiņas sētā spļaudās un met krustus, kad es tuvojos.

4. Meitai no bērnības bija problēmas ar vienaudžiem. Mācījās labi, bet mūždien piedalījās kautiņos. Mazākajās klasēs klasesbiedru vecāki lūdza izolēt viņu trakonamā, no 12 gadu vecuma gandrīz ikdienišķs viesis mums bija nepilngadīgo lietu inspektors. Mēs ar vīru jau pieradām pie domas, ka izaudzinājām mazgadīgu noziedznieci, kaut arī visi viņas ''likumpārkāpumi'' bija vien kautiņi ar vienaudžiem. Meita vienmēr gāja uz kaut kādiem mītiņiem, nokļuva policijas iecirkņos, 18 gadu vecumā pārvācās uz augstskolas kopmītnēm. Nesen viņa gāja bojā avārijā- viņas veco mašīnu samīcīja autobuss. Viņai bija 25. Viņas kolēģi pastāstīja, ka viņa strādāja cilvēktiesību aizsardzības organizācijā, palīdzēja cilvēkiem, kuri cieta no policijas vienaldzības. Pateicās mums, ka izaudzinājām īstu cilvēku, taisnīgu, godīgu un pašaizliedzīgu. Tādi sirdsapziņas pārmetumi. Visu mūžu domāju, ka esmu izaudzinājusi huligāni un sadisti.

5. Man ir laimīga ģimene. Vīrs un 14-gadīga meita. Viņa ir gudra, izcilniece, klusa, neskraida pakaļ puišiem, internetā nesēž, draudzējas ar labām meitenēm. Kopumā sapnis, ne bērns. Svētuma iemiesojums. Un lūk, 2 nedēļas atpakaļ šis eņģelītis atnāk pie manis un saka- mammu, esmu stāvoklī. Es gandrīz zaudēju samaņu. Biju pilnīgā šokā. Uz manu jautājumu, no kura ir bērns, viņa atbildēja-neatceros. Tas vēl nav pats trakākais. Nākamajā dienā aizvedu viņu pie ārsta. Viņa jau ir 4 mēnesī. Un viņai vēl ir sifiliss. Vajadzīga ilgstoša un dārga ārstēšana. Kad es viņai teicu- ātri atceries, ar kuru tu gulēji 4 mēnešus atpakaļ, viņa atbildēja- mammu, vai tu tiešām domā, ka es atceros, ar kuru pārgulēju 4 mēnešus atpakaļ? No nervu sabrukuma es nokļuvu slimnīcā. Es nestrādāju, ģimeni nodrošināja vīrs, viņš nepavilks mūsu ārstēšanos. Līdz šim brīdim nevaru saprast, kas vispār notika...

6. Saindējos bufetē, tāpēc atprasījos uz mājām. Knapi atbraucu, visu ceļu bija tik slikta dūša. Ienācu dzīvoklī un saprotu, ka guļamistabā kāds ir. Klusām pienāku pie istabas, un no redzētā sāku zaudēt samaņu- manu meiteni drātē viņas priekšnieks. Man sāk aptumšoties gar acīm, es sāku pamazām ''aizpeldēt'', meklēju, aiz kā pieturēties, iebrūku guļamistabā un nokrītu uz tā āža, apķerot viņu, un vemju viņam pakausī ar boršču un kotletēm.

78 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://killpls.me
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Super!emotion
4 0 atbildēt
Ilgi gaidījām. 😊
4 0 atbildēt

emotion

2 0 atbildēt
👍😎
2 0 atbildēt

Labi! Tik skumji un tik smieklīgi, kā jau dzīvē...

2 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt
Es vienkārši ♥ tavus rakstus!!! Gaidu nākošo daļu!
1 0 atbildēt
6. Vislabākais
0 0 atbildēt