Nu jau 18.daļa. Lai labi lasās!
1. Kad es sāku pieaugt, pamanīju to, ka visas manas bildes no agrās bērnības ir pa pusei nogrieztas. Pa labi esmu es, bet pa kreisi nogriezts. Mamma teica, ka šajās fotogrāfijās bija mans tēvs, un tad, kad viņš mūs pameta, viņa dusmās nogrieza viņu no visām bildēm. Nesen rakņājos pa dokumentiem, meklēju savu medicīnas karti. Bet atradu dzimšanas apliecības- savu un savas māsas. Es nekad nezināju to, ka man ir bijusi dvīņu māsa un pat neatcerējos viņu. Bet kad atradu apliecību, sāku atcerēties, dažas ainas bija acu priekšā, bet neskaidras. Nopratināju mammu, viņa visu izstāstīja: māsa nomira, kad vecāki nejauši uzgāza viņai lielu trauku ar karstu ūdeni. Tēvs, neizturot to, aizgāja no ģimenes. Māte, kuru grauza vainas sajūta, nogrieza māsu no visām bildēm, lai es nekad neuzzinātu par to stāstu. Ir pagājis pusgads, es joprojām skatos šīs fotogrāfiju pusītes. Cenšos saprast, varbūt mamma kaut kur nokļūdījās un nogrieza mani, nevis māsu. Varbūt ka tad es viņu redzēšu. Bet liekas, ka tikai moku sevi ar to. Ļoti sāpīgi un skumji.
2. Tas notika dažus gadus atpakaļ. Kad mācījos 9.klasē, mēs ar draugu visu laiku kaitinājām un smējāmies par vienu mūsu klasesbiedru.(sauksim viņu par Vladu) Atnākam kādu dienu uz skolu, redzam ka Vlads apstaigā visus ar konfekšu maisu rokās un cienā.(izņemot mūs, protams) Mēs ņemam, izraujam viņam šo nelaimīgo maisu no rokām, un kā mežoņi sākam dalīt to, raut viens otram no rokām. Un te Vlads mums teica:''Pieminiet tēti''. Šajā brīdī man kaut kas iesita galvā, vairs neko negribējās, ne konfektes, ne izklaides. Es pat nezināju, kā uzvesties un ko teikt. Ir pagājuši daudzi gadi, bet, ejot garām Vladam, es vienmēr atceros šo gadījumu, un vienkārši gribas nomirt.
3. Man ir 20, nesen iemīlējos. Viņu audzināja tēvs, mama gāja bojā, kad viņam bija 4 gadi. Es domāju, ka tas nav svarīgi, bet izrādījās, ka pat ļoti.
Viss bija jauki, 3 attiecību mēneši, viņš ienāk pie mani, skūpsti, apskāvieni, mājieni..bet man mēnešreizes. Par ko es viņam arī pateicu mīkstā formā. Pēc tā viņš pateica, ka visas meitenes ir tādas, varētu arī kādreiz pārkāpt sev pāri, tik jauks vakars un kaut kā tā. Atbildu, ka es varu, tikai asinis mani mulsina. Viņa izbrīna vienkārši bija tik milzīga! Kādas asinis? No kurienes? Izrādās, viņš domāja, ka mums reizi mēnesī sāp galva un tāpēc mēs ''atšujam''. Es lēnām, pēc atmiņas, sāku viņam stāstīt lekciju, kuru dzirdēju no mammas 13 gadu vecumā. ''Katru mēnesi meitenēm...''. Rezultātā jaukais vakars izvērtās par anatomijas stundu. Nezināja par meitenēm neko, izņemot to, kur viņām jābāž. Pēc lekcijas viņš man uzprasīja, kā mēs ar to dzīvojam. Tagad pats šokējošākais, viņš mani šodien pameta un teica, ka tagad nevar normāli komunicēt ar meitenēm, un pie vainas esmu es.
4. Vakars, gandrīz nakts. Zvans pie durvīm. Pie mammas-ārstes atskrēja kaimiņiene- bērns ūdeni sarijies. Mamma metās pie viņas. Kā viņa man vēlāk stāstīja, šī muļķe sataisīja vanniņu 4 mēnešus vecam mazulim, iedeva viņam pīlīti un aizgāja skatīties TV. Kā teica pati māte- novērsos tikai uz brītiņu, un viņš ''nedaudz sarijās ūdeni''. Kā teica mana mamma, ķermenis ūdenī ir bijis stundu, kā minimums. Līdz ātrās palīdzības atbraukšanai, mamma 15 minūtes centās reanimēt līķi. Pēc visa šī viņu pašu varēja savākt ar ātro palīdzību- slikta dūša līdz rītam, drebuļi uz nervu pamata, šoks. Bet šī stulbā kaimiņiene vēl kliedz:''Tu manu bērnu nobendēji! Viņš bija dzīvs!''. Draud ar tiesas darbiem par nepareizi veiktu palīdzību, un vienkārši bļauj visur, kur vien viņu redz. Mammas stāvokli var iedomāties. Izmeklēšanas praktiski nebija- studentam skaidrs, ka atdzisis zils ķermenis no aukstas vannas ''dzīvs'' nevarēja būt, kad mammīte par viņu beidzot atcerējās. Nezinu, ko darīt. Vienīgais, ko gribas izdarīt- izdrukāt dokumentu ar nāves cēloni, un lai šī ''māte'' atbild par dēla slepkavību.
5. Mani audzināja tēvs. Labi audzināja...rētas paliks uz visiem laikiem. Viņam ļoti patika sist mani ar siksnu pa visu ķermeni. Dažreiz ar siksnu- dažreiz ar sprādzi no tās, smagu- līdz asinīm, gariem iegriezumiem un izplēstiem ādas gabaliem. Sita par visu- nepietiekami sālītiem salātiem, puteklīti uz grīdlīstes. Skolu pabeidzu ar divniekiem, muļķe, protams, bet man nebija spēku mācīties- bet pēc tam aizbēgu uz galvaspilsētu. Daudz ko nācās piedzīvot, strādāju jebkādu darbu, atdevos par jumtu virs galvas, sāku lietot alkoholu- par to man tagad kauns. Pabeidzu tehnikumu, daudz lasīju, iepazinos ar jaukiem cilvēkiem, kuri mani morāli atbalstīja. Līdz krāšņai dzīvei man ir tālu, bet savu stūri un maizes gabalu es godīgi nopelnu. Nesen aizbraucu uz savu dzimto pilsētu- apciemot savus skolas draugus, kaut gan,ko tur slēpt, es arī gribēju paskatīties, kā tas maita dzīvo. Un lūk paradokss- cilvēki, kuri savulaik vienaldzīgi aizgriezās no maza bērna sejas ar melniem zilumiem, tagad žēlo nelaimīgo vientuļo večuku, kuru pameta nepateicīgā meita. Gandrīz vai spļauj man sejā. Pārdzīvošu, protams, bet tik un tā ļoti sāpīgi.
6. Drausmīgi, mežonīgi, ellīgi sāpēja vēders. Māte nenoticēja un aizdzina uz skolu. Pēc pirmās stundas kaut kā tiku uz tualeti, pusstundu vēmu, kamēr mani neatrada draudzenes. Izsauca ātro palīdzību- apendicīts, operācija, viss kā pienākas. Atguvos pēc narkozes, viss it kā ir labi. Zvana mamma, lūdz noskriet pie viņas. Saku, ka es nedrīkstu celties. Ko es izdzirdēju:''Lupata, no parastas operācijas jau mirsti, kā tad tu dzemdībās tiksi galā? Man nav laika, maisu ar lietām es atstāju uz kāpnēm. Vajadzēs-noskriesi lejā.'' .
