Sveicieni otrajās Lieldienās! 
Tad nu tapa arī 11.daļa. Iepriekšējais raksts izraisīja baigo diskusiju, pati biju šokā 
Pateikšu no sevis- šos stāstus ne par kādiem jokiem neuzskatu, drīzāk likteņstāstiem, pie tam skarbiem. Ielikšu šo pie likteņstāstiem, cerams, ka nepārliks pie jokiem.
1. Kad man bija 17, mana māte mani izdzina no mājām tādēļ, ka es atsacījos tīrīt klozetpodu, kuru, atvainojos, pieķēzīja viņas jaunais kavalieris. Es mēģināju atgriezties mājās, bet no tā nekas nesanāca- redzēt mani tur negribēja. Es biju vienkārši salauzta. Tad es biju 1.kursā, budžeta nodaļā, tā kā ar mācībām problēmu nebija. Dzīvoju pie draudzenes, gāju strādāt par viesmīli, nopelnīju pietiekami- sāku īrēt dzīvokli. Tagad man ir 25 gadi, man ir augstākā izglītība, dzīvoklis, mīlošs puisis, ar kuru plānoju precēties. Visus šos gadus māte man ne reizi nepiezvanīja. Es visus šos gadus par to pārdzīvoju, jo es tomēr viņu mīlu, neskatoties ne uz ko. Cerēju, ka viņa meklēja mani, nožēloja par izdarīto. Pēc kāda laika es aizbraucu uz dzimto ciematu. Ieraugot mani, mamma apraudājās. Es nopriecājos, viss, notika ģimenes atjaunošanās, mēģināju viņu samīļot, bet izdzirdēju:''Ak Dievs, un uz šo briesmoni es patērēju 17 gadus! Paldies Dievam, ka ne vairāk.'' Ar šiem vārdiem viņa iegāja mājā. Mani morāli nogalināja. Divreiz.
2. Kad es biju maza, visi mani sētas draugi brauca pie omītēm un opīšiem uz vasaru, bet es-nekad. Kad es uzdevu vecākiem jautājumu ''Kad brauksim pie omītes un opīša?'', viņi izvairījās no atbildes. Nesen es uzzināju, kas par lietu. Mamma pēc tēta nāves man to pastāstīja. Izrādās, opīšu un omīšu ''komplekts'' man ir viens. Tētis ar mammu- brālis ar māsu, gandrīz vienā vecumā. Pēc tehnikuma beigšanas viņi aizbrauca uz otru valsts galu, noformēja laulību un 25 gadus slēpās no visiem radiniekiem.
Var jau runāt, cik grib, ka tā ir viņu personīgā darīšana un mīlestība ir augstāka par visiem aizspriedumiem, tikai man ir tāda slimību buķete, kura ir ne katrai 100-gadīgai vecenei. Mēģināju sakontaktēties ar radiem, bet viņi sāka nolādēt mūs un teikt, ka ne māti, ne viņas ''izdzimumu'' pāri slieksnim nelaidīs. Kopumā, mīlēja viņi(un nav zināms, vai tik tiešām mīlēja, tādi skandāli bija, neviena vesela šķīvja pēc tiem nepalika), bet maksāju par viņu mīlestību es.
3. Man ir 24. Apprecējos 19 gadu vecumā lielas mīlestības dēļ. Ļoti gribēju bērnu, bet vīrs bija pret to. Beidzot paliku stāvoklī. Vīrs klaigāja un pieprasīja veikt abortu, bet es nepiekritu. Bija spontānais aborts, mans ārsts šokā- tam vienkārši nevajadzēja notikt. Mēģināju palikt stāvoklī atkal, bet nesanāca.
Vienreiz pamodos slimnīcā, ārsts teica, ka pēc medicīniskajiem rādītājiem man veica sterilizāciju. Man nekad nebūs savu bērnu. Vīrs visu laiku bija blakus. Es nolēmu adoptēt bērnu. Vīrs kategoriski pateica- vai nu viņš, vai bērns. Izvēlējos bērnu. Izšķīrāmies. Šodien gāju uz bērnunamu, man atteica, nosaucot absolūti idiotiskus iemeslus. Izejot no bērnunama, mani sagaidīja bijušais vīrs un pastāstīja...Manu spontāno abortu izraisīja viņš, iedodot man abortīvo tableti. Sterilizāciju viņš arī organizēja, samaksājot ārstam. Un arī viņš piekukuļoja bērnunama darbiniekus, lai viņi man aizliedz adopciju. Tagad sēžu mājās un raudu no bezizejas, no tā, ka cilvēks, ko kādreiz ļoti mīlēju, salauza manu dzīvi.
4. Braucu mājās, iebraucu sētā, pie mājas stāv ātrās palīdzības mašīna. Pienāku pie tās un lūdzu šoferi mazliet pabraukt nost,lai es varētu iebraukt un viņi lai nostājas man aizmugurē. Vīrietis mani laipni pasūtīja un teica, ka nekur nebrauks. Nezinu, kas mani tā nokaitināja, bet es novietoju mašīnu aiz mājas, atgriezos un pārdūru ātrajiem 2 riepas. Vakarā no kaimiņienes uzzinu, ka kaut kāda debīla dēļ, kurš pārdūra ātrajiem riepas, ir miris cilvēks. Nevarēja aizvest uz reanimāciju...
5. Piedzimu ļoti nabadzīgā ģimenē. Vecāki man vienmēr ir teikuši ''bez izglītības tu esi nulle'' un rāja par katru četrinieku(5 ballu sistēma). Strādāja divos darbos, lai apmaksātu man mācības, sakot, ka tad, kad es izaugšu, varēšu viņus nodrošināt. Es viņus klausīju it visā, ''sliktu taču neieteiks'', tāpēc mācījos, cik vien varēju. Vienmēr viņus mīlēju un biju pateicīga par visu. Sabojāju redzi, ieguvu skoliozi, radās arī sirds problēmas, taču universitāti beidzu ar sarkano diplomu. Tagad man ir 26, strādāju par skolotāju uz pusslodzi, nekādu perspektīvu, nevainīga, jo kurš gan mani, kuprainu, pusaklu un slimu, gribēs? Dzīvoju pieticīgi, īrēju pat ne istabu, bet gultu istabā. Bet ko vecāki? Mana jaunākā māsa, kura pat skolu nepabeidza, apprecējās ar veiksmīgu biznesmeni, nopirka viņiem dzīvokli, un no tā laika vecāki mani zināt negrib. ''Māsa ir malacis, visu pati sasniedza, bet tu esi niecība, kura neko nevar'.'' Mīlu šos cilvēkus, neskatoties uz to, ka viņi no manis atteicās, tikko viņiem deguna priekšā naudu paplivināja.
6. Sīkuma dēļ sastrīdējos ar vecākiem. Neliels strīds pārvērtās par milzīgu skandālu. Niknumā iebļāvos:''Kaut jūs nosprāgtu!" Pēc pauzes viņi pateica, ka mīl mani, es apgriezos, un, aizcērtot durvis, aizgāju. Šodien no rīta viņi gāja bojā autoavārijā.
