local-stats-pixel fb-conv-api

Kas ir aizdevums un aizdevumu vēsture0

Nu jau var teikt, ka vārds „aizdevums” mūsu dzīvē, leksikā, domās un sarunās ir ieņēmis stabilu vietu un visi saprot, kas ar to tiek domāts. Taču vai tu zini, kā šāda sociālas darbības joma vispār ir radusies un kādas ir bijušas tās formas.
Protams, cilvēki visos laikos ir gribējuši kaut ko tādu, kā viņiem šajā brīdī nav. Senos laikos tā gan vairāk ir bijusi nepieciešamība izdzīvot, nevis kādas iegribas. Lielākajā daļā gadījumu tas bija saistīts ar lauksaimniecības attīstību un neražas gadiem, kad zemniekiem, lai pēc tukšā gada atkal tiktu uz kājām, nācās aizņemties graudus no kāda turīgāka, kam bija graudu rezerves. Šādā gadījumā gan procenti netika atdoti naudā, bet graudā – tiešā nozīmē. Paņēma vienu maisu rudzu – atdeva pusotru. Vai – pēc vienošanās – savu aizdevumu atstrādāja fiziski.
Taču ar laiku uzradās cilvēki, kam bija zināmi naudas līdzekļu iekrājumi un kas bija gatavi aizdot citiem grūtā brīdī. Tiesa, atpakaļ prasot nedaudz vairāk, nekā dots, un nu jau naudā. Šī nodarbe netika turēta augstā godā, taču tas vienalga deva labumu abām pusēm: vieniem deva iespēju izdzīvot, otriem – gūt zināmus ienākumus.
Aizdevuma jēdziens tiek minēts avotos vēl pirms mūsu ēras, apmēram 6. gadsimtā pirms Kristus. Ilgu laiku bija izplatīts tā saucamais personiskais kredīts. Tas nozīmēja, ka kredīta neatdošanas gadījumā kredīta ņēmējs nokļuva parādu verdzībā. Taču tas tika aizliegts, un soda izpirkšanai tika izvēlēts cits veids – mantiskais. Citiem vārdiem – cilvēks, kas nespēja atdot kredītu, riskēja zaudēt mantu, nevis brīvību. Interesanti, ka no šī laika cilvēku leksikā sāka ienākt vārds „hipotēka” mūsdienu izpratnē. Lieta tāda, ka šai laikā uz aizdevuma kavētāja piederošas zemes tika uzstādīts stabs, uz kura bija uzrakstīts, ka šis īpašums pieder kreditoram. Tādējādi ļaudis no tuvienes un tālienes uzzināja, ka konkrētais īpašums ir ieķīlāts par neatdotu aizdevumu. Tieši šos stabus arī sāka saukt par hipotēkām, kas grieķiski nozīmē „ķīla”.
Viduslaikos parādījās tāds jēdziens kā „netiešais aizdevums”. Tas bija laiks, kad aizdevējus sauca par augļotājiem un kad „taisīt naudu” no procentiem tika uzskatīts par velnišķu grēku. Lai neciestu no šāda sabiedriskā noskaņojuma, 17. gadsimtā Itālijā tika izgudroti vekseļi. Cilvēks, kuram bija nepieciešama nauda, gāja pie cilvēka, kam viņi bija. Tas tad noteica aizdevuma ņēmējam, mūsdienīgi izsakoties, kredītlimitu, iedeva naudu un pieprasīja parakstīt attiecīgo darījumu apliecinošu dokumentu – vekseli, kas noteiktajā laikā bija jāatmaksā. Ar procentiem.
Interesanti, ka uzplaukumu kredīti piedzīvoja līdz ar uzplaukumu sabiedrībā – līdz ar renesanses sākšanos un vēlāk arī apgaismības laikā. Zemāko kārtu ļaudis uzskatīja, ka kaut ko tādu kā kredīta ņemšanu drīkst atļauties tikai galēja trūkuma gadījumā, savukārt augstāko aprindu pārstāvjiem bija svarīgi priecāties un izcelties. 16. gadsimtā Eiropā tika atvērtas arī pirmās bankas, bet to klienti – aizdevumu ņēmēji – bija galvenokārt rūpnieki un tirgoņi. Jāteic, tā kā cilvēks, kam īpašumā nebija nekā vērtīga, negāja uz banku, ievērojami plašāks klientu loks un arī biznesa apmēri bija augļotājiem un lombardu īpašniekiem. Taču 20. gadsimta sākumā, kad bankas aptvēra, kādas iespējas viņas palaiž garām, nepievērsdamās privātpersonām, viss sāka mainīties. Un tāpēc mēs tagad paļaujamies, ka izeju no grūtas finansiālas situācijas vienmēr var atrast un ka, rīkojoties apdomīgi, kredīts ir nevis grēks un kauns, bet izeja no situācijas.



18 2 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000