Jau ilgi šis jautājums mani ir mocījis. Vai tiešām ir tā, ka mūsdienās būtu jāmāca tās pašas primitīvās lietas, kuras apguva mūsu vecāki un vecvecāki. Ir 21. gadsimts, laiks domāts plašāk, ar vērienu. Arvien vairāk un vairāk skolas tendējas uz eksaktajām zinātnēm, protams, tas ir ļoti forši, ka cenšas veicināt zinātnes attīstību Latvijā, bet vai kāds ir aizdomājies par tik nelielo daļu cilvēku, kuri vairāk ir vērsti uz labo smadzeņu puslodi?
Par māksliniekiem, mūziķiem, jaunajiem rakstniekiem un brīvdomātājiem?
Tas laikam vairs mūsdienās nav tik aktuāli. Neviens vairs nelasa grāmatas, nedodas uz izstādēm vai koncertiem? Tā galīgi nav. Uzskatu, ka beidzot ir laiks pamosties un sākt kaut ko darīt lietas labā. Pietiks sildīt sēžamvietas, jārīkojas un jāmaina sava attieksme. Jāsāk veicināt kultūras attīstību Latvijā.
Lielisks piemērs ir mūzikas stundu process Latvijas skolās, 10 gadīgam bērnam tiek uzspiests Mocarts, Bēthovens un citi komponisti, kuri viņam lielu interesi neizraisa. Es domāju, ka katram klasē ir bijis kaut viens cilvēks, kurš skolotājam ir pajautājis – “Kad mēs klausīsimies kaut ko normālu?”. Un tieši tas parāda to ko mūzikā redz 10 gadīgs bērns un to ko viņam uzspiež valsts izglītības programma. Nesaku, ka nevajadzētu apgūt tos mūzikas grandus, kuri ir visa pamats! Tikai mums tas tiek pasniegts tik sīki, ka burtiski jaunieši stundās no informācijas daudzuma tiek garlaikoti. Vispirms vajadzētu sākt ar jautājumu – “Un ko Jūs bērni klausaties?”, nevis – “Re, Bēthovena 5. simfonija, tagad mazliet pastāstīšu par pašu komponistu” un aiziet, 40 minūtes tev tiek stāstīts ar ko viņš biedrojās, kāda bija viņa bērnība utt. Ja bērns to tiešām vēlās uzzināt, viņš to izdarīs arī mājās. Nav jāuzspiež to, kas vēlāk viņa interesi par mūzikas pasaules pētīšanu sabojās. Tāpēc arī rodas šie bērni, kuri ieslēdzot EHR uzskata, ka tā ir īsta mūzika, jo visi to klausās. Skolām vajadzētu pastāstīt vairāk par to, kas notika pagājušajā gadsimtā, kas notiek šobrīd. Kā tieši darbojas mūzikas industrija, kā mūziķi pelna ar to naudu, kā top dziesmas utt. Lai beidzot jauniešiem rodas priekšstats par to, kas ir tas ko viņi atnākot mājās atskaņo savos datoros un atskaņotājos.
Lielākās sekas ir entuziasti, kuri savos 15-17 gados tomēr izlemj saistīt savu dzīvi ar mūziku, bet tā arī īsti nav priekšstata kā to darīt. Vai arī dibina grupas, kuras sasniedz popularitāti savā reģionā, vai ja paveicas arī valstī. Mērķi Latvijas jauniešiem ir grandiozi, tikai bieži vien tos sabojā amatieriskā izpildījuma kvalitāte par ko bieži mēs, jaunieši, esam kritizēti dažādos konkursos. Mūzikas izglītības programmai, kura burtiski noniecina moderno mūziku tiešām nav nākotnes. Tā tikai bremzē mūsu talantīgu latviešu jauniešu muzikālo attīstību. Un tāpēc bieži vien rodas jautājums – “Kāpēc latvieši nespēj izsisties ārzemju mūzikas biznesā?”
Tāpēc, ka mums neviens to nav mācījis. Mums tas ir jāapgūst pašmācības ceļā, tādējādi bremzējot kvalitāti Latvijas mūzikas industrijā. Kā jaunieši var kļūt par pazīstamiem un izciliem mūziķiem, ja mūsos ieliek visnepareizāk izvēlēto mūzikas pamatu. Un tieši tāda pati situācija ir arī ar citiem kultūras veidiem. Gan māksla, gan literatūra.
Pats esmu beidzis mūzikas skolu, apguvis dažādus instrumentus un šobrīd studēju Londonā - Skaņu inženieros, mans domu apkopojums, ja kas.
Paldies. Ceru, ka piekrītat un kaut ko no šī raksta arī ieguvāt.
