Man ir tikai 25 gadi, bet jau šādos gados jūtos kā pensionārs. Kāpēc tā? Mūsdienu tendences, samaitātais laikmets un pārējais. Iečeko! :)
Kāpēc es jūtos vecs?108
Nezinu, vai tā ir mana vaina, bet es savos 25 gados sāku justies vecs. Nedomāju, ka mans vecums ir problēma. Problēma ir pasaulē visapkārt notiekošais sviests, kuram es laikam netieku līdzi. Kad man bija kādi 20-22 gadi, es jutos kā nedaudz pāraudzis vidusskolnieks, bet tagad, 25 gadu vecumā, jūtos kā nodilis penzis labākajos gados. Nedaudz izklāstīšu kāpēc tā...
Lai vai kur skatītos, reklāmās, televīzijā utt bāž jaunas meitenes ap 19-20 gadiem, kurām āda uzfotošopēta kā 9 gadus vecam bērnam. Skatoties uz šādām bildēm un pārvelkot roku pāri savam bārdas kušķim, es jūtos kā mūmija. Mana āda vairs nekad nebūs kā zīdaiņa dirsa.
Apskatoties to pašu 90-to gadu žurnālus, visi modeļi ir tā ap 30-40 gadiem, kad es tiešām sajūtos ļoti jauns, turpināt sapņot par modeļa karjeru, un just, ka man visa dzīve vēl priekšā. Tagad skaudrā realitāte ir tāda, ka jauns varu sajusties tikai atejā, kad ar šo pašu 90-to gadu modeļu sejām slauku pakaļu... :D
Man pašam šķiet, ka cik nesen, šeku reku atdzēru izlaidumu, tagad var izbaudīt bezatbildīga jaunieša brīvību. Tā arī daru, bet sāku justies dīvaini, kad satieku klasesbiedrus, kuri viens pēc otra saprecējušies un jau saražojuši bērnus.
A man vēl joprojām lielākais acuraugs un radniecīgā dvēsele ir ‘’Lāčplēša’’ gaišais 0,5. Sāku justies tā itkā savos 25 gados esmu jau pilnvērtīgs vecpuisis, nevis vnk atpūsties alkstošs jaunietis.
Lai arī kur es ietu uz kādu ballīti, es praktiski visur esmu vecākais. Visi par mani ir jaunāki un man tas besī, jo jūtos kā pieaugušais rācenis, kurš klubiņā ieradies, lai pieskatītu savu mazo brālīti, lai šamējais nepievemj kādā puķpodā vai izlietnē. Ja tiekos ar vecākiem cilvēkiem, jūtos vecs, jo tiekos ar veciem cilvēkiem. Ar sava vecuma kadriem nevaru satikties, jo visi ir aizņemti mājās ar sievām, kuras nelaiž prom no mājām vai sarazoto bērnu audzināšanu (atsauce uz iepriekšējo punktu). Tas ir kā apburtais loks.
Vēl viena lieta, kas man jau 25 gadu vecumā liek justies kā vecam kraķperdelim ir tāda, ka es sāku palikt kritisks pret ‘’jauno paaudzi’’. Man nepatīk daudzi viņu prikoli, ģērbšanās stils, valoda utt, bet reāli man pašam vajadzētu būt tādam, nevis kritizēt. Turklāt viņiem ir tik daudz laika, ko bezjēgā izmest. Man tas skauž, tāpēc man viņi nepatīk. :D
Bija laiki, kad es varēju pie datora pavadīt visu dienu, kamēr acis sāka asiņot un tecēt ārā. Videospēles, ‘’sociālie portāli’’ utt. Tagad jau ap pusnakti sāku migt ciet un aizmidzis krācu kā snaudošā skaistule tā, ka blakus var pat prostitūtu gājienu uzrīkot. Es to vairs nepamanīšu.
Laiki, kad dzīvoju pie vecākiem, nu jau šķiet kā tāla, neaizsniedzama un nostaļģiska pasaku zeme. Nekādas atbildības, nekādu rēķinu, nekādas virtuves, nekāda seksa. Visu darīja citi, es tikai spēlēju datorspēles un ēdu, spēlēju un ēdu...