Freizers Isakas, videoperators, pēc tam, kad uzzināja, ka viņa tēvs ir saslimis ar smagu, neārstējamu slimību, izlēma to iemūžīnāt. Daudzi varbūt nosoda šādu savas ģimenes publisku izrādīšanu visiem, bet ir arī cilvēki, kas ir pateicīgi, jo viņi izdzīvo līdzīgus stāstus, un ši dokumttentālā filma liek viņiem justies tā, ka viņi nav vieni, un saprast, ka ir grūti, bet nedrīkst atmest cerību!
Stīvs Isaks, Freizera tēvs
''Vecais labais tētis, kādu mēs viņu pazīstam, šeit vairs nav,'' teica Freizers Isaks savas filmas Mana tēva filmēšana: Dzīvība un nāve atklāšanā, ''Viņš ir pilnīgi noslēdzies sevī, kļuvis par vērotāju visam, kas notiek !''
Freizers stāsta: ''Bija brīži, kad es pie sevis domāju 'Ak,Dievs! Vai tas no manas puses nav nepieņemami, šo visu filmēt?' Bet mana ģimene ir ļoti atklāta, un slimība bija tik brutāla un attīstījās tik strauji, ka kameras klātbūtne bija mazākais no mūsu uztraukumiem.''
Freizera tēvam Stīvam Isakam 51 gada vecumā tika diagnosticēta NMD - motor neurone disease (slimība, kuras rezutātā pārstāj strādāt neironi, kas atbild par muskuļu darbību, laika gaitā cilvēks nevar pakustēties, norīt ēdienu, parunāt un elpot, šī slimība vienmēr beidzas ar nāvi), viņam tika doti 2 gadi. Kad slimība tika diagnosticēta, viņam piederēja slēpošanas bizness Eiropā, bet bet tā ļoti strauji progresēja, un viņam nācās pārcelties pie ģimenes uz Hemšīru, Britu Apvienotajā karalistē.
Freizeram, kurš tagad ir 25 gadus vecs, kamera, gluži vai rokas vietā, ir jau no agras bērnības. Jau 3 gadus kopš tēva diagnozes, Freizers ir iemūžinājis visu notiekošo - kā viņa tēvs no aktīva cilvēka, kas mīlēja iet pārgājienos un nakšņot teltīs, ķluva par cilvēku, kas nevar pārvietoties bez ratiņkrēsla, kam vajadzīga diennakts aprūpe un, kas var sazināties ar citiem tikai ar speciālu ierīci, kas seko līdzi viņa acu kustībām un mirkšķināšanai.
Kad producenti ieraudzīja safilmēto materiālu, viņi piekrita sadarboties ar Freizeru un palīdzēt, un padarīt viņa ģimenes stāstu par sirdi plosošu dokumentālo filmu. Filmā piedalās visa viņu ģimene - Stīvs, viņa sieva Debija un viņu 3 bērni, Kārlija (28), Freizers un viņa dvīnu māsa Hanna.
Freizers Isaks
18 mēnešus pēc diagnozes, Srīvs vairs nebija spējīgs runāt, viņš runāja caur runas sintezatoru (ierīce kurā ieraksta to, ko grib teikt, un tas tiek atskaņots), viņš atklāja kamerai kā jūtas: ''Pilnīgi atslēgts no pasaules, iekšienē es kliedzu!''
Nepagāja ilgs laiks, kad viņa muskuļi bija tik vāji, ka rakstīt viņš vairs nebija spējīgs, viņa acis bija vienīgais, ar ko viņš varēja komunicēt, bet pat vienkāršu teikumu izveidei vajadzēja vismaz 5 minūtes.
Stīvs cīnās visiem spēkiem, lai justos kā daļa no ģimenes, skatītājiem tiek pasniegts spēcīgs priekštats par to kādi ir viņa un viņas ģimenes emocionālie pārdzīvojumi, Debija saka : ''Tas ir tik šausmīgi un skumji! Dažkārt domāju kā mēs to izturam, bet mums tas ir jādara! Es to tik ļoti ienīstu. Es nevēlos viņu pazaudēt, es nevēlos būt atraitne, bet cik gan daudz cilvēks ir spējīgs izturēt. Es esmu šokā, ka šāda slimība atšķir, nevis satuvina cilvēkus.''
Freizers, kurš filmēja ne tikai ģimeni, bet arī sevi, piebilst: ''Es zinu, ka kļūs tikai sliktāk, bet grūti aptvert, kā gan vēl var būt sliktāk? ''
Stīvs vienmēr bija ļoti elestīgs šim projektam, ņemot vērā viņa stāvokli, Freizers saka: '' Viņš ir optimistisks un spēcīgs varonis, kas ir pašaizliedzīgs. Redzot, viņa spēku un apņemšanos, man rodas bijība pret viņa garīgo spēcīgumu.''
Titulbilde
Ir pat kadri, kuros Stīvs iedrošina savu sievu sākt ar kādu satikties pēc iespējas ātrāk, kad viņš būs miris, jo viņam liekas neciešama doma, ka viņai būtu jābūt vienai. ''Man prieks, kad neesi mājās,'' viņš saka, ''Kad esi klāt, es jūtu tavas skumjas.'' Freizers atzīst, ka viņš ir arī uzfilmējis, kā viņa māte gandrīz padevās un apsvēra domu izvākties, un atstāt viņu aprūpei citiem, bet pati tikai apciemot. ''Dažkārt starp mums viss kļuva saspīlēti, mēs strīdējāmies,'' viņa teica, ''bet es negribēju lai viņš nomirst, kamēr mūsu starpā nevalda miers!''
Arī Hanna atzīst: ''Jo ilgāk esmu tur, jo grūtāk tas kļūst. Tas mani jau sāk atgrūst un nogurdināt!''
Viena no grūtākajām ainām, ko skatīties ir, kā Stīvs pārcieš krūsu infekciju, kuras dēl gandrīz nomirst. Filmas beigās, Stīvs jau ir pārdzīvojis krietni ilgāk kā ārsti bija paredzējuši, un viņš izlemj veikt trahiostomiju (procedūru, kad kaklā ievada cauruli, lai palīdzētu elpot). Ārsti brīdināja ģimeni, ka tas būs smagi redzēt Stīvu pieslēgtu pie ventilējamās iekārtas, jo ar laiku, kad ar vien vairāk muskuļi sāks atteikt darbību, viņš kļūs kā skelets, kas ar mokām cenšas ievilkt gaisu.
Freizers saka, ka viss ir uzlabojies pēc operācijas un, ka ģimene ir pateicīga, ka Stīvs ir dzīvs nu jau 6 gadus pēc diagnozes uzstādīšanas: ''Viņš ir labi aprūpēts, bija laiks, kad tas bija ļoti nomācoši, bet tagad var atslābt, jo pats tetis ir daudzreiz relaksētāks kā agrāk.'' Freizers bija pārsteigts, cik daudzi ar līdzīgām problēmām atsaukušies, pēc tam, kad filma pagaišgad iznākusi. Cilvēki Freizeram pateicās par viņa patiesumu, jo paši jutās vainīgi, ka viņiem bija līdzīgas domas, jo tā ir smaga slimība ne tikai slimniekam, bet arī viņa tuviniemiem nākas mainīt savas dzīves līdz nepazīšanai.
''Tagad mēs dzīvojam soli pa solim'', stāsat Freizers,''Viņš mani pagaišnedēļ apciemoja Londonā, mēs labi pavadījām laiku pārejot pāri tiltam, pat nelieli sīkumi viņam tagad spēj radīt vislielāko prieku! Es jūtos kā veiksminieks, jo viņš vēl aizvien ir ar mums. ''
