Ciemos atbrauca senais paziņa Ivars. Tapāt vien, papļāpāt.
- Ritu, pasaki man, ko tādu varētu izgudrot, kas nav vēl izgudrots, lai ātri un labi nopelnītu?
- Viss jau ir izgudrots. Biznesā konkurence praktiski uz visu. Mana doma ir tāda - lai labi nopelnītu, vajag labi darīt savu darbu, cilvēki to pamanīs, būsi pieprasīts un atbilstoši apmaksāts.
- Fui! No manis biznesmenis kā no papagaiļa dziedātājs - nemāku, un viss.
- Mēģini. Tu neizskaties pēc nemākuļa, kaut kā tomēr dzīvo.
- Tur jau tā lieta, ka - kaut kā. Es tev izstāstīšu, kāds muļķis esmu biznesā. Klausies.
Atnesa man viens dzērājs kaltu svečturi.Saka - senlaicīgs, baigi dārgi maksātu, ja pārdotu, bet viņš no manis prasot nieka četras krutkas pudeles. Pagrozīju, pagrozīju svečturi - varbūt tiešām nopelnīšu. Atdevu tās četras pudeles, bet pats aizbraucu uz Rīgu, lai pārdotu svečturi vienai darbnīcai.
Meistars paskatījās un teica - dodu tev par to vienu latu un astoņdesmit santīmus.
"Cik? Tu paskaties labāk - tas taču ir senlaicīgs!"
"Pats paskaties labāk! Kāds senlaicīgs - viņam apakšā no padomju laikiem kvalitātes zīme stāv!
Skatos - tiešām piecstūris. Un es, tu saproti, iztērēju četras krutkas un vēl piecus latus , lai uz Rīgu tiktu. Biznesmenis!
Vēl viens gadījums. Kādus gadus atpakaļ es nodarbojos ar nekustamo īpašumu tirgošanu. Starpnieks biju. Vienā lauku mājā uzkāpu uz bēniņiem, skatos - stāv glezna uz grīdas,putekļaina un pagriezta pret mani ar mugurpusi. Es ar kāju pastūmu, un tā pavisam apgāzās. Slinkums bija pietupties, lai paceltu un apskatītu.Neko labu tajā mājā neatradis, aizbraucu. Pēc laika Māris, arī starpnieks, man stāsta: "Nopirku sev labu mašīnu. Tajā mājā, ko mēs tipgojam, atradu gleznu, Upīša. Labi pārdevu. Vai tu toreiz viņu nepamanīji, kad māju apskatīji?" "Kā tad - es, to gleznu ar kāju pagrūdu..."
Viena večiņa gribēja lauku māju ar zemi pārdot. Es ar viņu aizbraucu apskatīt. Tajā dienā lietus lija, negribējās kāpt ārā. Sēžot mašinā, večiņai pajautāju, kur ir zemes robeža, pateicu - skaidrs, pamāju ar galvu un aizbraucu projām. Večiņa teica, ka par visu māju un 20 hektāriem zemes viņa gribot sešus tūkstošus latu.
Pēc neilga laika māju nopirka Guntis, arī starpnieks. Es vēl nodomāju - gudrs cilveks, bet tādu vecu grabažu nopirka. Priekš kā ?
Vienu dienu, braucot tai vietai garām, iestūrēju paskatīties, kas ar māju notiek. Turpat grozās saimnieks Guntis. Runājot ar viņu, man garām viens pēc otra ik pa brīdim pabrauc mežvedēji, piekrāmēti ar baļķiem tā, ka riepas plakanas un resoras uz otru pusi sagriežušās. Prasu Guntim, kam mašīnas mežu izved, kam tāda laime tikusi. "Manējo!" tas atbild. Tu saproti, Ritiņ, večiņa tirgoja īpašumu ar kapītālo priežu mežu! Guntis to nopirka, izzāģēja un pārdeva. Ja es toreiz, kad lietus lija, nesēdētu masīnā, bet atrautu dibenu no sēdekļa un apstaigātu zemi, tagad es stāvētu tajā pagalmā un regulētu baļķvedējus. Bet - nav dots. Pasaki, kāpēc tā? Tu esi dziedniece...
- Tāpēc, ka gribi nopelnīt, neko nedarot, draudziņ. Slīmība neārstējama, bet - kaut kā jau dzīvot var.
Un maza anekdote:
Viesības. Kāds, sakot tostu:
- Es, piemēram, ar savu sievu esmu nodzīvojis jau divdesmit gadus...
- Ar manu, - pārlabo viņa kaimiņš.
- Ar tavu - piecpadsmit...
