Kad pirms 19 gadiem notika Kolumbainas vidusskolas slaktiņš, tas bija Zemi satricinošs notikums. Pusaudži, kuri skolā veic masu slepkavību bija kaut kas iepriekš nedzirdēts, tas bija gandrīz vai neiedomājami. Nākamajos mēnešos ziņas so traģēdiju iztirzāja visos iespējamajos sīkumos.
Tomēr tagad, tādas masu apšaudes kā Kolumbaina, Amerikā notiek gandrīz katru dienu. Tas pat nav pārspīlējums. Līdz 2018.gada 14.februāra slaktiņam Pārklendas vidusskolā Floridā (17 nogalinātie), 1870 dienās Amerikā bija notikuši 1624 masveida šaušanas gadījumi, tas nav tālu no viena slaktiņa dienā. Kaut kas ir mainījies. Šī vairs nav tā pati pasaule, kas bija pirms 19 gadiem. Masu apšaužu skaita pieaugumam nav tikai viens vienīgs cēlonis, ir daudzi dažādi faktori, kas darbojas kopā. Tomēr viena no problēmām ir tā, kā par tām mēs runājam. Daudzās jo daudzās reportāžas par Kolumbainu nedeva neko pozitīvu. Tieši otrādi, tās padarīja visu daudz, daudz ļaunāk.
Kā mediji padara masu apšaudes vēl ļaunākas8
Masu apšaudes izplatās kā lipīga slimība. Masu apšaudes ir kā slimība: tās izplatās. Katru reizi, kad slaktiņš sasniedz ziņu virsrakstus, palielinās iespēja, ka nākamajās 13 dienās notiks vēl viens. Jo masu slepkavībai lielāks atspoguļojums medijos, jo lielāka iespēja, ka kāds to "nokopēs". Protams, masu mediji ne jau apzināti iedrošina uz masu slepkavību. Teorija ir tāda, ka ziņošanai par masu slepkavību vajadzētu padarīt cilvēkus modrākus un labāk spējīgus tās novērst. Šī teorija nav nemaz tik nepareiza- pēc slaktiņiem policija patiešām saņem vairāk zvanus no cilvēkiem, kas ziņo par nākamo iespējamo slepkavu. Cilvēki patiešām kļūst centīgāki. Taču kopēšanas efekts ir vēl spēcīgāks. Neskatoties uz visiem papildu piesardzības pasākumiem, ko cilvēki veic, infekcijas efekts no reportāžām par masu slepkavību ir tik spēcīgs, ka apmēram 20 līdz 30 procentus no visām masu slepkavībām paveic cilvēki, kas kopē ziņās redzēto. Un, tā kā masu slepkavību skaits kopš Kolumbainas pastāvīgi pieaug, ir droši teikt, ka laikam ejot šis efekts kļūst arvien lielāks un lielāks.
Slepkavas tiek pārvērsti par slavenībām. Kad mediji saliek slepkavu sejas uz katras avīzes vākiem, viņi tiek pārvērsti par slavenībām. Un tam ir milzīga ietekme. Protams, liela daļa no mums neuzlūkos skolas šāvēju kā neko citu kā briesmoni. Taču sociāli atstumti cilvēki, kuri uzlūko vardarbību kā vienīgo izeju, uzlūkos šos cilvēkus kā varoņus un vēlēsies viņiem līdzināties. Ņemsim par piemēru Džeimsu Holmsu, vīrieti kurš nošāva 12 cilvēkus Kolorādo kinoteātrī. Pēc 12 nevainīgu bērnu, sieviešu un vīriešu nogalināšanas, Holmss sāka saņemt fanu pastu. Sievietes sūtīja viņam vēstules uz cietumu un dievojās, cik viņš ir "skaists" un "noslēpumains", dažas sūtīja mīlestības vēstules un savas fotogrāfijas. Taču nevienam nav tik daudz fanu kā Kolumbainas vidusskolas šāvējiem Ērikam Herisam un Dilanam Klīboldam. Vismaz 17 masu šāvēji ir minējuši šos abus kā savus elkus un iedvesmotājus. Starp viņiem ir arī Virdžīnijas Tehniskās universitātes šāvējs Čo Sunhui, kurš nošāva 32 cilvēkus. Savā manifestā viņš Klīboldu un Herisu nosauca par "mocekļiem".
Masu slepkavas pārbauda vai viņi trendojas tiešsaistē. Šiem slepkavām ir svarīgi, lai cilvēki zinātu un redzētu to, ko viņi dara. Tā pat varētu būt daļa no motīva. Saskaņā ar psihologa Dewey Cornell teikto, dažiem slepkavām, masu slepkavība ir nekas vairāk kā slimīgs veids kā "panākt zināmu atpazīstamību un respektu." Tas šķiet loģiski, jo daudzos gadījumos slepkavas ir rīkojušies tā, lai gūtu publicitāti un stulbie mediji brīvi izplata visu to, ko slepkavas grib, lai viņi izplata. Jau pieminētais Čo Sunhui telekanālam NBC nosūtīja videokaseti, uzņemoties atbildību par Virdžīnijas Tehniskās universitātes slaktiņu un lūdza kasetes saturu tiem nospēlēt ēterā. Atsevišķi kasetes segmenti patiešām pēc tam tika izrādīti ziņu skatītājiem. Huļi tas jādara? Eliots Rodžers, Aila Vistas studentu pilsētiņas killers (kuru par savu elku un iedvesmas avotu tikko nosauca Toronto furgona šoferis, kurš sabrauca līdz nāvei 10 cilvēkus), augšupielādēja savu manifestu YouTube video veidā. Rodžera video manifests pēc tam vairākas dienas pēc kārtas tika drillēts pa CNN, NBC, FOX un citiem lielajiem amīšu ziņu kanāliem. Vesters Flenegens, kurš televīzijas tiešraidē nošāva divus savus kolēģus reportierus, savu noziegumu nofilmēja un publicēja Facebook. Visšaušalīgākais piemērs tam, cik ļoti masu slepkavas alkst pēc publicitātes ir Pulse naktskluba slaktiņš, Orlando, Floridā. Slaktiņa laikā, kas prasīja 49 homoseksuālu cilvēku dzīvības, šāvējs Omārs Matīns, nolika ieroci, izvilka savu viedtālruni, ielogojās Facebook un Twitter, un pārbaudīja, ka patiešām "Pulse Orlando šaušana" bija populārāko trendu sarakstā, un pēc tam turpināja šaut nevainīgus cilvēkus.
Mediji izplata slepkavu vēstījumus. "Atspoguļojums medijos, kas tiek dots masu slepkavību sarīkotājiem, rada nepareizu iespaidu, ka liela skaita cilvēku nogalināšana ir lielisks veids kā pievērst sev uzmanību un kļūt slavenam" - tā saka viens slavens psihiatrs. It īpaši tas tā ir, ja slepkavam ir kaut kas, ko teikt pasaulei. Jo, kad masu slepkava raksta manifestu, tas nokļūst ziņās. Kolumbainas viduskolas šāvēju žurnāli un pasaules uzskati tika dalīti ar pasauli, pēc tam kad viņi npslepkavoja 13 cilvēkus. Iespējams, tas arī daļēji bija tas, kas motivēja Virdžīnijas Tehniskās universitātes šāvēju Sunhui, kurš rūpīgi sagatavoja savu manifestu un nosūtīja to medijiem pirms uzsāka slaktiņu. Mediji arī publicēja Dilana Rūfa manifestu, kurā viņš aicināja uz rasu karu, pēc 9 cilvēku nogalināšanas Čārlstonas baznīcā. Breivīka manifests, Eliota Rodžera un citu slepkavu manifesti arī tika ilgi un dikti analizēti un apspriesti ziņās. Pat FIB ir lūdzis medijiem beigt izplatīt slepkavu manifestus, jo tas "nopietni apdraud publikas drošību, palielinot iespēju, ka kāds noziegumu nokopēs". Taču medijiem tas pie dirsas. Šis lūgums tika iesniegts tālajā 2007.gadā, un joprojām ik reizi, kad slepkavam ir manifests, tas nokļūst ziņās. Pēc masu apšaudēm mediji ļoti maz stāsta par pašiem upuriem. Visa jezga vienmēr ir ap pašu slepkavu, viņa noziegumu un iespējamo motīvu. Mediji iztirzā katru slepkavas dzīves posmu, pētot kā konkrētais notikums vai notikumu kopums varēja pamudināt viņu uz slepkavību. Upuri ir tikai skaitļi, kuru traģiski aprautās dzīves medijiem neinteresē. Un, jo šie skaitļi lielāki, jo vairāk mēs uzzināsim visu par slepkavas dzīvi un redzēsim viņa ģīmi uz vairāk avīzēm.
Tiešraides reportāžas apdraud upurus. Dažreiz mediji izdara, ko vairāk nekā tikai iedrošina uz masu slepkavību. Dažreiz viņi apdraud arī upuru dzīvības. Kā piemēru šim atcerēsimies trīs dienu ilgos teroraktus, kas notika Francijā 2015.gadā. Viss sākās, kad divi maskēti uzbrucēji ielauzās satīras laikraksta Charlie Hebdo ofisā un nošāva duci cilvēku. Trešajā dienā, Charlie Hebdo šāvēji, Šerifs un Saīds Kuači, saņēma dažus ķīlniekus kādā fabrikā Dammartin en Goeles pilsētā uz dienvidiem no Parīzes. Mediji ziņoja par katru šī notikuma brīdi - tajā skaitā, par to, kur upuri slēpās. Pēc policijas izsaukšanas vīrietis vārdā Liliāns Lepjērs paslēpās zem izlietnes un gaidīja glābšanu, cerībā , ka uzbrucēji viņu neatradīs. Tas kļuva daudz grūtāk, kad vietējā radiostacija ēterā noziņoja viņa slēpšanās vietu. Drīz pēc tam par vīrieša slēpšanās vietu ziņoja visi Francijas TV kanāli. Tas pats notika tajā pašā dienā Hypercacher lielveikalā, kur vēl viens terorists vārdā Amedī Kulibalī gūstā turēja vairākus cilvēkus. Kad ziņu kanāla BFMTV operators pamanīja cilvēku grupu, kas bija paglābušies saldētavas telpā, viņš nolēma to paziņot televīzijā, ļaujot vardarbīgajam teroristam uzzināt, kur viņi slēpjas.
Gados jauno upuru intervēšana padara viņu traumu vēl sāpīgāku. Nākamajā rītā pēc Pārklendas slaktiņa, The Today Show uzaicināja vienu no izdzīvojušajiem - jaunu meiteni vārdā Samantu Greidiju. Iepriekšējā dienā Samanta bija noskatījusies kā viena no viņas draudzenēm tiek sašauta un dažas stundas pirms ierašanās uz raidījumu, Samanta uzzināja, ka viņa ir mirusi. Intervijas laikā viņa sabruka un raudāja. Ir briesmīgi, ka kaut kas tāds notiek ar pusaugu meiteni, bet vēl briesmīgāk to ir redzēt televīzijā, pasniegtu kā izklaidi dēļ reitingiem. Tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar to ārprātu, kas notika pēc Ņūtaunas pamatskolas slaktiņa 2012 gadā. Pirms mazie upuri vispār bija paspējuši aptvert, kas bija noticis un atstāt skolas teritoriju, viņu sejās jau bija iebāztas kameras un necilvēcīgie reportieri centās no bērniem ( 6 līdz 8 gadus veciem) izspiest vissīkākās tikko redzētās asinspirts detaļas. Šāda veida iejaukšanās bērna dzīvē ir vairāk nekā rupja, tā ir psiholoģiski traumējoša. Saskaņā ar bērnu psihologu teikto, pirmajām 24 stundām pēc traģēdijas ir liela nozīme tajā, cik traumējoša šī pieredze būs.
Tev patiks šie raksti
