Esi kādreiz piedzīvojis klīnisko nāvi? Esi kādreiz elpinājis līķi?
Kā, tavuprāt, garšo nāve? Pēc mitruma? Pēc asinīm? Pēc vaska?
Kā garšo NĀVE?26
402
3
Es kādreiz biju lauksaimnieks, tāpēc ļoti labi zinu, kā smaržo un garšo nāve. Tai ir unikāla un jauka smarža, ja vien tu spēj iedomāties nepatīkamu, bet jauku smaržu. Tā ir smarža, ko, vienreiz dzīvē sajutis, tu nekad vairs neaizmirsīsi. Dīvaini, bet šķiet, ka mēs esam ieprogrammēti izvairīties no šīs smaržas.
Nāve garšo kā alauna un priedes sajaukums ar lietus lāšu niansēm un sūnām no akmeņiem. Sākotnēji uz lūpām tā garšos pēc lavandas un laima, pēc senām grāmatām un drūpoša dzintara. Pēcāk pēc krokusiem, vaska un eļļas.
ŠIS IR INTERESANTS!!!
Kā taizemiešu rīsi ar kokosriekstiem. Viņi rīsus ieliek zivju mērcē un vāra ietītus banānu lapās. Kad tu attin vaļā banānu lapu, uzjundī zivju smarža. Tas ir dīvaini, bet tu gribi pagaršot. Tu ar irbulīšiem paņem gabaliņu un esi pārsteigts, ka masa turas kopā. Tu norij kumosu, un tas lēnām iet lejā pa tavu barības vadu, lai kļūtu par daļu no tevis. Tad tas uzsāk ‘’Moonwalk’’ tavā vēderā. Tu pagaršo vēl, jo garša patiesībā ir diezgan salda un zivju smarža visā tajā kokteilī pat iederas. Tu esi pārsteigts, ka gribi vēl un paņem irbulīšus, lai daūtu vēl vienu kumosu, jo tu īpatnējo garšu gribi sajust un saprast vēl. Bet viss ir apēsts. Gabaliņa vairs nav.
Tīri ķīmiski runājot – pie mēles pamatnes būtu jāparādās ļoti spēcīgai, metāliskai garšai, kas vēlāk izplatās arī pārējā mutē.
Domāju, ka nāve garšo kraukšķīgi. Līdzīgi kā ābols, tikai sausa. Manuprāt, brīdī, kad dvēsele pamet ķermeni, tu sajūti tādu brāzmainu svaigumu. Un pēc tam iestājas siltums un brīvības sajūta. Vispirms kraukšķīgi, tad silti. Vienkāršoti runājot – kā mentola konfekte ar medus pildījumu.
Nāve garšo briesmīgi. Mana draudzene nomira miegā. Kad sapratu, ka viņa neelpo, es zvanīju 112, un viņi man ieteica mēģināt elpināšanu no mutes mutē. Es gan viņiem teicu, ka viņa ir mirusi jau vairākas stundas, jo viņas miesa bija auksta un tā sejas puse, uz kuras viņa gulēja, bija kļuvusi melna, sarkana un zila no asinīm, kas sastāvējušās. Tomēr es mēģināju, kā viņi man lika. Un tā bija briesmīgākā garša manā mūžā. Man nav vārdu, lai aprakstītu to, cik briesmīga tā bija. Nekad neelpiniet līķi no mutes mutē.
