"Kā būt idiotam" jeb runāšana par Zilo vali.16

Ja mēs varam šajā stāstā atrast neloģiskas detaļas, mums parādās pietiekami daudzi pierādījumi, lai mēs pat bez sīkākas izmeklēšanas varētu pieņemt, ka šis stāsts ir muļķības. Pirmās problēmas šajā visā ir viegli pamanāmas - tas, kā ar tevi sazinās tie mistiskie cilvēki, kas šo visu organizē, izraisa ļoti daudzus jautājumus. Kā šie nostāsti vēsta, tās ir ziņas pa WhatsApp vai sociālajiem tīkliem, kas parasti pienāk četros divdesmit. Ja šīs ziņas pienāk no šo mistisko cilvēku profiliem, tu zini viņu identitātes, ziņo policijai, viss, case closed. Ja gadījumā tie ir anonīmi profili, tu tāpat vari ziņot policijai, viņi pārbauda IP, pajautā cilvēkiem no ISP, kuram pieder šis IP, viņi uzzina cilvēku aiz šī un viss, case closed. Ir iespējams, ka šis cilvēks izmanto VPN, un tad gan policijai ir gandrīz neiespējami atrast vainīgo. Vai var atrast citas ievainojamības stāstā?
Viena no biedējošākajām lietām šajā stāstā ir tas, ka, lai to uzzinātu, tu, vistcamāk, lietoji internetu. Biedējoša tieši ir doma, ka cilvēki zina tik maz par šo servisu, ko lieto tik bieži, ka, izdzirdot par to, kā visus tavus datus uzzina pēc tam, kad nospied uz nezināma linka, kāds patiesībā notic. Spiest uz nezināmiem linkiem, ko saņem no svešiniekiem, kas grib tavu nāvi, nav laba doma, taču viss, ko viņi var uzzināt, ir tava IP adrese (un dažas citas nesvarīgas lietas), ko var nomainīt ar VPN. Ja tu vēlies “prikola pēc” pārbaudīt, vai tie stāsti ir kaut cik patiesi, nekas slikts nenotiks un nevar vispār notikt, ja tu izlem pieteikties šim izaicinājumam. Vai esi aizdomājies par to, ka visur ir tikai stāsti par bērniem, kas izdara pašnāvību, bet nav stāstu par to, kā tiek nogalināta kāda cilvēka ģimene?
Bet mums vajag kārtīgus pierādījumus, mēs nevaram bez perādījumiem teikt, ka Latvijā cilvēki nemirst no šī izaicinājuma - tas ir gandrīz tikpat nemorāli, cik būtu bez pierādījumiem teikt, ka Latvijā cilvēki mirst no šī izaicinājuma. Bet mums ir pierādījumi. Ja stāstā ir nereālas lietas, tas ir vai nu nepatiess, vai arī neprecīzs. Bet tu, protams, drīzāk ticēsi otram. Lai tevi pārliecinātu, ka šis Latvijā nopietni nenotiek, mums vajag ko vairāk. Un man ir tieši tas, kas ir vajadzīgs.

(Piezīme: Esmu informēts, ka nedaudz pirms šī raksta izlaišanas vairāk mediji patiesībā runāja par šo tematu. Es atstāšu tekstu nemainītu, lai to varētu lasīt tādu, kāds tas bija, taču ļoti atvainojos par šo ironisko kļūdu. Es ceru, ka saprotiet, ka šis tika rakstīts vairākas dienas pirms izlaišanas, un tāpēc šī informācija bija patiesa, kad tā tika uzrakstīta. Viss pārējais šajā rakstā joprojām ir spēkā, un pašnāvības saistība ar šo Latvijā oficiāli nav notikušas)

Laiks ņemt internetu palīgā. Bija labs iemesls, kāpēc es agrāk pieminēju, ka ir grūti atrast uzticamu informāciju par šo internetā. Vai tev neliekas, ka tas ir briesmīgi dīvaini? Man nevajag jums stāstīt, ka mediji dara visu, lai iegūtu interesantu stāstu. Šajā ir iesaistītas neskaitāmi daudzas pašnāvības, traģiski stāsti, slepenas cilvēku grupas. Pēc visas loģikas, medijiem jābūt pārpildītiem ar stāstiem par tīņiem, kas izdara pašnāvības, bet visas latviešu ziņu vietnes ir pārsteidzoši klusas. Par to nav Delfos, valsts policija nav par to runājusi, viss, kas mums ir, ir stāsti, kas padoti apkārt pa skolām un Spokiem, kā arī zināšanas, ka divi bērni vēlējās izdarīt pašnāvību šī izaicinājuma dēļ. Vai tas neliekas dīvaini, ka mediji par šo klusē? Protams, tam ir vienkāršs skaidrojums. Neviena pašnāvība Latvijā nav notikusi saistībā ar šo izaicinājumu. Un šim nevar atrast citu skaidrojumu. Mēs maksājam naudu, lai redzētu šādas lietas kino, vai neliekas pašsaprotami, ka mediji pamanītu ko tik interesantu un par to sāktu stāstīt, īpaši ņemot vērā faktu, ka sociālajos tīklos par šo ir ļoti daudzas runas? Un, ja šī ir multinacionāla lieta, vai nebūtu pašsaprotami, ka, pameklējot Google “blue whale suicide”, izlektu ārā kas vairāk par rakstiem no mazām jaunumu vietnēm un rasktiem par ziliem vaļiem izdarām pašnāvību?

No tā, ko es pagaidām esmu pateicis, var sākt domāt, ka es absolūti neticu, ka jebkas šim līdzīgs ir noticis. Bet tas nav tas, ko es mēģinu pateikt. Patiesībā, es ticu, ka ir kaut kāda taisnība aiz šī stāsta: Es domāju, ka tiešām eksistē pašnāvnieku grupējumi Krievijā, ka tiešām 130 bērni izdarīja pašnāvību, ka tiešām tika arestēts clvēks, kas ir aiz šī visa. Arī tam, ka tiešām kādu puisi un meiteni tepat Latvijā ielika psihiatriskajā slimībā pēc tam, kad viņi mēģināja izdarīt pašnāvību šī izaicinājuma ietvaros.
Es ticu, ka ir pilnīgi iespējams, ka dažās valstīs kaut kas šim līdzīgs varētu notikt, bet Latvijā tas noteikti nenotiek vērienīgi, un tas, kā šī spēle tiek aprasktīta, neatbilst loģikai.

Rodas jautājumi - kā šis stāsts tika tik uzpūsts? Kāpēc cilvēki šim tic? Un šis teikums ir visiem tiem, kuri ir dalījušies informācijā par šo, mutiski vai caur iternetu: Tā ir tava vaina. Kad viens cilvēks pārprot kādu tekstu, padzird kaut ko nepareizi vai vienkārši izdomā tīt cilvēkus ap pirkstu, šāda izmēra meli nerodas uzreiz un es pat nevainotu tik ļoti to, kas šo uzsāka. Šī ir tikpat ļoti vaina visiem tiem, kas turpina padot apkārt informāciju, nepārbaudot tās uzticamību. Vai tu nesaproti, cik nepelnīta ir tā pozitivitāte, ko tu saņem no cilvēkiem tad, kad tu izlaid rakstu par tematu, par kuru tu neko daudz nezini? Bet, tu varbūt domā, kā ar visiem tiem, kas ir šo pieredzējuši Latvijā? Kā ar visiem aculiecinieku stāstiem, kā ar tiem, kas dalās informācijā par to, kā šis notiek viņu dzīvēs? Man ir viens teikums, kuru novēlu visiem šiem cilvēkiem: Tu esi sūdīgs cilvēks.

Un tas mani noved pie nākamās lietas, ko es vēlos pārrunāt, un tā ir publikas reakcija. Lieki teikt, ka latviešu reakcija, izdzirdot šos melus, ir nožēlojama. Lai gan esmu šeit iemetis pāris jokus par cilvēkiem, kas tic stāsta nepareizajai daļai, man arī liekas, ka pašnāvība ir sirdi lauzoša padarīšana, un man arī ir žēl mirušo cilvēku ģimenes. Pašnāvība ir nopietna, skumja problēma.
Runājot par nopietnām problēmām, komentāru sadaļa. Man ir prieks par cilvēkiem, kas nopietni runā par pašnāvības nopietnību, bet paliek skumji un smieklīgi, lasot komentārus, kas ar idiotisku filozofiju meklē nesaistītu vainu aiz šī visa (piemēram, vecāki, mūsdienu jaunatnes pusaudžu stulbums, redzēju pat vienu ģēniju pieminam krūšgalus). Protams, nevaru nepieminēt nenormālos daudzumus ar “dabīgā selekcija hahaha” jokiem. Ir viena lieta atkārtot vienu un to pašu joku desmitiem reizes, kamēr visi pārējie dara to pašu, bet jāpiemin arī tas, ka Spokos pastāv lērumi ar cilvēkiem, kas joko, un lērumi ar cilvēkiem, kas saka, ka pašnāvība nav smieklīga, un abas grupas izpelnās kaudzes ar plusiņiem. Kad tu runā par to, ka šis nav smieklīgs temats un neatbildi vai ieliec plusu kādam, kas joko par šo tematu, vai tas tev neliekas nedaudz nepareizi?
Ar līdzīgu iemeslu es teicu tiem, kas “dalās ar savu stāstu”, ka viņi ir sūdīgi cilvēki. Vai tev pašam tas neliekas nedaudz morāli nepareizi izmantot stāstu par bērnu pašnāvībām, lai izpelnītos uzmanību? Vai tev tas neliekas morāli nepareizi izplatīt nepatiesu informāciju, lai izpelnītos uzmanību? Nē, Latvijā šis nav ar nevienu noticis. Kā jau es minēju, mediji ir pārāk klusi, un nav iespējams savākt visu informāciju par cilvēku no vienkārša linka.
Ja ir viens teikums, kuru esmu paredzējis tiem, kas tic šim visam, tas ir: Neļauj internetam sevi piemānīt.
Ir viegli paredzēt, ka šis raksts saskarsies ar veseliem mīnusu un dusmu lērumiem, jo ir pietiekami daudzi cilvēki, kas atteiksies pierādījumu priekšā mainīt savu viedokli. Vēl pie tam, ir jau iespēja, ka šie stāsti ir nevis nepareizi, bet sagrozīti līdz nepazīšanai, kādā gadījumā esmu kļūdījies. Bet ir arī viens teikums, ar kuru es padalīšos ar tiem, kas ir tikuši līdz raksta beigām, ir pārliecināti par manis tektā patiesību un ir ar tādu pašu viedokli: Ir laiks iedzert un pasmieties par šī raksta komentāriem.
Cheers.

No manis liels paldies bilžu autoram.