Tas ir normāli, ja Tu esi vecāks un sāc domāt vai Tavs bērns uzvedas kā normālam pusaudzim būtu jāuzvedas, vai arī uzvedas citādi potenciālas mentālas salimšanas, narkotiku lietošanas vai uzvedības problēmu dēļ. Normāli pusaudži bieži ir niķīgi hormonālu un fizisku pārmaiņu dēļ, kas notiek pubertātes laikā. Taču, kad tiek iekļauta mentāla saslimšana, var kļūt sarežģīti diferenciēt ''normālu uzvedību'' no depresijas simptomiem, trauksmes un citām emocionālām grūtībām.
Pusaudžiem var būt problēmas ar pacietību un tie var ātri aizsvilties, it īpaši, kad tie sāk dabiski attālināties no ģimenes un sāk izjust, ka viņiem nav pietiekama distance un privātums. Dabiskais attālināšanās process sākas agrajā pubertātē; tas ir tad, kad vecāki sāk ievērot, ka bērns izjūt kauna sajūtu par saviem vecākiem un sāk pavadīt arvien vairāk laika ar draugiem un arvien mazāk laika ar ģimeni. Tev var likt uztraukties, ka Tavs pusaudzis pavada ilgu laiku pie datora vai sēž, ieslēdzies savā istabā, runājot pa telefonu un, kad paprasi, ko viņš dara vai ar ko runā, tas liek agresīvi vai aizstāvīgi reaģēt. Šāda uzvedība ir normāla. Pusaudzim ir nepieciešams attālināties, lai tas kļūtu arvien patstāvīgāks un bieži reaģē aizstāvīgi, lai turpinātu tiekties pēc tā mērķa. Tas tev var šķist neizprotams, bet pats kādreiz biji pusaudzis un gāji cauri tieši tam pašam procesam, tikai Tu nemanīji, jo nevarēji sevi novērot kā vecāks savu bērnu. Šajā laikā tu pamanīsi, ka lai arī bērns izrāda nepatiku, kad jāpavada laiks ar ģimeni, tas ar prieku pavada laiku kopā ar draugiem un piedalās sociālās aktivitātēs ārpus mājas. Ja pamani, ka bērns nepiedalās nekādās aktivitātēs ar draugiem vai ir hroniski ''atvienots'', dusmīgs un noskumis, tas ir brīdis, kad uzvedība kļūst ne-normāla un ir nepieciešama iejaukšanās.
Ar pusaudža gadiem nāk drāma. Šī ir jaunu pieredžu fāze un tas, kas pieaugušam var šķist nieks, var pusaudzim likties tieši pretējais, jo viņš to visu pieredz pirmo reizi. Pusaudži var kļūt par kā prātu zaudējuši, kad tiem ir problēmas ar pirmo draugu/draudzeni vai, kad ir konflikts ar draugiem, kad izgāžas pārbaudes darbā vai pat tad, kad nav, ko vilkt uz skolu nākamajā dienā. Pusaudži bieži ir ļoti sensitīvi un kautri, un vēl nav attīstījuši spēju tikt galā ar šādiem notikumiem. Tādēļ Tu, iespējams, sāksi novērot, ka bērnam ir epizodes, kad tas ir noskumis, neapmierināts un trauksmains. Taču šajām epizodēm nevajadzētu ievilkties ilgāk par pāris dienām; ja šīs sajūtas kļūst patstāvīgas un Tavs bērns ir hroniski trauksmains un noskumis, Tev vajadzētu ar viņu aprunāt savas bažas un konsultēties ar ģimenes ārstu par nopietnāku problēmu iespējamību kā tikai normālu pusaudža uzvedību.
Var kļūst sarežģīti nošķirt mentālas slimības simptomus no normālām problēmām, ar ko katrs pusaudzis šad un tad saskaras. Ja Tu sāc uztraukties, ka Tavs bērns cieš klusumā, bet ne tik ļoti, lai būtu nepieciešams kontaktēties ar ārstu, būtu gudri lūgt kādu padomu citiem vecākiem vai organizācijām, lai salīdzīnātu sava bērna uzvedību ar citu.
Pieaugušie bieži salīdzina savu bērnu uzvedību ar sevi, kad bija pusaudzis. Šis var izraisīt trauksmi daudzos vecākos, mūsdienu citādo sociālo normu dēļ. Mūsdienās pusaudži piedalās seksuālās aktivitātēs, sāk lietot narkotiskas vielas un alkoholu daudz agrākā vecumā. Vecākiem bieži iestājas panika, kad uzzina, ka viņu piecpadsmitgadīgais bērns jau nodarbojas seksu vai mēdz lietot alkoholu sociālās aktiviātēs ar draugiem. Ja visi Tava bērna draugi, klasesbiedri un citi kolēģi piedalās šādās aktivitātēs, tad Tu, visticamāk, saproti, ka lai arī Tev šāda rīcība nešķiet normāla un Tu to neatbalsti, šī uzvedība ir ''normāla'' un ir mazāka iespējamība, ka pie vainas ir mentāla saslimšana. Ja tomēr saproti, ka Tavs dēls vai meita ir ārpus normas, ir pamats uztraukumam un vajadzētu lūgt padomu ģimenes ārstam.
Šeit būs pāris lietas, ko Tu, iespējams, savā pusaudzī novērosi un tas palīdzēs atšķirt mentālu saslimšanu no normālas uzvedības:
- Pamazināta interese pavadīt laiku ar draugiem/ģimeni
- Ievērojama skolas panākumu un atzīmju pazemināšanās
- Spēcīga atturība no skolas apmeklēšanas un bastošana
- Problēmas ar atmiņu, uzmanību un koncentrēšanos
- Lielas izmaiņas enerģijas līmenī, ēšanas un miega paradumos
- Fiziski simptomi (vēdera sāpes, galvas sāpes un muguras sāpes)
- Bepalīdzīguma izjūtas, skumjas, trauskme
- Bieža agresija, nepaklausība vai verbāla izlāde
- Ievērojama personīgās higiēnas un izskata neievērošana
- ''Vielu'' pārmērīga lietošana
- Bīstama vai nelikumīga adrenalīna-meklēšanas uzvedība
- Pārlieku pārspīlēti tur citus aizdomās dažādu iemeslu dēļ
- Redz un dzird lietas, ko citi nespēj
*Ir svarīgi atcerēties, ka neviena no šīm zīmēm uzreiz nenozīmē, ka ir problēma. Ir svarīgi izpētīt: problēmu dabu, intensitāti, smagumu un ilgumu.
Lai arī Tavs bērns aug un nepārtraukti mainās, kā vecākam ir svarīgi zināt, kas ir Tavs bērns. Tu esi uzaudzinājis savu bērnu, vadoties pēc zināmām vērtībām, uzskatiem u.c. zināmām vadlīnijām; Tu zini, kad Tavs bērns uzvedas savādāk un kad viņam ir grūti. Uzticies saviem instinktiem un nebaidies rīkoties. Lai arī Tavs pusaudzis, iespējams, reaģēs ar negatīvu attieksmi, kad jautāsi - ''kas lēcies'', ir svarīgi ik pa laikam apjautāties, lai bērns saprot, ka Tev rūp un, ja viņš/viņa vēlas aprunāties, Tu esi pieejams.
Lepnums un noliegums var apgrūtināt fakta pieņemšanu, ka ar Tavu bērnu ir problēmas. Kā normālam vecākam, Tev noteikti ir savi sapņi un cerības par saviem bērniem un Tu pamanīsi, ka tās sāk sakārtoties bērna pusaudža gados, kad sāk parādīties pieaugušā personalitāte. Inteliģenti, talantīgi un kreatīvi pusaudži bieži saslimst, kad tie ir kļuvuši pietiekami nobrieduši, lai savas dotības izmantotu produktīvā veidā. Šis vecākiem var likt justies izmisušiem un var likt ignorēt problēmu eksistenci. Problēmu ignorēšana neliks tām pazust - tas var tieši pastiprināt un ieildzināt tās. Kā ar jebkuru saslimšanu, attiecīgās ārstēšanas neesamība paildzina simptomus, kas kļūs nopietnāki, laikam ejot.
Komunikācija ar bērnu par savām bažām
Ja Tev ir nopietnas raizes par sava bērna uzvedību un emocijām, ir ļoti svarīgi par to veidot sarunas ar viņu. Centies identificēt specifiskas raizes, piemēram, ''Es esmu pamanījis/usi, ka pēdējā laikā nedodies ārā un neatbildi uz draugu telefona zvaniem'' vai ''Es nevaru nepamanīt, ka pēdējā laikā maz ēd un Tavas vēdera sāpes paliek nopietnākas.'' Visticamāk, Tavs bērns nevēlēsies par to runāt, bet dod viņam pietiekami laiku un telpu, lai atbildētu. Dod zināmu, ka vēlies palīdzēt un, ka vēlies tikt ar šīm problēmām galā kopā. Sniedzies pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, kas izlems, kā labāk rīkoties un nozīmēs attiecīgas izmeklēšanas.
Nekad nav vienkārši uzsākt sarunu par mentālām slimībām, it īpaši ar savu bērnu, bet sekojošie padomi piedāvā veidus, kā samazināt spriedzi diskusijas laikā:
- Runā mierīgā balsī,
- Saki, ko domā un esi gatavs uzklausīt,
- Centies nepārtraukt otru,
- Izvairies no sarkasma, čīkstēšanas, draudiem un kliegšanas,
- Nepazemo otru un nesaki personīgus ''uzbraucienus'',
- Neuzskati, ka Tava atbilde ir vienīgā atbilde,
- Centies nelietot vārdus kā ''vienmēr'' vai ''nekad'',
- Runā par tagadni, nevis pagātni,
- Necenties būt pēdējais, kas ko pasaka,
- Ja gaiss kļūst pārāk nokaitēts, paņem pauzi un atkārtoti uzsāc diskusiju vēlāk,
- Vecāki: atceries, kā bija būt pusaudzim
- Bērns: atceries, ka vecāki bieži stingri reaģē, jo viņi zina, ka likmes ir augstas,
- Dari zināmu, ka šajā situācijā bērns nav viens.
Bērna pusaudžu gadi var būt vissarežģītākais periods vecākam. Šajā laikā notiek vairākas pārmaiņas, kas var sarežģīt situācijas izvērtēšanu un zināt, kad ir nepieciešams iejaukties. Var pat būt sarežģīti identificēt, kad patiešām ir problēma un kad Tavs pusaudzis ir vienkārši pusaudzis. Uzticies saviem vecāka instinktiem un iesaisties. Uzdod jautājumus un rīkojies, ja jūti, ka bērnam neklājas labi. Agrīna iejaukšanās ir atslēga veiksmei; problēmu marinēšana novedīs tikai līdz vēl vairāk problēmām.
Citi līdzīgi raksti:
Vislabākie ķermeņa valodas padomi darba intervijām!
Vai ''saplēstu'' cilvēku var salabot tāpat kā saplēstu tējas krūzi?
Citi interesanti raksti manā profilā.
Atsauces:
Miklowitz, D.J. George, E. (2008) The Bipolar Teen; What You Can Do to Help Your Child and Your Family.
Mondimore, F.M. (2002) Adolescent Depression; A Guide for Parents.
Jautājums.
Vai iebiedēšanas taktika palīdzēs narkomānam apjēgt to, ka lietot narkotikas ir slikti? Tādā veidā narkomāns sapratīs, ka ir jāvēršas pie ārsta?
