Jūrniecības Plusi un Mīnusi. Ģimene? Riski?46

Dažādība. Personīgi es ciest nevaru rutīnas darbu. Jūrā vienmēr notiek kaut kas jauns, nav nekāds rutīnas offisa darbs dien dienā, piecas dienas nedēļā, 8-17. Protams, papīra darbs netrūkst, papīru tur ir vairāk nekā vajag, uz katru darbību savs papīrs, drīz pat padirst nevarēs aiziet bez atļaujas papīrā formā, bet tomēr katra osta ir savadāka, cilvēki savadāki, pieeja savadāka, krava, iekraušanas, izkraušanas veids, pārbaudes, vari, gaidot, kādās siltajās zemēs, papeldēties okeānā, okeāns savadāks katru reizi, laikapstākļi, kā uzvedas kuģis, manevrēšana ar citiem kuģiem, problēmas, PROBLĒMAS, bļ*, tur katru reizi savādākas ir, kuriem jāmeklē risinājums.

Ģimenes dzīve. Lai nu kā tas izklausītos, bet jūra neļauj iegrimt ģimenes dzīves rutīnā. Jā, ir grūti braucot reisā atvadīties no meitenes, un esot reisā domā visu laiku par viņu, bet atgriežoties mājās, mani sapratīs tikai jūrnieki, kad atlido un tad satiec savu mīļoto, ir neizskaidrojamas sajūtas, apmērām kā pirmo reizi tiktos un iemīlētos, viss sākās no jauna. Tad tik aiziet laika pavadīšana kopā, randiņi, ceļojumi nu un lieki piebilst par intīmo dzīvi un kaisli.

Atbildot - viņa tak nesagaidīs, viņai jau tur simts citi bijuši un līdzīgi komentāri. Sākšu ar vēsturi. No seniem laikiem, tiklīdz jūrniecība attīstījās internacionālā līmenī, bijis nerakstīts likums, jūrniekiem kopumā ir daudz nerakstītu likumu, pie kuriem pieturās līdz pat šodienai. Svešam vīrietim, līst klāt, pie jūrnieka sievas, skaitījas visslielākais negods un pazemojums. Atbraucot mājās, jūrniekam bija visas tiesības izrēķināties, kā sirds vēlās ar cilvēku, kurš gribēja pazemot sievu. Lielākoties tas noveda pie smagiem miesas bojājumiem, dažreiz nāves, likums centās neiejaukties saprātā robežā, cilvēks labi apzinājās uz kādu risku viņš iet.

Lai nu kā, pilsētās, kurās jūrniecība ir gana attīstīta, arī Latvijā, cilvēki ir lietas kursā par tradīcījām, kaut kā tas iegājies. Nerunāju tagad par jauniešiem, kuri nezina pat kas ir Plutons, domā ka jauns spaisa veids. Bet fakts paliek fakts. Tie kuru zin kas ir cieņa, tie neprovocē problēmas, kuri nezin, vēlāk uzzin - viss vienkārši. Otrkārt, ja attiecības ir patiešām sirsnīgas, tad visu krapšanu jūt, un ātri atkož. Treškārt, nav jātiekas ar mauķeli, kura meklē labumu tikai sev, tādas meitenes arī var ātri atkost. Ir ļoti daudz jaukas, sirsnīgas, rūpīgas un uzticīgas sievietes. Esmu, personīgi, kopā ar meiteni, ļoti ilgu laiku, tuvu 10 gadiem, un esam cēlušies kopā no pašas apakšas un atbalstījuši viens otru. Pārliecība, cieņa un uzticība. Ja Jums šādas nav, tad ar jebkuru dzīves veidu, netikai jūrniecību, visas pasaules meitenes Jums būs maukas. Bet šī ir jau dziļa psiholoģija, kuru netaisos skaidrot, vismaz šajā rakstā.

Jaunās pazīšanās. Lai nu kā, ir nācies strādāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem kopā. Gan krieviem, ukraiņiem, gruziņiem, baltkrieviem, lietuviešiem, gan filipīniešiem. Un gadās kad pa 4-6 mēnešiem sadraudzējies gana labi ar kādu, un jaunas pazīšanas dažreiz paver interesantas iespējas dzīvē. Kontingents jūrā ir dažāds, sākot ar paklausīgiem mātes dēliņiem, 40 gadīgajiem, beidzot ar diezgan ietekmīgiem kriminālā veidā cilvēkiem. Bieži jau gadās, kad tikai jūrā saka – Viss, būs, tak satiksies, pasēdēs iedzers, atbrauks ciemos uz Latviju vai Tu pie mums, un beigās kontakts pazūd. Bet arī ir ar kuriem tiek uzturets labs kontakts vēl jo šodien. Piebilde. Ja pirms aiziešanās jūrā es nebiju rasists, tad tagad esmu par tādu kļuvis, it īpaši kaitina arābi, indieši, ķīnieši, dažreiz grieķi.

Mīnusi

Risks. Lai nu kā Jūrā ir gana liels risks dzīvībai. Ja kāds skatījas Kapteini Filipsu, filma par pirātu uzbrukumu, tad jā, tā dzīvē notiek, pats esmu piedzīvojis ko līdzīgu, bet, paldies dievām, ir bijusi apsardze uz kuģa.

Laikapstākļi. Ir diezgan bēdīga statistika, kad kuģi nogrimst vētras dēļ, un izglābties ir maza iespēja. Jo padomā loģiski, Tu esi vairāku tūkstošu kilometru no krasta un kuģis apgāžas, jā, ir glābšanas līdzekļi, bet ne vienmēr paspēj. Glābšanas dienests arī kamēr atlidos vai atkuģos, paies ļoti ilgs laiks. Būsi senam noslīcis vai ar straumi aiznest prom un nomiris no hipotermijas. 20-30m/s un sarkanais brīdīnājums Latvijā, ir kurorta laiks salīdzinājumā ar 9-10 baļļu vētru okeānā.

Uguns briesmas, kuģis pārvadā kravu, ja tankkuģis vai ķīmiķis, tad bīstamu kravu, un nedod dievs, ja kas notiek, nepaspēsi pat dievam pieteikšanas vēstuli uzrakstīt. Ventspilī notika gadījums, kad tankkuģis „Ludvig Svoboda” pilsētā uzsprāga. Spokos ir raksts par viņu, varat palasīt. Prāmis „Estonia” pa pāris minūtēm ar simtiem cilvēkiem aizgājā bojā.

Šie ir tādi izplatīti riski, vel ir kaudzem. Indīgas gāzes, slimības, cilvēka faktors, jeb stulbums utt. Kopumā uz kuģa nenormāli seko drošībai, bet, diemžēl, notiek...notiek letāli gadījumi.

Ģimene un draugi. Atrodoties reisā, pieņemsim 4 mēnešus. Pirmais paiet gana ātri, kamēr pierod pie sava darba, kas un kā darāms. Otrais un trešais jau sākās pamazām apnikums un ceturtajā vēl lielāks zaj*bs, sāc domāt ar vien vairāk par ģimeni, ilgoties, grib satikt draugus, galu gala pieliet acis. Sazināšanas veids ir ierobežots. Ne uz visiem kuģiem ir pieejams brīvi visai apkalpei internets. Zvanīt var, kaut vai okeāna vidū, bet zvanīšanas karte maksā naudu - 60min, kādi 30-40$. Internets, vismaz man bija 100mb, 10$. Un tad nu grozies kā gribi, plāno zvanīšanu un interneta lietošanu. Tik krastā uz jūrnieka klubu pie datoriem vai Wi-Fi skaitās vispar šiks.

Bezmiegs. Augot pakāpei, bezmiega līmenis palielinās. Viss arī atkarīgs no kuģa tipa un reisa, ir pieņemsim kuģi, kuri pārvadā ķīmiju. Viņiem pārgājieni ir 6-8 stundas. Tad ostā izkraušana vai iekraušana, un atkal 6-8 pārgājiens. Un tā 4 mēnešus no vietas, cilvēki tur guļ labi ja 4 stundas dienā. Protams, ir MLC konvencija, kura nosaka atpūtas un strādāšanas laiku, bet realitāte ir pavisam cita. Uz lielākiem kuģiem jau daudz labāka situācija, bet arī var gadīties kādas 2-3 dienas pēc kārtas negulēt, vai labi ja nosnausties stundu, un pie nosacīta darba režīma tas ietekmē organismu.

Ikdienišķas lietas. Jā, tādas pietrūkst. Man personīgi atrodoties krastā, patīk iebāzt austiņas un ar mūziku, vienkārši pastaigāties ārā. Tāda iespēja Jūrā nav. Pietrūkst zemes, parastas, nolādētas zemes, zāles pa kuru pastaigāt, pat zaļas lapas ar kokiem, dažreiz lietus, smaržas, cilvēki pietrūkst ka tādi, jo 20 purnu ekipāžu redzi 4-6 mēnešus, un apnīk. Jaunas filmas, mūzikas, bļ*, ko tur slēpt, pat pornogrāfijas pietrūkst, pa 4-6 mēnešiem, izskati visu. Kad atbrauc kāds jauns cilvēks, tad visi pie viņa, atvedi kādu jaunu filmu? Ko? Seriālu? Man arī pietrūkst laba viskija, dažreiz gribās paņemt vēsu glāzi, iemest divus kubiciņus ar ledu, un ieliet 18.gadīgu čivasu, izbaudīt garšu, pasēdēt, parunāties ar draugiem.

Bet kā jau teicu, šīs ir tikai mans viedoklis un mani novērojumi.