Viņš ir mūsdienīgs, radošs, mērķtiecīgs, talantīgs un gudri domājošs jaunietis. Tieši Filipa personība, viedā domāšana un mērķtiecība ir palīdzējusi viņam izcīnīt savu vietu pasaulē un to, ka varam viņu dēvēt par fotogrāfu.
Kas ir personība un kādai ir jābūt personībai?
Personība ir tā, kurai interesē kaut kas vairāk nekā strādāt visu dienu. Īstenas personības nav īsti nekādas. Ir cilvēki, kas ir kopā ar pareizajiem cilvēkiem un veido to personību. Pēc paša cilvēka, apģērba, gaumes, elementāras stila izjūtas un izturēšanās uz ielas es daudz ko varu pateikt par cilvēka personību.
Kā Tu nokļuvi pie secinājuma, ka vēlies kļūt par fotogrāfu un savu dzīvi saistīt ar fotogrāfēšanu?
Secinājumi bija vēlāk, bet vispirms saskāros ar situāciju pasākumos, kur kāds man nejauši iedeva kameru un lika fotogrāfēt. No kameras, fotogrāfēšanas un gaismām neko nesapratu, tādēļ fotogrāfēju ar automātiskajiem iestatījumiem, taču cilvēkiem bildes patika.
Un tālāk?
15. dzimšanas dienā man uzdāvināja kameru. Pusotru gadu fotogrāfēšanu neuztvēru nopietni, bet tad nopirku jaunu objektīvu un sāku pievērsties tam nopietni – attīstīju apstrādi, pētīju kompozīcijas un gaismas. Tiku pamanīts, katrs projekts noveda pie nākamā un jau 16 gados sāku pelnīt naudu ar fotogrāfēšanu.
Talants, darbs vai abi kopā?
Viss sākas ar talantu un tam ir jābūt visvairāk, bet bez darba nekur netiksi. Es neesmu padziļināti mācījies bildes apstrādi, taču saskatu, ja kaut milimetrā ir kļūda un laboju to, taču citi to neredz.
Kādēļ Tev patīk fotogrāfa profesija?
Man patīk būt neatkarīgam un tā ir brīvība, jo es strādāju, kad vēlos un varu. Vēl man patīk, ka fotogrāfēšanā ir daudz žanru veidu un lai tos attīstītu ir nepieciešams laiks, es varu bildēt un attīstīties dažādos veidos bez robežām.
Kādi ir Tavi ieguvumi veidojot fotogrāfa karjeru?
Esmu nostiprinājis savu personību un ieguvis lielu atbildības, nepiespiestības un brīvības sajūtu, kā arī vēlmi koncentrēties uz saviem mērķiem.
Kāds ir Tavu fotogrāfiju žanrs?
Es fotogrāfēju ļoti dažādi. Pagaidām visi lauciņi ir aizpildīti un ir jāgaida, kad varēs tikt kādā iekšā, bet tajās vietās tik ātri nemaz nevar tikt, jo kāds jau tur ir ērti iekārtojies.
Kas ir Tavs dzinulis, kas Tevi dzen uz priekšu būt labākam fotogrāfam?
Uz priekšu mani dzen paškritika un tas, ka esmu jauns un pamanāms. Atceros, ka fotogrāfēju pirmās kāzas, biju ļoti neapmierināts ar fotogrāfijām, bet šobrīd esmu ticis līdz tādam līmenim, ka man jau sāk patikt padarītais darbs.
Vai Tu bieži saņem kritiku no citiem ?
Man gribētos, lai mani kritizē, taču kritiku nesaņemu, lai gan ļoti gribētos.
Ko Tu domā par par Latvijas fotogrāfiem?
Es ļoti cienu profesionālus fotogrāfus, bet Latvijā ir izteikts ‘’fotogrāfu’’ slānis, kas sevi tikai tā sauc, bet no fotogrāfa tur ir tikai laba kamera un vizuālais skatījums – redzēju profesionālu fotogrāfu, nopirku kameru un prasu par fotosesijām astronomisku samaksu.
Ko Tev nozīmē taustāma fotogrāfija?
Izdrukātā veidā un pielikta pie sienas.
Vai taustāmai bildei nav zudusi vērtība?
Protams, ka ir, jo pārsvarā viss ir sociālajos tīklos, kur attēli ir maziņi un nevar izbaudīt fotogrāfijas īsto garšu. Ļoti daudz bildes zūd ar digitālo formātu, jo ik pa laikam ir gadījumi, ka kādam ir nepieciešama ļoti veca bilde, taču man šīs bildes vairs nav. Man nav tā zaudējuma sajūta, bet ir nožēlas sajūta, ka nevaru vairs to attēlu iegūt.
Kāpēc Tev nav izstādes?
Jo es nefotogrāfēju mākslu. Ja es taisītu izstādi, tad es negribētu safotografēt mežu un teikt – mežs. Neredzu jēgu no izstādēm bez dziļas domas.
Vai Tu gribētu savu izstādi?
Es gribētu izstādi, taču man sākumā ir nepieciešama ideja, taču mana kreatīvā domāšana nav tik ļoti attīstīta, lai to izdomātu. Man ir svarīgi attīstīt kreatīvo domāšanu, tāpēc daudz ir jāsala. Es jau varētu paskatīties uz kādu citu un nokopēt izstādi, bet tas būtu tāpat kā sportists iegūst pirmo vietu ar dopingu.
Kas notiktu, ja rīt vairs nestrādātu visas elektroniskās kameras?
Būtu milzīga dabiskā fotogrāfu atlase un tas pat samazinātu konkurenci. Es atrastu darbu, sapelnītu naudu, nopirktu labāko, ko var nopirkt no filmiņas aparātiem, uztaisītu mājās black room un sāktu. Man tas būtu pat ļoti interesanti!
Cik liela nozīme ir Tavam vārdam starp fotogrāfiem?
Maza. Šeit parādās vārda faktors, bet varbūt arī uzticība – piemēram, festivālā Positivus ir galvenie fotogrāfi un žurnālisti, viņi par to saņem naudu, bet, kad reāli salīdzinu bildes ar savām, tad nekādu atšķirību nevar redzēt, viņiem ir aparatūra uz 10’000 eiro, bet man kamera ap 1’000 eiro. Atšķirības nav, taču viņi par to saņem naudu, bet es nē!
Kas ir tas, ko Tu gribi darīt nākotnē?
Gribētu pamēģināt uztaisīt projektu ar Iphone. Ja augstākās klases fotogrāfam iedot Iphone un viņš ir gaismu eksperts, tad bildes izskatās tā, ka ir fotografētas ar aparātu, kas maksā vismaz 6’000 eiro.
Un vēl?
Intensīvi mācīties visu par gaismām, apgūt studijas un arhitektūras fotogrāfēšanu, bet galvenais – modes fotogrāfiju.
Kāpēc tieši modes fotogrāfija?
Modes lauciņš nav tik ļoti aptverts, cik, piemēram, kāzu fotogrāfijas. Es gribēju būt apģērbu dizaineris, bet vairāk tomēr – fotogrāfs, un tas ir vidusceļš. Man ļoti patīk apstrādāt bildes, veidot konceptus, apkārtējo vidi, radīt mākslu, spēlēties ar krāsām un tādēļ tas šķiet vistuvākais.
Foto: No personīgā arhīva
