Gan jau visi mēs zinam Volfgangu Amadeju Mocartu, bet es pastāstīšu dažus interesantus faktus iespējams ka kāds to varētu zināt bet nu, vienkārši sākam .
Dzimis - 1756. gada 27. janvāris, Zalcburga, Austrija
Miris - 1791. gada 5. decembris, Vīne, Austrija
Biogrāfija:
1.1 Ģimene un bērnība 1.2 1762. — 1773. gads: ceļošanas gadi 1.3 1773. — 1777. gads: Zalcburgas galms 1.4 1777. — 1778. gads: brauciens uz Parīzi 1.5 1781. gads: aizbraukšana uz Vīni 1.6 1782. — 1785. gads: pirmie gadi Vīnē 1.7 1786. — 1787. gads: atgriešanās pie operām 1.8 1788. — 1790. gads: Mocarta karjeras pagrimums 1.9 1791. gads: Mocarta dzīves pēdējais gads 1.10 Saslimšana un nāve
Saslimšana un nāve:
1791. gada 6. septembrī Mocarts saslima Prāgā, kur viņš par godu imperatora kronēšanas svētkiem izrādīja jauno operu "La clemenza di Tito".[47] Pēc tam vēl kādu laiku viņš bija spējīgs turpināt savu radošo darbu un pat diriģēt operu "Burvju flauta" tās pirmizrādē, kura notika 30. septembrī. Slimība saasinājās 20. novembrī, kad Mocarts nevarēja vairs piecelties no gultas, jo cieta no tūskas, sāpēm un vemšanas.
Mocartu slimības gultā aprūpēja viņa sieva Konstance, Konstances jaunākā māsa Sofija un ģimenes ārsts Tomass Francis Klosē (Thomas Franz Closset). Ir pierādīts, ka Mocarts šajā laikā vēl centās pabeigt savu pēdējo darbu ("Rekviēmu"). Tomēr tiek apšaubīts, ka Mocarts to diktēja savam skolniekam Francim Ksāveram Zīsmairam (Franz Xaver Süssmayr).[48]
Mocarts nomira 1791. gada 5. decembrī vienos naktī. Komponists tika apglabāts 7. decembrī kopējā kapā ārpus Vīnes Svētā Marka kapsētā, jo piederīgajiem trūka līdzekļu. Saskaņā ar tā laika Vīnes tradīcijām bērinieki uz kapiem neieradās (oficiālā apbērēšana notika sēru dievkalpojumā baznīcā). Vēlāk gan vācu rakstnieks Oto Jāns (Otto Jahn, 1856. gadā) šo faktu ir pieminējis savos darbos, kur rakstījis par Mocartu, ka tomēr Saljēri, Zīsmairs, van Svītens un vēl divi mūziķi piedalījās Mocarta bērēs arī kapos. Stāsts par to, ka apbedīšanas dienā bija sacēlies sniegputenis, ir nepatiess, jo īstenībā diena bija mierīga un skaidra.[49] Mocarta sāpju sagrauztā atraitne Konstance nebija spējīga iziet uz ielas.
Mocarta nāves cēlonis vēl joprojām nav noskaidrots. Tajā laikā par Mocarta nāves cēloni uzskatīja smagu drudzi, kurš izpaužas kā intensīva svīšana un izsitumi. Diagnoze bija tik nepilnīgi aprakstīta, ka modernajā medicīnā tas būtu stipri nepietiekami. Mūsdienās ir izvirzītas vairākas teorijas par Mocarta nāves cēloni, tai skaitā, ka viņš saslima ar trihinozi, gripu, saindējās ar dzīvsudrabu, reta nieru slimība. Dažreiz tiek minēts, ka viņš ir arī noasiņojis. Tomēr visizplatītākā versija ir tā, ka Mocarts miris no akūta locītavu reimatisma (reimatiska drudža). Ir zināmi trīs (varbūt arī četri) gadījumi, kad Mocarts bērnībā jau piedzīvojis šo slimību. Šai īpašajai slimībai ir tendence atkārtoties, katru reizi atstājot uz organismu nopietnākas sekas.[50]
Starp citu, nedēļu pēc Mocarta nāves presē parādījās ziņas, ka Mocarts ir noindēts. Par vainīgo tika uzskatīts Svētās Romas impērijas pirmais mūziķis Antonio Saljēri, kurš Bēthovena sarunu burtnīcas piezīmēs bija atzinies šajā noziegumā. Bet Saljēri tika uzskatīts par garīgi slimu cilvēku un viņa atzīšanos — par nepatiesu. Tikai pēdējos gados, izpētot tā laika cilvēku izteikumus, ir izvirzīta teorija, ka, iespējams, Mocarts ir noindēts ar sublimātu.[11]
Mocarta trūcīgās bēres neatspoguļoja viņa stāvokli sabiedrībā: piemiņas dievkalpojumi un koncerti gan Vīnē, gan Prāgā bija plaši apmeklēti.[51] Tieši pēc nāves Mocarta reputācija būtiski paaugstinājās. Biogrāfs Meinards Solomons piemin, ka Mocarta darbiem tika pievērsta nepieredzēti liela uzmanība. Vairāki biogrāfi (Frīdrihs Šlihtegrolls (Friedrich Schlichtegroll), Francis Nīmečeks (Franz Niemetschek), Georgs Nikolauss fon Nisens (Georg Nikolaus von Nissen)) esot sacentušies, kas savos darbos uzskaitīs visvairāk Mocarta komponētos darbus.[52]
Cerams ka patika! Ralstat komentāros ko vēlaties uzzināt par vēsturi vai vispār ko vēlaties!
