local-stats-pixel fb-conv-api

Esi zirgā!5

Mūsos tomēr mīt kas pirmatnējs… Vai gan citādi ar tādu patiku noraudzītos staltajos zirgu stāvos, kas, auļos metušies, kaut kur dziļi mūsu zemapziņā atmodina alkas pēc mežonīgas brīvības? Vai varbūt aristokrātiskā elegance ir tā, kas zirga mugurā liek sajust karalisku tīksmi? Tie, kas krituši jāšanas sporta azartā, vairs nejautā. Jo zirgi... tā vienkārši ir sava stihija.

Izjādes ar zirgu – izklausās vilinoši! Par acīmredzamo burvību, kā arī mazāk nojaušamo šī atpūtas veida virtuvi ar visiem tās jaukumiem un nejaukumiem stāsta izjādes kluba Arizona speciāliste Sandra Žvibule. Pēc viņas teiktā, pamatiemaņas jāšanā pāris mēnešus ilgā vai nedaudz garākā laikā var apgūt jebkurš, kam vien ir interese un zināms pacietības mērs. Jāteic gan, ka ātrums, ar kādu piešaujas šai lietai, katram ir savs – vienam aiziet uzreiz, citam vajadzīgāki ilgāki pūliņi. Interesentiem Sandra ieteic vispirms aizbraukt uz kādu zirgu nomu un, pirmoreiz uzkāpjot šim dzīvniekam mugurā, saprast, kādas ir patiesās sajūtas, – vai ir vēlme uzsākt mācības, vai tas tomēr neliekas saistoši. Ņemot vērā, ka jāšanas sportā pastāv zināms risks drošībai, vienmēr vajadzētu sekot līdzi, vai nomas vietā jātniekam līdzi tiek dota ķivere un ir atbilstošs arī cits jāšanai nepieciešamais inventārs. Dodoties izjādē, nevajadzētu aizmirst par ērtu apģērbu. Jāšanai neērtas ir, piemēram, apspīlētas džinsu bikses, kājās vajadzētu būt sporta apaviem. Jāatzīmē gan, ka pirmā saskarsme ar zirgu var būt mānīga, jo, tāpat kā sastopami dažāda rakstura cilvēki, arī zirgi pēc savas dabas mēdz būt diezgan atšķirīgi. Taču atrodot savu zirgu, var ļauties jaunas un intriģējošas pieredzes apgūšanai. Pirmoreiz sedlos Uhh! Nu tad beidzot zirga mugurā… No augšas izskatās pavisam labi un šķiet, ka viss ir tikpat skaisti, kā iepriekš iztēlots. Ai, bet viņš kustas uz priekšu! Uz kurieni? Stūres un bremžu šeit nav… Kurš galu galā šeit pasūta mūziku? Tādas vai līdzīgas sajūtas var pārņemt katru, kurš, zirgā uzkāpis pirmoreiz, noprot, ka līdz aizraujošai auļošanai kā vesternu filmās vēl tālu – pagaidām vairāk vai mazāk visu nosaka zirgs. Viņa mugurā kāpjot pirmo reizi, vajadzētu būt pārliecinātam par savu vēlmi to darīt. Jāpiemīt zināmai pašpārliecinātībai, jo zirgs ļoti labi jūt cilvēka bailes. Un tādu nobijušos jātnieku zirgs respektēs mazāk. Svarīgi nezaudēt apņēmību, mēģināt ar zirgu sarunāt. Pārvarot iespējamo nedrošības vai zināmā mērā pat niecības sajūtu spēkpilnā dzīvnieka priekšā, var tiekties uz interesantāko – jāšanas tehnikas nianšu apguvi. “Kad bailes pazudušas, arī zirgs jūt, ka nu var sadarboties. Par mācībām jāsaka, ka tās nevajadzētu sasteigt. Labāk sākumā kārtīgi apgūt kaut ko vienu, piemēram, soļošanu zirga mugurā. Pēc tam pakāpeniski pāriet uz sarežģītākiem elementiem – rikšošanu, vēlāk arī lēkšošanu,” skaidro Sandra Žvibule. “Ar zirgiem jau ir tā, ka mācīties var visu laiku. Vienmēr atrodas kas jauns, ko vēl varētu apgūt. Tas ir nebeidzams process,” viņa piebilst. Jāšanas apmācības mēdz notikt gan individuāli, gan arī grupās. “Protams, individuālā apmācībā jātnieks saņem daudz lielāku daļu uzmanības, nekā tas ir mācoties domubiedru pulkā. Taču arī otrs variants nav peļams – mācīšanās kopā var būt daudz interesantāka, turklāt tā izmaksā lētāk,” apliecina Sandra. Pamatiemaņas, kas apgūstamas sākotnējā posmā, ir prasme patstāvīgi uzkāpt zirga mugurā, spēja, jājot uz tā, droši turēties un pareizi sēdēt. Tāpat pamazām jāpiešaujas ne tikai pasīvi vizināties uz zirga, bet arī jāiemācās to apstādināt, vadīt un vajadzības gadījumā savaldīt. Lai iemācītos pareizi turēties (zirga mugurā galvenokārt turas ar kājām), mācību procesā tiek noņemti kāpšļi. “Tad jātnieks sēž sedlos un vienkārši ir spiests turēties ar kājām, jo cita veida, kā atbalstīties un noturēt līdzsvaru nav. Tā to iemācās darīt pareizi,” norāda Sandra Žvibule. Pēc viņas stāstītā, visvieglāk mācīšanās padodas bērniem. “Tas tādēļ, ka viņiem nav tādu baiļu un piesardzības, kāda parasti mēdz būt pieaugušajiem, jo tie vispirms visu apsver ar prātu. Bērni vairāk paļaujas izjūtām, viņi neuztraucas, ka tūliņ varētu nokrist un sasisties,” viņa klāsta. “Taču sākt mācīties var jebkurā, arī sirmā vecumā. Nevarētu teikt, ka jāšana prasa īpašu piepūli, taču normāla fiziskās sagatavotības forma sākumā ir vajadzīga. Pēcāk tā attīstās līdz ar jāšanas pakāpenisku apguvi. Un tad, ja pierasts jāt regulāri, arī vecumā jāšana īpašu piepūli nesagādās. Galvenais – nenobīties no paša sākuma, kad zirgs nav tik paklausīgs, saglabāt pacietību un apņēmību. Šis ir sporta veids, ar kuru var nodarboties visu mūžu,” uzsver speciāliste. Rikšiem bērīt’ es palaidu No soļošanas ar zirgu var pāriet uz ātrāku tempu – rikšiem. “Tas ir krietni grūtāk, jo zirgs rikšojot krata jātnieku un tam jāiemācās pielāgoties. Lai varētu nosēdēt, jāiemācās cilāties. Pirmajā brīdī tas var šķist diezgan neparasti, jo ir jāpakļaujas noteiktam ritmam,” skaidro Sandra Žvibule. Grūtāk ir iemācīties sēdēt lēkšu ritmā, taču, kā stāsta speciāliste, arī to ar laiku var apgūt visi. Mācoties lēkt pāri šķēršļiem (konkūrā), sākumā tos novieto pavisam zemu, vēlāk augstums tiek palielināts. “Kad apgūta soļošana, rikšošana, lēkšošana, izdodas pārvarēt šķēršļus, tad neizpaliek arī gandarījuma sajūta un vēlme apgūt vēl lielāku meistarību.” Pašam savs zirgs? Vienkāršākais variants, kā praktizēties jāšanā, – interesēties par nomas iespējām kādā jāšanas klubā. Šāds pakalpojums, papildus ietverot arī apmācību, tiek piedāvāts daudzviet Latvijā. Salīdzinot ar personiskā zirga uzturēšanu, tas sanāk daudz lētāk un vienkāršāk. Bet savs ir savs… Ja runa ir par jāšanas sporta apgūšanu, tam ir būtiska nozīme, jo jātnieks un zirgs darbojas kā vienots veselums. “Protams, var jāt arī ar nomas zirgiem, taču domāju, ka jebkuram, kurš aizrāvies ar jāšanu, zemapziņā ir doma par savu zirgu. Zirgs pierod pie sava saimnieka, saimnieks zina visas zirga īpatnības, un tas ir daudz nopietnāk. Arī pie mums, vērojot cilvēkus, kuri jāšanas mākslu apgūst ar saviem zirgiem, jāsaka – ar nomas zirgiem diez vai viņi apmācībā būtu tik tālu tikuši,” vērtē speciāliste. “Bet iegādāties zirgu – tā ir liela atbildība. Tev par viņu būs jāgādā un jārūpējas,” viņa atgādina. Te jāpiebilst, ka zirgu mīļiem nav obligāti jālūko arī pēc sava staļļa, zirgu uzturēšanu piedāvā izjāžu klubi, kur par noteiktu samaksu tiek gādāts, lai zirgs būtu apkopts, pabarots un viņam būtu iespēja izkustēties. “Tik un tā savam zirgam jāseko līdzi, jāskatās, vai viņš labi jūtas, vai ir apkalts, vai nevajag apgriezt nagus. Ja pie nomas zirga var atnākt, pajāt, viņu samīļot, pabarot ar maizi, burkāniem vai cukura graudiem un aiziet bez raizēm, tad savs zirgs uzliek krietni vairāk rūpju. Jākopj gan zirgs, gan viņa inventārs, jāseko, lai ar veterinārijas lietām, visām potēm, asins analīzēm viss būtu kārtībā,” skaidro Sandra. “Nevar nopirkt zirgu un atstāt viņu stāvam stallī. Zirgam katru dienu ir jākustas – vai pašam ārā izstaigājoties vai arī treniņā ar jātnieku. Tad ir jādomā, vai pašam to nodrošināt pietiks laika, vai arī jāalgo cilvēks, kurš ar to nodarbosies. Jāatzīst, ka zirga uzturēšana kopumā sanāk diezgan dārgs prieks. Piemēram, normāli sedli maksā 300 latus, bet tā ir tikai viena no lietām, kas ir vajadzīga. Zirga uzturs mēnesī maksā vidēji 80 latus. Turklāt jārūpējas arī par veterināro aprūpi, tā, ka kopumā izdevumi ir diezgan lieli,” atzīst Sandra Žvibule. “Tomēr katram cilvēkam ir kaut kas tuvs, katrs izklaidējas citādi. Viens pēc darba iet spēlēt biljardu, cits brauc pie sava zirga. Jāšanas sports – tas ir veids, kā būt ļoti tuvu dabai un, nenoliedzami, tas arī ir viens no skaistākajiem sporta veidiem. Pēdējā laikā tā cienītāju kļūst arvien vairāk un vairāk,” apliecina speciāliste. Mūsdienu urbanizētās pasaules nogurdinātajam cilvēkam tas patiesi var būt lielisks variants, kā atgūt zaudēto saikni ar dabu un arīdzan savu harmoniju. “Ja cilvēks atbrauc pēc grūtas darba dienas pie sava zirga, tad drīz vien viņa noskaņojums mainās. Viņš sāk ar zirgu darboties, un pamazām dienā uzkrātās negācijas aizmirstas un pazūd. Tad tam jābūt ļo–oti sliktam noskaņojumam, lai, uzkāpjot zirga mugurā, tas vēl nebūtu zudis. Izjādes, īpaši brīvā dabā, – tā ir brīnišķīga iespēja izkustēties un relaksēties,” pauž Sandra. Būt labākiem. Vēl labākiem… Piedalīties sacensībās! Jāšanas sportā sacensības dalās iejādē un konkūrā. Iejāde nozīmē to, ka ar zirgu jāiziet noteikta shēma, kurā jāizpilda dažādi elementi gan soļošanā, gan rikšošanā un lēkšošanā. Savukārt konkūrā būtiska loma ir šķēršļu pārvarēšanai. Tiem, kuriem vairāk patīk precizitāte un grācija, saistošākas varētu likties sacensības iejādē, bet tie, kurus vilina azarts un asākas izjūtas, labprātāk pieteiksies konkūram. Latvijā jāšanas sacensības profesionālajā sportā rīko Latvijas Jātnieku federācija un sporta klubi. Amatieru klasē sacensības notiek reti, bet tiem, kas labprāt izmēģinātu savus spēkus, ieteicams meklēt treniņsacensības. Arī tās ir gana nopietns piedzīvojums kā jātniekam, tā zirgam, kurš piedzīvo transportēšanu uz vajadzīgo vietu un tur sastop pulku svešu sugasbrāļu. Ja starptautiskās sacensības pieejamas tikai Latvijas spicākajiem jātniekiem, tad amatieru klases pārstāvji, vēloties baudīt plašāku gaisotni, var doties tepat uz kaimiņvalsti Igauniju. Tur, kā zina stāstīt Sandra, šādas sacensības tiek rīkotas diezgan regulāri. Ar staltu augumu un vēsu prātu Tiem, kas, iespējams, pārcilā domu par izjāžu iekļaušanu savos brīvdienu plānos, varam pastāstīt, ka tas ir ne vien gana izklaidējošs pasākums, bet arī ķermenim labvēlīgs fiziskais treniņš. “Zirgā jāsēž ar taisnu muguru, un tas ir īpaši noderīgi bērniem, jo palīdz veidot stāju. Izjāžu laikā tiek nodarbināta arī kāju un roku, arī vēdera preses muskulatūra. Jājot uz zirga, tiek iekustinātas pavisam citas muskuļu grupas, kādas nodarbinām ikdienā. Pēc pirmās reizes, iespējams, sāpēs kājas un rokas, bet tas ir normāli, jo muskuļi tādai slodzei vēl nav pieraduši. Pēcāk šādu izjūtu vairs nebūs,” drošina Sandra. “Ar zirgiem ir ļoti interesanti, katram ir sava daba un paradumi. Jāteic, ka zirgi ir arī ļoti jūtīgi. Viņi jūt nevien to, kas īsti par jātnieku uzrausies mugurā, bet arī ar acīm un ausīm visu laiku seko tam, kas notiek visapkārt. Lai gan, ievērojot drošības noteikumus, visam vajadzētu iet gludi, zināms risks šajā sporta veidā pastāv. Īpaši uzmanīgiem vajadzētu būt mežā, jo zirgs var viegli sabīties, piemēram, no pēkšņi ceļā izlekušas stirnas. Ja zirgs ir sabijies, tas strauji metas uz riņķi, un tādās reizēs nokrist var gadīties katram, tāpēc jebkuros apstākļos galvā ir jābūt ķiverei,” atgādina speciāliste. “Ja zirgs satrūkstas, sliktākais ir sākt bļaut arī pašam, jo no tā zirgs var sabīties vēl vairāk. Tādos gadījumos labāk saglabāt mieru un vēsu prātu,” viņa norāda. “Bet, nopietni mācoties jāt, vispār bez kritieniem diez vai kāds ir izticis. Pēc kritiena cilvēks kādu laiku kļūst daudz piesardzīgāks, pārdomā kļūdas un turpmāk no tādām cenšas izvairīties. Un drīz atkal padodas jāšanas vilinājumam,” klāsta Sandra. Šaubas – jāt vai nejāt – gaisina paši zirgi. Kopā apstaigājam stalli, un no katra boksa pretī raugās ieinteresētas lielas, tumšas acis. Varbūt tu man kaut ko garšīgu atnesi? Varbūt iesim ārā? Nu, kādu riņķi jau var… Ejam? Ejam!

Video ir angļu valodā

25 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Es rīt došos izjādē ar Vecāķu ķēvi.
0 0 atbildēt

Tas man noderēs   emotion  

0 0 atbildēt

Man pretēji- atvieglotie rikši bija easy, bet manēžas ilgi nemācēju.

0 0 atbildēt

Tu nevarēsi atdod man to mazo kumeliņu, kas piedzims Bellai. emotion  LŪŪŪDZU! Man ir vēl viens steliņģis.

0 0 atbildēt