Matias Ekhofs, 21 gads.
Kad es izdzirdu vārdu "Ūteija", es redzu savā iztēlē drošu, skaistu vietu, vēl joprojām sala man šķiet tieši tāda. Es nogulēju slimnīcā 3 nedēļas un 5 dienas, vienkārši gulēju un neko nedarīju. 11 dienu laikā man uztaisīja 9 operācijas, rudeni es pavadīju uz kruķiem. Es nekur negāju, visu dienu skatījos ziņas, es domāju, ka atgriezties normālā dzīvē vairs nav iespējams. Bet tad es atkal sāku nodarboties ar florbolu, un tas man palīdzēja atgriezties normālā dzīvē. Reizēm, ejot pa trepēm, es vēl atceros par gūtajiem ievainojumiem. Es nedomāju par nākotni, cenšos dzīvot šai dienai, neviens nevar zināt to, kas notiks rīt.
Sebastjans Johansens, 15. gadi.
Kad es atgriezos no salas, dārzā mani gaidīja draugi, mēs ēdām keksus un skatījāmies filmas. Dzīve turpinās neskatoties ne uz ko. Es vēl joprojām nēsāju Ūtejas aproci, lai neaizmirstu visu to patīkamo, kas bija līdz tam briesmīgajam brīdim. Mans vecākais brālis man uzdāvināja ceļojumu uz salu, viņš bieži uz turieni bija braucis un stāstīja cik lieliski ir tur. Viņš mani iepazīstināja ar saviem draugiem un vakaros mēs spēlējām uz ģitārām. Viņa bērēs es spēlēju uz klavierēm. Reizēm man liekas, ka es esmu bijis vienīgais bērns ģimenē, man ļoti viņš pietrūkst!
