Mēs runājām, ka prieks ir kaut kas pavisam atšķirīgs no baudas, tāpēc noskaidrosim, kas sevī ietver baudu un vai ir iespējams dzīvot pasaulē, kurā nav baudas, bet ir satriecošs prieks, svētlaime.
Dzīšanās pēc baudas1
40
0
Mēs visi esam aizņemti ar nepārtrauktu dzīšanos pēc baudas tādā vai citādā formā: intelektuālas baudas, jutekliskas baudas, kultūras izklaidēm, baudas, ko sniedz reformu veikšana, citu mācīšana, sabiedrības kļūdu labošana, laba darīšana, baudas, ko sniedz spēcīgs, fizisks apmierinājums, lielāka pieredze, lielāka dzīves sapratne, visas nevainīgās un viltīgās prāta izdarības un visbeidzot visaugstākās baudas, ko sniedz Dieva iepazīšana.
Bauda – tā ir sava veida sabiedrības struktūra. Kopš agras bērnības līdz pašai nāvei mēs tā vai citādi dzenamies pēc baudas. Tāpēc, lai kādu baudas veidu mēs arī neapskatītu, mums ir skaidri jāsaskata pati problēma, jo dzīšanās pēc baudas turpina formēt mūsu dzīvi. Tieši tāpēc katram no mums ir tik svarīgi rūpīgi, uzmanīgi un bez aizspriedumiem izpētīt šo baudas jautājumu, tā kā gūt baudu un pēc tam saglabāt un uzturēt tās sajūtu ir viena no mūsu dzīves pamatprasībām, un bez tās dzīve kļūst garlaicīga, muļķīga, vientuļa un bezjēdzīga.
Jūs varat pajautāt, kāpēc tad tādā gadījumā dzīvei nevajadzētu būt saistītai ar tiekšanos pēc baudas? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bauda atnes ciešanas, vilšanos, skumjas un bailes, un kā baiļu sekas – vardarbību. Ja jūs vēlaties dzīvot šādu dzīvi – dzīvojiet tā. Lielākā daļa pasaules dzīvo tieši šādi. Taču, ja jūs vēlaties būt brīvi no skumjām, jums jāsaprot baudas struktūru kopumā.
Saprast baudu nenozīmē to noraidīt. Mēs to nenosodām, nesakām, ka tā ir laba vai slikta. Taču, ja mēs pēc tās dzenamies, tad darīsim to ar atvērtām acīm, apzinoties, ka prātam, kas meklē baudu, vienmēr ir jāatrod arī tās ēnu – ciešanas. Tās nevar tikt nodalītas, lai gan mēs dzenamies pēc baudas un cenšamies izvairīties no ciešanām.
Tad, lūk, kāpēc prāts vienmēr meklē baudu? Kāpēc mēs rīkojamies cēli un zemiski, izjūtot slēptu apmierinājumu? Kāpēc mēs upurējam un ciešam tieva baudas pavediena dēļ? Kas ir bauda un kā tā rodas? Gribētos zināt, vai jūs esat kādreiz sev uzdevuši šos jautājumus un sekojāt līdz atbildēm līdz pašām beigām?
Bauda iziet četras stadijas: uztvere, sajūta, kontakts un vēlme. Piemēram, es redzu skaistu mašīnu. Tad, kad es uz to skatos, man rodas sajūta, reakcija, tad es pieskaros mašīnai vai iztēlojos, ka pieskaros, pēc kā man rodas vēlme to iegūt un parādīties tajā. Vai arī es redzu skaistu mākoni vai kalnus, kas skaidri iezīmējas uz debesu fona, vai arī pirmo pavasara lapiņu, vai dziļu ieleju, kas pilna burvības, vai brīnišķīgu saulrietu, skaistu seju – gudru, dzīvu, kas neapzinās savu skaistumu (citādi tās nebūtu). Es raugos visā tajā ar sajūsmu un tad nemanu, ka nav vērotāja, bet ir tikai skaistums, līdzvērtīgs mīlestībai. Tajā brīdī nepastāvu nedz es, nedz manas problēmas, trauksmes un ciešanas. Ir tikai šis neaptveramais brīnums. Es varu raudzīties visā šajā skaistumā un nākamajā brīdī aizmirst par to. Vai arī es ieslēdzu prātu, un tad rodas problēma. Es domāju par to, ko es ieraudzīju, un domāju, cik tas ir skaisti. Es sev saku, ka vēlētos to redzēt vēl daudzas reizes. Doma sāk salīdzināt, vērtēt un teikt: “Man tas rīt ir jāredz atkal.” To, kas bija mirkļa sajūsma, doma paildzina un uztur. Tas pats notiek ar seksuālajām un visādām citādām vēlmēm. Pašā vēlmē nav nekā nepareiza, tā reaģēt ir pavisam normāli. Kad jūs man iedurat ar kniepadatu, ja neesmu paralizēts, es uz to reaģēšu, taču kad sajūsmai pieslēdzas domas, tās pārdzīvojums, tās to pārvērš baudā. Doma vēlas atkārtot šo pārdzīvojumu. Un jo biežāk jūs to pārdzīvojat, jo mehāniskāks tas kļūst. Jo vairāk jūs domājat par baudu, jo lielāku spēku doma tai piešķir. Tā doma ar vēlmes palīdzību rada un uztur baudu, paildzina to, un rezultātā dabiskā vēlmes reakcija uz kaut ko skaistu tiek domas izkropļota. Doma pārvērš šo reakciju atmiņā, baro šo atmiņu, atgriežas pie tās atkal un atkal. Atmiņa neapšaubāmi noteiktā līmenī ir vajadzīga. Ikdienas dzīvē mēs bez tās nevarētu iztikt. Savā sfērā tā ir vajadzīga, taču pastāv tāds prāta stāvoklis, kad atmiņai ir ļoti nenozīmīga loma. Prāts, kas nav atmiņas sakropļots, ir patiešām brīvs.
Vai jūs esat kādreiz ievērojuši, ka, kad jūs uz kaut ko reaģējāt pilnīgi, ar visu sirdi, tad atmiņa gandrīz tajā nepiedalījās? Tikai tad, kad jūs uz izaicinājumu nereaģējat ar visu savu būtni, pastāv konflikts, kas nes sajukumu, baudu vai ciešanas, un šī cīņa turpinās atmiņā. Vienām atmiņām pievienojas citas, un tieši šeit slēpjas atbilde. Viss, kas izriet no atmiņām, ir novecojis un tādējādi nekad nevar būt neatkarīgs. Nepastāv tāds jēdziens kā domas brīvība, neatkarība. Doma nekad nav jauna, jo tā ir atmiņas, pieredzes, zināšanu atbilde. Doma, būdama veca, padara vecu to, uz ko jūs kādu brīdi skatījāties ar sajūsmu, izjūtot pārsteidzošu pārdzīvojumu. No vecā jūs radāt baudu, nekad – no jaunā. Jaunajā nepastāv laiks.
Un tātad, ja jūs varat skatīties uz visām lietām, neļaujot baudai pieslēgties: uz seju, uz putnu, uz sari krāsojumu, uz ūdens virsmas skaistumu, uz starojošu sauli, vienalga uz ko, kas izsauc sajūsmu, – ja jūs varat uz to palūkoties, netiecoties uz to, lai pārdzīvojums atkārtotos, tad nebūs ciešanu, nebūs baiļu, bet būs tikai viena satriecoša līksme.
Viens vienīgs centiens saglabāt baudu uz visiem laikiem pārvērš to ciešanās. Izsekojiet tam sevī pašos. Tieši tieksme atkārtot baudu rada sāpes, jo tā nebūs tāda kā vakar. Jūs cīnāties, lai izjustu to pašu sajūsmu, un izjūtat sāpes un vilšanos, tā kā tas jums vairs nesanāk. Vai jūs pavērojāt, kas notiek, ja jums atsaka kaut vai niecīgu baudu?
Neieguvuši kāroto, jūs kļūstat satraukts, skaudīgs, naidpilns. Vai jūs esat pamanījuši, ka, kad jums atsaka dzērienu, cigareti, seksu vai vienalga ko, – vai esat pamanījuši kādu cīņu tas jūsos rada? Tā ir kāds baiļu veids, vai ne? Jūs baidāties, ka nedabūsit kāroto vai zaudēsiet to, kas jums ir. Kad kāda noteikta ticība vai ideoloģija, kurai jūs gadiem ilgi pieturējāties, pēkšņi cieš fiasko, vai jums nerodas bailes palikt vientulībā? Jo šī ticība taču gadiem ilgi sniedza jums apmierinājumu un baudu, un, kad jūs to zaudējāt, jūs nokļuvāt uz sēkļa, sajūtot sevi iztukšotu, un šīs bailes turpinās jūs uzveikt līdz brīdim, kamēr jūs neatradīsiet citu baudas formu, citu ticību.
Tas man šķiet tik vienkārši, un tieši tāpēc, ka tas ir tik vienkārši, mēs atsakāmies redzēt šo vienkāršību. Mums patīk visu sarežģīt. Kad jūsu sieva no jums novēršas, vai tad jūs neizjūtat greizsirdību? Vai tad jūs neizjūtat dusmas? Vai tad jūs neienīstat to cilvēku, kas viņu aizveda no jums prom? Bet tas viss taču ir bailes zaudēt kaut ko, kas sniedz baudu, – patīkamas sarunas, noteiktu pārliecības sajūtu, baudu, ko sniedz apziņa, ka tev kas pieder.
Ja jūs sapratāt, ka tur, kur pastāv dzīšanās pēc baudām, neizbēgami jābūt arī ciešanām, un, ja jūs to vēlaties, tad dzīvojiet tā, taču, lai tā nav jūsu nezināšanas kļūda. Ja jūs vēlaties izbeigt ar baudu, kas nozīmē izbeigt arī ar ciešanām, tad jums ar pilnu uzmanību jāpievēršas baudas struktūrai kopumā. Nevis noraidot to, kā to dara mūki un sanjāsini (kas nekad nepaskatās uz sievieti, jo uzskata to par grēku, tādējādi iznīcinot pašu savas izpratnes vitālo pamatu, bet gan apzinoties visu baudas jēgu un nozīmi), jūs sasniegsiet satriecošu dzīves prieku. Jūs nevarat domāt par prieku. Prieks ir kaut kas nepastarpināts, kas rodas pēkšņi, taču domājot par prieku, jūs to pārvēršat baudā. Dzīvot tagadnē nozīmē nepastarpināti uztvert skaistumu un sajūsmināties par to bez baudas gūšanas no tā.
– Džidu Krišnamurti
Tev patiks šie raksti
