Mazliet par dzīves jēgu.
Dvēseles ceļš31
249
1
Mūsos ir kāda dziļi apzināta un pat garīga daļa, kas var aizsniegties pāri laika robežām un ir atbildīga par mūsu likteni. Šī ideja rodama arī daudzās šamaņu tradīcijās un citos izziņas avotos. Bataku cilts Indonēzijā tic, ka itin visu, ko pieredz kāda persona, nosaka viņa paša dvēsele, kura reinkarnējas no dzīves uz dzīvi un spēj atkārtot iepriekšējās personas patības uzvedību un pat fizisko izskatu. Dvēsele izvēlas, kas personai, kurā tā iemiesojusies, būtu vislabākais attīstībai. Un tas ne vienmēr nozīmē labus vecākus, pārtikušu dzīvi un talantus. Dimanti top augstā temperatūrā un zem liela spiediena. Oudžimveju cilts indiāņi arī tic, ka personas dzīvi uzraksta neredzams gars vai dvēsele un dara to tādā veidā, lai veicinātu augšanu un attīstību. Ja persona nomirst, visas dzīves mācībstundas neizpildījusi, tās garīgais ķermenis atgriežas un atkal atdzimst kādā citā fiziskā ķermenī, līdzi sev nesot visu, ko iemācījusies iepriekšējās dzīvēs.
Mūsu domas ir lietas, kas sastāv no netveramas enerģētiskas vielas, to var saukt par „ēnas ķermeņa vielu”. No tā izriet, ka mūsu cerības, bailes, plāni, raizes, vainas sajūta, sapņi un pat izdomājumi nebūt neizgaist no mūsu prāta, bet gan pārvēršas par domformām. Tās tad arī kļūst par pavedieniem, no kuriem mūsu augstākā patība izauž mūsu nākotni. Vairākumam cilvēku pār savām domām nav nekādas varas, tāpēc viņi nepārtraukti bombardē savu augstāko patību ar nekontrolētu un pretrunīgu plānu – vēlmju un baiļu maisījumiem. Tas samulsina augstāko patību, un tāpēc tik daudzu cilvēku dzīve izskatās tik haotiska un bezmērķīga. Ir svarīgi kontrolēt savas domas un vēlmes, lai tās mūs neaiznes kā satrakoti zirgi. Mūsu domām un iztēlei ir ļoti liels iespaids arī uz veselību. Ja nepārtraukti sev kaut ko pārmetam, mēs paši sev noaužam sodu,un labi vēl, ja mēs saprotam, kad esam šo sodu saņēmuši.
Edgars Keisijs arī runāja par domām kā taustāmām lietām – kā par kādu smalkāku matērijas formu. Kad viņš bija transā, viņš bieži atkārtoja, ka domas rada cilvēka likteni un ka „doma ir celtnieks”. Domāšanas process līdzinās zirneklim, kas nepārtraukti kaut ko vērpj un pastāvīgi pieliek kaut ko savam tīklam klāt. Ir nepieciešams koncentrēties un apzināti vizualizēt, tad iespējams mainīt savu dzīvi pat tīri materiāli. Mēs esam tas, ko mēs domājam. Ar savām domām mēs veidojam pasauli sev apkārt. Kā cilvēks rīkojas, tāds viņš top. Kāda ir cilvēka vēlme, tāds ir viņa liktenis.
Tomēr dabas pasaulē liktenis nekontrolē visas lietas, jo dvēselei ir pašai savi nodomi. Mūsu domas rada tikai apģērbu, kurā dvēsele tērpjas. Tie ir paradumi, raksturs, noslieces. Paradumi, raksturs un noslieces savukārt rada fizisko ķermeni. Bieži cilvēka ārienē var nolasīt visus viņa netikumus. Tomēr kā ar cilvēkiem, kuri bez redzama iemesla cieš no smagas invaliditātes vai smagām fiziskām kaitēm? Nevainīgi bērni, kam nav sliktu domu, tomēr viņi cieš smagāk, nekā mēs spējam iedomāties? Kāpēc gudri, labi cilvēki nokļūst ratiņkrēslā līdz mūža beigām? Vai viņiem būtu kādas slepenas, netīras domas, kas izpaužas tādā veidā? Taču nē. Bieži vien dvēsele izvēlas ātrāko, bet grūtāko ceļu, lai mācītos, un izvēlas apzināti. Tā kā cilvēkam dzīves laikā nav kontaktu ar savu dvēseli, ja vien viņš apzināti neizvēlas garīgo ceļu, tad viņam bieži nav ne jausmas, cik augsti attīstītu dvēseli viņš nes savās kuslajās miesās, un viņš bieži var kļūt mazdūšīgs un nospriest, ka tas viņam nāk kā kaut kāds sods vai ka dzīve ir kuce, vai ka Dieva nav, vai ka dzīvot nav vērts. Ir grūti izprast cilvēka ciešanu jēgu, ja netic dvēseles reinkarnācijai. Mums atliek vien pieņemt, ka cilvēks nepiedzimst, lai baudītu, bet gan, lai mācītos. Ja cilvēks to nepieņem, tad dvēsele piespiež.
Tev patiks šie raksti
