Demokrātija un citas neeksistējošas problēmas.11
Sākšu ar pašu pamatu. Valsts struktūra. Jautā kaut pirmklasniekam – kāda valsts iekārta ir Latvijā un viņš tev atbildēs – demokrātija. Bet kurš ir aizdomājies kā tad tieši demokrātija radās un kāpēc tā radās?
Avotus šoreiz neizmantoju, tāpēc konkrētus gadus nepateikšu, bet galvenais ir saprast domu. Neviena valsts pārvalde nekad nav ticējusi cilvēku racionālajai domāšanai, bez tam nevienam nekad nebūtu izdevīgi, ja cilvēki sāktu valdīt pār savām emocijām. Tieši tāpēc arī ir izdomāta demokrātija - lai cilvēki uzskatītu, ka valsts pieder viņiem. Nav jau slikti, ja kāds par tevi rūpējas, kamēr tu dzīvo pēc viņu noteikumiem.
Bet… Šī doma bija skaista līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pēc 2. pasaules kara depresijas sekoja milzīgs ekonomiskais uzplaukums, demokrātija šķita vislabākā iekārta kāda jebkad ir bijusi - apmaksāta medicīna, pensijas, sāka parādīties vienlīdzība balsstiesībās, utt.
Tad kāpēc demokrātija ir ilūzija? Jau Platons, pirms mūsu ēras, savos rakstos ir apspriedis demokrātiju. Viņš uzskatīja, ka tā radītu tikai haosu. Cilvēku ir miljardiem, katram ir savs viedoklis, un tieši tāpēc nekad nebūs tādas sistēmas, kura izdabās katra cilvēka vēlmēm. Tāpēc ir nepieciešama stipra valdība, kas uzstāda noteiktas normas un cilvēki spēj izlemt tikai tik vien, vai viņi piekrīt vai nepiekrīt. Visi iepriekš minētie valsts nodrošinātie labumi mums tiek sniegti tikai tāpēc, lai mēs mierīgi sēdētu rokas klēpī salikuši un netaisītu revolūcijas.
Šeit es vēl gribētu pieminēt Marksu un Spinozu. Pieņemu, ka katrs mazāk vai vairāk par viņiem ir dzirdējis. Vismaz Marksa visslavenāko kvotu “All that is solid melts in to air” (Nekas nav patstāvīgs). Tā ir nepabeigta. Mēs dzīvojam laikā, kad neviens nav pārliecināts ne par ko. Tev varbūt augstākais grāds jebkurā sfērā, bet vienu dienu tu tāpat vari zaudēt darbu un visu, kas tev pieder.
Spinoza. Viņam bija ļoti skaista teorija, kuras izpausmes reālajā dzīvē pēdējā laikā mēs varam vērot jo īpaši spilgti. Trīs visaugstākie labumi, ko cilvēki ceļ slavas saulītē ir slava, nauda un bauda. Pirmā doma, kas iešaujas prātā varētu būt - nu un? Kas tur slikts? Problēma ir tajā apstāklī, ka visi šie trīs labumi ir salīdzināmi ar Demokrātijas principu – tie nav piepildāmi. Ja tev ir slava, tu turpini vergot cilvēkiem un darīt visu, lai iegūtu vēl vairāk popularitātes, vai vismaz to noturētu. Ja tev ir nauda, arī tās nekad nebūs par daudz (it īpaši, ja nauda nav paredzēta kādam konkrētam mērķim, bet gan “money for money’s sake”) un tu vergo kapitālismam. Ja tev ir bauda (nē, ar to nav domāts sekss, bet gan dārgi ēdieni un glauns dzīvesveids), tu kļūsti par Dandiju un nekas vairs nešķiet aizraujošs - tā ir dzīšanās pēc kaut kā, kas patiesībā nav nekas (detalizētāk par to varu pastāstīt citā rakstā).
Te nu mēs nonākam atpakaļ pie Demokrātijas. Ja vēl gadus 10 atpakaļ tas nebija tik acīm redzams, tad tagad jau nu ir un ļoti spilgti – cik gan patiesībā politiķi ir cilvēciski. Lielākā daļa no viņiem seko augstāk minētajiem 3 labumiem. Un ja tev ir viss, ko tad tev vēl vajag? Tieši tā – vairāk to, kas jau tev ir. Te mēs nonākam pie termina “neo-liberālims”. Tas ir tas, ar ko jau sāku – spēle uz emocijām, likvidējot racionālo pusi. Citiem vārdiem sakot – populisms. Nepiepildāmi solījumi un neeksistējošas problēmas. Uz brīdi iedomāsimies, ko savās runās varētu teikt politiķi. “Nu jā, ir krīze, tuvākajā gadsimtā nekļūs labāk, bet ja jūs strādāsiet cītīgāk un mēs ekonomēsim, tad jūsu mazbērni pieredzēs labākus laikus.” vai “Tūlīt pat celsim visiem minimālās algas, atjaunosim bezmaksas medicīnu, samazināsim nodokļus un jau pēc gada viss būs kārtībā. Visi būsim laimīgi, es mīlu Latviju, kopā mēs esam stipri.” Par ko tu balsotu? Par to, kuram ir racionāls viedoklis un kurš nespēlē uz emocijām? Vai arī par to, kurš melo acīs skatīdamies un stāsta pasakas, zinot, ka nekas tāds nav iespējams (bet mīļo stundiņ!, kāds patriots un cik vilinošs solījums)?
Labi, pietiks murmuļot, paņemsim reālu piemēru. Latvijas politika. Tāpat visiem ir skaidrs, kas tajā notiek. It īpaši tāpēc, ka mūsu politiķi ir vadāmas aitas, vārda vistiešākajā nozīmē. Atvainojos, ja kādu aizskāru (atvainojos arī aitiņām).
Sākšu ar Ušakovu. Visu “mīlētais” Rīgas mērs. (http://www.tvnet.lv/muzika/latvija/608527-usakovs_aicina_ridziniekus_eirovizija_balsot_par_krievijas_dziedataju) Latvijas masu mēdiju labākajās tradīcijās atkal tiek piesaukta Krievija un politika. Pat saistībā ar Eirovīziju. Ko varam secināt no raksta? Vai tikai atkal ne to, ka “Ušakovs ir Kremļa pakalpiņš un okupants”? Visā rakstā tikai viens fakts par to, kas notika: “Ušakovs piedāvāja mainīt 12 punktus no Latvijas pret 12 punktiem no Krievijas.” Drausmas, ne? Eirovīzija, Krievija, Ušakovs… “Atkal murgus raksta savā FB”.
Liekam pie malas sarkasmu un analizējam, kas par problēmām:
1. Ir pieminēts viens fakts.
2. Šim faktam ir atvēlēta 1/3 raksta un veltīts virsraksts. Pārējie ir fakti par Eirovīziju.
3. Vai tiešām kāds spēj iedomāties, ka Eirovīzija ir kāds starptautiski politiskais mājiens? Jā, izrādās, ka 213 cilvēki komentāru sekcijā var aizdomāties tik tālu.
4. Pieslēdzam loģisko domāšanu - ja cien. Ušakova kungs gribētu, lai kaut kas tiek okupēts, vai arī izdarīt kādu pakalpojumu Kremlim, tad nebūtu neko tādu publiski paudis. Tā ir Eirovīzija, cilvēki!
Zinu tūlīt arī šī komentāru sekcija būs pilna ar: “bla, bla, bla, Ušakovs okupants, Krievija grib Latviju, utt.” 1. Latvija ir “nobeigta” pateicoties Eiropas savienībai un varu jūs nomierināt - ja kāds grib Latviju tad tikai, lai izmantotu kā kara zonu vai importa/ eksporta ceļu.
(http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/612912-baltijas_valstis_un_polija_izvietos_cetras_nato_kaujas_grupas/comments) Vecais labais NATO. Kurš bez ilgas minstināšanās ir sācis kūdīt mūsu “draugus” Krieviju. Uzsvēršu to, ka neesmu nekāds Krievijas patriots un nesaku, ka Krievijas nīdējiem nav taisnība. Ir jāsaprot, ka ziņas ir rakstītas tā, lai mēs tās uztvertu “pareizajā” veidā.
Ja mēs saskartos ar rakstu kur būtu teikts “NATO novieto savus karavīrus, lai aizsargātu Eiropu, jo Baltijas valstis ir visizdevīgākajā vietā, lai uzsāktu karu” komentāri nebūtu tādi kā šobrīd. Īpaši jauks un skanīgs ir Bergmaņa teiktais: «Izvietojot četras kaujas grupas, pirmkārt, tas ir kārtējais alianses solidaritātes un vienotības apliecinājums, otrkārt, tā ir potenciālā agresora atturēšana, treškārt, tas ikdienā ļaus mūsu un sabiedroto spēkiem pilnveidot savstarpējo savietojamību,». Pārtulkosim. Izcelšu 3 vārdus, kas pat mazam bērnam būtu saprotami “Potenciālā agresoru atturēšana” Latvijā? Hā, hā! - prieks, ka politiķiem humors vēl ir tuvs sirsniņai. Te pat nav jēgas komentēt, viss jau ir pateikts. Nez vai pats viņš arī tam tic?
Galu galā nevienu necenšos atrunāt no pārliecības “Krievija slikta, Eiropa laba”. Katram sava vārda brīvība, un lai jau nu tā būtu - kamēr visi laimīgi, tikmēr tā arī domāsim. Bet ja vien mēs spētu analizēt, saprast un atšķirt, kas ir reāli fakti un kuri no faktiem ir pasniegti tā, lai piešķirtu tiem politiskajai situācijai vajadzīgo emocionālo nokrāsu, mēs varētu padarīt savu dzīvi par kripatiņu skaidrāku un saprotamāku. Bez tam noteikti bieži esat dzirdējuši kādu sakām, ka ziņas nav jēgas lasīt, bet neviens tā īsti vairāk par "negatīva informācija" nav atbildējis. Ir jāsaprot, ka katrs raksts ko mēs izlasām, katra doma, kas tiek dota, veido mūsu pašu domāšanu un izpratni par lietu kārtību. Galvenais ir iemācīties lasīt arī “starp rindām” un uztvert informāciju ne tikai emocionāli, bet arī racionāli.
P.S. Zinu, ka sāku ar kaut ko citu un beidzu ar kaut ko citu, vienkārši neticu, ka kāds šo visu izlasīs līdz galam. Ja izlasīs un man būs jāatspēko savi argumenti, ar prieku to izdarīšu.