Dzīve piespēlē tik dažādas iespējas un situācijas. Vai spējam visas saskatīt? Izprast? Pateikties?
Cik gan daudz reižu dzīvē ir bijis tā, ka, saskaroties ar neparedzamiem šķēršļiem, sūkstamies, lamājamies, esam dusmīgi. Bet kādēļ gan? Tā taču vnk ir kārtējā iespēja. Un ir jāiemācās to saskatīt un izmantot. Daudzas reizes ir bijis tā, ka, atskatoties uz bijušo, saprotam, ka viss ir noticis tikai tā, kā tam bija jānotiek. Un mēs pasmejamies par saviem dusmu uzplūdiem, par nervozēšanu, par neizpratni.
Arī eZZiiCim tā izgadījās. Maza nesaprašanās telefona sarunā, un šeku-reku eZZiiC nesapratnē stāv pie aizslēgtām durvīm, jo neviena aiz tām nav. Nu jā, it kā mazliet nepatīkama situācija.
Bet ok, eZZiiC pat nedomā dusmoties, jams zin, ka ir jāizmanto situācija, jo, ja būtu savādāk, šī situācija vnk nebūtu. Tak elementāri, Vatson! Un patiesībā situācija nemaz nav nepatīkama, jo tā sniedz iespēju 
Lēnā garā eZZiiC apskatās visapkārt. Un vēro. Jā, re kur ir, debesis visā savā majestātiskumā. Tik skaistas, ka elpa aizraujas. Tik mainīgas, ka nevar zaudēt ne mirkli. Mākoņi, koki, krāsas, gaismēnu spēles, pārejas... Drīz vien eZZiiC ir tā iegrimis procesā, ka pat vairs nesaprot, kur atrodas. Debesis paņem visu, bez atlikuma. Tāda fantastiski sirreāla sajūta, it kā nekas vairs neeksistē, jo viss saplūst vienā veselā - debesīs...
Liels ++++
