Cilvēce ik dienas izmanto miljoniem dzīvnieku pārtikas ražošanā, kažokādu industrijā un zinātniskos eksperimentos. Dzīvnieki tiek turēti arvien industrializētākos apstākļos un pakļauti stresa pilnam dzīvesveidam un sapīgām procedūrām. Cilvēku morālās un ētiskās attiecības ar dzīvniekiem joprojām ir filozofijas, psiholoģijas un juridisko diskusiju objekts.
Cilvēks un dzīvnieks.0
13
1
Dzīvnieku morālā vērtība.
Attiecībās „cilvēks – cilvēks” morāle un ētika ir svarīgākais aspekts - nevienu nedrīkst aizskart vai diskriminēt rases, dzimuma, seksuālās orientācijas vai citu morāli nebūtisku īpašību dēļ, svarīgākais ir cilvēka morālās un ētiskās vērtības.
Savukārt attiecībās „dzīvnieks – cilvēks”, gluži pretēji, visbiežāk dominē materiālais aspekts: cūkas vērtību nosaka tās gaļas kvalitāte un daudzums, vistu vērtē pēc izdēto olu skaita, bet ūdeli – pēc kažoka piemērotības apģērba vai cita izstrādājuma izgatavošanai. Vienlaikus suņus cilvēki vērtē augstāk nekā, piemēram, vistas – to nosaka arhetipiskās emocijas par suni kā cilvēka četrkājaino draugu un pavadoni.
Taču no dzīvnieku tiesību viedokļa ikviens dzīvnieks ir uzskatāms par indivīdu, nevis līdzekli vai instrumentu, lai apmierinātu cilvēku vajadzības. Zinātniskie pētījumi ir pieradījuši, ka dzīvnieki tāpat kā cilvēki spēj izzināt apkārtējo vidi, just sāpes, bēdas, bailes, prieku un pieķeršanos. Tātad tiem piemīt visas tās pašas īpašības, ar kurām raksturo cilvēku kā saprātīgu būtni, kas apzinās pats sevi un savu vietu fiziskajā un garīgajā Visumā.
Tādēļ dzīvnieku primārās tiesības – būt dzīvam, netikt pakļautam ciešanām, drīkstēt dzīvot atbilstoši savām vajadzībām -, nedrīkst tikt pārkāptas cilvēku sekundāro interešu - ērtību, izklaides un modes - dēļ.
Dzīvnieki pārtikas ražošanā.
Katru gadu simtiem miljoni lauksaimniecības dzīvnieku tiek nokauti pārtikas ražošanai. Intensīvajā lauksaimniecībā dzīvnieku mūžs ir īss, un tie ir spiesti šo laiku pavadīt nedabiskos apstākļos, kas robežojas ar cietsirdību – dzīvnieku kustības ir ierobežotas līdz minimumam vai nav iespējamas vispār, liegtas iespējas izpaust sugai raksturīgu uzvedību, piemēram, socializācija, barības meklēšana, mazuļu audzēšana.
Tādēļ lielākā daļa lauksaimniecības dzīvnieku cieš no stresa un garlaicības, kas noved pie nenormālas uzvedības un slimībām. Problēmas intensīvās lauksaimniecības uzņēmumos vairo lielā dzīvnieku koncentrācija - dzīvnieku audzēšana galvenais mērķis ir produktivitāte, tādēļ nevienu neinteresē dzīvnieku labturība un veselība.
Lauksaimniecības dzīvnieki tiek nokauti krietni pirms to dabiskā mūža beigām.
Labturības problēmas lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā:
Lielākā daļa dējējvistu visu mūžu pavada būros, kuru platība ir viena A4 lapa. Putniem nav nekādu kustības iespēju.* Mazie gailēni tiek nežēlīgi nogalināti uzreiz pēc izšķilšanās, dzīvus cālēnus sametot gaļas mašīnā. Broileru (gaļas vistu) cālēniem ievada hormonus, kā rezultātā tie aug nedabiski ātri, cieš no dažādām kroplībām, sāpēm kājās un sirds problēmām. Sivēnmātes tiek turētas mazos sprostos, kas liedz iespēju tām brīvi kustēties grūsnības, atnešanās un zīdīšanas periodā.* Lielākā daļa govju ziemas periodā tiek turētas piesietas bez iespējas brīvi kustēties. Teļi uzreiz pēc piedzimšanas tiek atņemti mātei un turēti individuālos sprostos līdz 8 mēnešu vecumam, lai gan šajā periodā viņiem būtu nepieciešams sociālais un fiziskais kontakts ar māti.*
* Eiropas Savienībā ir aizliegti teļu un sivēnmāšu sprosti, kā arī dējējvistu turēšana sprostu būros, taču daudzviet tie joprojām tiek izmantoti.
Dzīvnieki kažokādu ražošanā.
Ik gadu Eiropā tiek nogalināti vairāk nekā 20 miljoni kažokzvēru. Tie visu mūžu tiek turēti mazos būros, kur tiem ir niecīgas iespējas izkustēties un izpaust savu dabisko uzvedību, piemēram, kāpelēt, peldēt vai rakt alas. Standarta kažokzvēru būris ir mazāks par vienu kvadrātmetru, lai gan brīvā dabā ūdeles, lapsas un citi dzīvnieki, ko audzē kažokādu ieguvei, ir ļoti aktīvi un mēro pat simtiem kilometru lielus attālumus.
Ierobežoti un stresa pilni apstākļi noved pie apātiskas un nenormālas uzvedības, piemēram, pašsakropļošanās, kanibālisma un vienveidīgām kustībām.
Kažokzvēri tiek nogalināti 6 – 8 mēnešu vecumā ar anālo elektrošoku vai nosmacējot gāzes kamerās. Pētījumos atzīts, ka abas metodes sagādā dzīvniekiem ciešanas.
Daudzas ES valstis jau ir pakāpeniski samazinājušas kažokādu ražošanu, piemēram, kažokādu ražošana ir pārtraukta Austrijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercogovinā, Bulgārijā, Slovēnijā un Lielbritānijā. Tāpat arī Dānija, Vācija, Itālija, Zviedrija un Nīderlande ir spērušas soli pretī kažokādu ražošanas pārtraukšanai.
Eiropas Savienībā ir noteiktas prasības minimālajiem kažokzvēru būru izmēriem un dzīvnieku labturībai, kas ir spēkā arī Latvijā, taču pēc būtības tās nenodrošina dzīvniekiem apstākļus, kuros tie varētu justies labi.
Dzīvnieki zinātnē.
Katru gadu miljoniem dzīvnieku tiek izmantoti eksperimentos. Dzīvnieki tiek indēti, turēti badā, slāpēs un miega trūkumā, tiek inficēti ar slimībām, ievainoti, apstaroti un pakļauti kairinošu vielu iedarbībai. Turklāt eksperimentu dzīvnieki tiek turēti šauros, mazos būros, kur viņiem nav ne mazākās iespējas izrādīt savu dabisko uzvedību.
Neskaitāmi izmēģinājumi ar dzīvniekiem tiek veikti sekundāru iemeslu dēļ, piemēram, kosmētikas un ķimikāliju testi. Arī daudzi medicīnas izmēginājumi nemaz nav nepieciešami, piemēram, ir vairāki pētījumi, kas jau iepriekš veikti, taču to rezultāti nav publiskoti konkurences dēļ. Daudzus izmēģinājumus uz dzīvniekiem var aizstāt ar alternatīvām metodēm, izmantojot audu kultūras un datormodeļus. Turklāt rezultāti, kas iegūti no dzīvnieku eksperimentiem, bieži vien nav derīgi cilvēku fizioloģisko, anatomisko un strukturālo atšķirību dēļ.
Dzīvnieki izklaides industrijā.
Dzīvnieku izmantošana cirkos, ceļojošos zvēru dārzos un izrādēs izraisa dzīvniekiem stresu un ciešanas un tai nav nekādas vērtības skatītājiem. Fakts, ka cirku dzīvnieku apmācības un transportēšanas metodes, kaut arī ir likumīgas, izraisa sāpes vai stresu un bieži vien ilgstošu kaitējumu, ir nenoliedzams. Veciem cirku dzīvniekiem bieži vien tiek novērotas nopietnas novirzes no dabiskās uzvedības, kas apliecina, ka viņi ilglaicīgi cietuši no stresa vai satraukuma.
Cirki, kas savās izrādēs iekļauj dzīvnieku uzstāšanos, ir agrāko laiku palieka - to laiku, kad bija atļautas lāču izrādes un gaiļu cīņas, kad līdzjūtība pret kādu dzīvnieku tika uztverta ar aizdomām. Cirki ne tikai dzīvniekiem uzspiež nedabisku dzīvi, tie degradē un pazemo dzīvniekus. Cirki ir novecojusi parādība laikā, kad vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga savvaļas dzīvnieku aizsardzība un pasargāšana no izmiršanas.
Cilvēka attieksme pret dabu izveidojas bērnībā, līdz ar to šajā gadījumā sabiedrībai ir izvēles iespēja nākotnes paaudžu labā. Vai mēs dzīvniekus redzam kā dīvaiņus mūsu izklaidei, vai arī mēs pieņemsim, ka savvaļas daba ir daļa no sarežģītas sistēmas, kurai piederam arī mēs? Cirki to nevar iemācīt, patiesībā tie ir pilnīgi pretēji šai koncepcijai.
Sarežģīts un diskutējams ir arī jautājums par zooloģisko dārzu lomu mūsdienu sabiedrībā. Nav noliedzams, ka zooloģiskie dārzi ir devuši un dod milzīgu ieguldījumu izmirstošo sugu saglabāšanā un sabiedrības izglītošanā par savvaļas dabu, taču tikpat neapstrīdams ir arī fakts, ka daudzi zvērudārzi savā attīstībā nav tikuši tālāk par Viktorijas laika zvērnīcām, dzīvnieki tajos tiek turēti pilnīgi nepiemērotos apstākļos un to ieguldījums sugu aizsardzībā un zināšanu par dzīvniekiem vairošanā ir drīzāk ar mīnusa zīmi.
Tev patiks šie raksti
