ir cilvēciņi, kuri pamanās izdzīvot tur, kur, liekas, izdzīvot nav nekādu izredžu...
Cilvēki, kuri ir stiprāki par vētrām un negaisiem4
248
0
32 gadus vecā paraplanieriste Ewa Wisnierska no Vācijas izdzīvoja pēc tam, kad vētra viņu uznesa 9 947 metru augstumā, kur viņa atradās apmēram 40 minūtes, līdz atgriezās uz zemes galīgi apledojusi.
Viņa piedalījās treniņu lidojumos Austrālijā, kur gatavojās pasaules čempionātam. Negaidot viņa un vēl viens paraplanierists - 42 gadus vecais Ķīnas pilsonis He Zhongpin - nokļuva briesmīgā vētrā.
"Jūs pat nevarat iedomāties stihijas spēku," - viņa vēlāk stāstīja intervijā telekanālam ABC. - "Es jutos kā maza lapa, kuru vējš ir norāvis no koka". Pēdējais, ko atceras Eva, pirms zaudēja samaņu, bija tumsa apkārt un pērkona grāvieni.
Vēja nesta, viņa cēlās gaisā ar ātrumu 20 m/sek, līdz sasniedza gandrīz 10 000 metru augstumu. Viņa nāca pie samaņas pēc 40 minūtēm, jau nolaidusies līdz 6 900 metru augstumam.
Kā atzīmē pati sportiste, viņas izredzes izdzīvot bija vienādas ar nulli. Viņai bija janosalst zemajā temperatūrā, kura šajā augstumā mēdz būt - 40-50 grādi, vai arī jānomirst no skābekļa trūkuma.
Viņu glāba tikai tas, ka viņa zaudēja samaņu - sirds automātiski samazināja asins pieplūdumu audiem un orgāniem, novedot organismu savdabīgā miega stāvoklī. Visnerska guva nopietnus apsaldējumus, gandrīz vai zaudēja ausis, bet ķīniešu sportists gāja bojā.
He Zhongpin ķermenis tika atrasts 25 kilometrus tālāk - viņš bija gājis bojā vai nu no skabekļa trūkuma lielajā augstumā, kurā sportisti iekļuva, vai arī nosala līdz nāvei.
Kā atzīmēja Godfrey Wenness, viens no pasaules čempionāta organizatoriem paraplanierismā, augstuma rekords, kuru pirms Visnierskas bija sasnieguši paraplanieristi , bija 730 metri. 10 000 metru augstumā lido tikai reaktīvās lidmašīnas.
Un vēl bija tāds gadījums, kad Rojam Sallivanam iespēra zibens.
Vispār tās nav kaut kādas blēņas un tīrais sīkums, kā varētu likties, jo zibens viņam iespēra veselas 7 reizes, un tas jau ir rekords.
Rojs strādāja par apsargu Šenandoa Nacionālajā parkā un nonāca tik tālu, ka, tiklīdz sākās negaiss, gan parka apmeklētāji, gan darbinieki muka tā patālāk no Sallivana, baidoties, ka ka tikai atkal ne...
Bet nomira viņš nepavisam ne no zibens - viņš nošāvās nelaimīgas mīlestības dēļ, guļot gultā blakus sievai, kura bija 30 gadus jaunaka par viņu. Sieva arī laikam bija ekstrēmiste, jo no šāviena nepamodās.
Nelielais kuģītis, uz kura par pavāru strādāja nigērietis Harrison Okene, vētras laikā apgāzās un nogrima 20 kilometrus no Nigērijas krastiem. Harisons tajā laika atradās vannas istabā. Viņš izdzirdēja, kā kliedz viņa komandas biedri, kuģis sasvērās un visi priekšmeti apgāzās.
Kuģis grima negaidīti ātri. Noorientējies situācijā, Harisons metās uz mašīntelpu, kur bija izveidojusies neliela gaisa kabata. Okenes rīcībā, kā izrādījās, bija arī koka- kolas pudele, glābšanas veste un kabatas lukturītis. Viņš nezināja, ka viņam ir izdevies atrast vienīgo vietu uz kuģa, kur bija iespēja izglābties. Nekādas skaņas viņš vairāk nedzirdēja. Pa to laiku okeānā sākās glābšanas darbi, kaut gan neviens necerēja, ka kāds būtu varējis izglābties, un vienkārši gatavojās izvilkt bojā gājušo ķermeņus.
Kad Harisons bija pavadījis ūdenī jau 60 stundas un viņa cerības uz izglābšanos kļuva arvien miglainākas, viņš izdzirda jaunas skaņas - tie bija glābēji. Viņu atrada Dienvidāfrikas ūdenslīdēji. Tagad 30 - gadīgais Harrison Okene strādā par pavāru krastā - viņš saka, ka nebūtu prātīgi vēlreiz kaitināt likteni.
Tev patiks šie raksti
Prieks, ka izdzīvoja. 
