Neviena cilvēka dzīve nav pilnībā brīva no sāpēm un ciešanām. Vai tad drīzāk nav jāiemācās ar tām sadzīvot, nevis jācenšas no tām izvairīties?
Cik pulkstenis?1
Lielākā daļa cilvēces sāpju ir nevajadzīgas. Tās radām mēs paši tik ilgi, kamēr nepieskatītais prāts valda pār mūsu dzīvi. Sāpes, ko radāt šobrīd, vienmēr ir esošā nepieņemšanas, neapzinātas pretestības forma. Domu līmenī šī aizsargāšanās izpaužas kā vērtējums. Emocionālajā līmenī — kā negativitāte. Sāpju intensitāte ir atkarīga no pakāpes, kādā jūs pretojaties pašreizējam mirklim, kas savukārt atkal izriet no tā, cik ļoti esat identificējušies ar prātu. Prāts vienmēr cenšas noliegt Tagadni un no tās aizbēgt. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk esat identificējies ar savu prātu, jo vairāk ciešat. Varētu to pavērst arī tā — jo vairāk jūs spējat pieņemt un godāt Tagadni, jo vairāk atbrīvojaties no sāpēm un ciešanām, kā arī no ego prāta.
Kāpēc prāts pastāvīgi noliedz vai atraida Tagadni?
Tāpēc, ka tas nespēj funkcionēt un saglabāt vadības grožus bez laika, kas ir pagātne un nākotne; tāpēc tas uztver bezgalīgo Tagadni kā draudu. Laiks un prāts patiesībā ir nešķirami.
Iedomājieties zemi, brīvu no cilvēkiem, kur vienīgās dzīvības formas ir augi un dzīvnieki. Vai šeit vēl aizvien būtu pagātne un nākotne? Vai mēs vēl joprojām runātu par laika nozīmi? “Cik ir pulkstenis? Kāds šodien datums?” — šādi jautājumi būtu diezgan nejēdzīgi, pat ja būtu kāds, kas spētu tā pajautāt. Ozols vai ērglis būtu apmulsuši, izdzirdot šādus jautājumus. “Cik pulkstenis?” — tie pārjautātu. “Nu protams, ka Tagadne. Šobrīd ir Tagadne. Kas gan vēl cits varētu būt?”
Jā, cilvēkiem ir nepieciešams gan prāts, gan laiks, lai spētu darboties šajā pasaulē, taču ir tāds brīdis, kad tie abi pārņem mūsu dzīvi, un tieši tad arī sāk rasties darbības traucējumi, sāpes un ciešanas.
Lai nodrošinātu savu kundzību, prāts ar pagātnes un nākotnes palīdzību nepārtraukti cenšas aizsegt pašreizējo mirkli un tāpēc tiek aizēnota cilvēka patiesā būtība, jo dzīvības pilno un bezgalīgo Esamības radošo potenciālu, kas nav nošķirams no Tagadnes, aizsedz laiks. Aizvien lielāka un smagāka laika nasta uzkrājas cilvēka prātā. Visi cilvēki cieš no šīs nastas, un šīs nastas smagums palielinās ik reizi, kad tiek ignorēts vai noliegts kāds vērtīgs brīdis, vai arī tas tiek padarīts par līdzekli, kā iegūtu kādu mirkli nākotnes ainā, kas eksistē tikai prātā un nekad ne realitātē; Laika uzkrājumi gan kolektīvajā, gan individuālajā cilvēka atmiņā ietver sevī arī lielu daudzumu pagātnes sāpju.
Ja vairs nevēlaties sāpināt sevi un citus, ja vairs nevēlaties pievienot vēl kādu artavu sevī mītošajam pagātnes sāpju krājumam, tad neradiet vairs laiku, vai vismaz neradiet vairāk laika, nekā nepieciešams, lai tiktu galā ar dzīves praktiskajiem aspektiem. Kā izbeigt laika radīšanu? Pilnībā jāapzinās, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas jums vispār ir. Padariet Tagadni par centrālo savā dzīvē. Ja agrāk dzīvojāt laikā, bet Tagadnē paciemojāties tikai uz īsu brīdi, tad pārcelieties dzīvot Tagadnē un apciemojiet pagātni un nākotni tikai tad, kad nepieciešams risināt praktiskās dzīves situācijas. Sakiet vienmēr “jā” pašreizējam brīdim. Kas gan varētu būt vēl bezjēdzīgāks, vēl nesaprātīgāks, kā radīt iekšēju pretestību pret kaut ko tādu, kas nenovēršami ir. Kas var būt vēl nesaprātīgāk kā pretoties dzīvei, kas vienmēr ir šeit, tieši šajā brīdī? Padodieties tam, kas ir. Sakiet dzīvei “jā” — un jūs manīsiet, ka tā pēkšņi sāk darboties jūsu labā, nevis pret jums.
Pašreizējais brīdis dažreiz ir nepieņemams, nepatīkams vai pat briesmīgs.
Tas ir tāds, kāds ir. Pavērojiet, kā prāts to apzīmogo un kā šis apzīmogošanas process, šī nepārtrauktā vērtēšana un tiesāšana, rada sāpes un ciešanas. Vērojot prāta darbības principus, izejiet no tā pretestības sistēmas un ļaujiet- pašreizējam mirklim notikt. Tas jums dos iekšējas brīvības apziņu — brīvību no ārējiem apstākļiem un patiesu miera stāvokli. Un tad, raugoties uz notikumiem, rīkojieties kā vajadzīgs vai iespējams.
Pieņemiet to — un tad rīkojieties. Lai ko pašreizējais brīdis nestu, pieņemiet to, it kā pats būtu to izvēlējies. Vienmēr darbojieties kopā ar to, nevis pret. Lai tas ir jūsu draugs un sabiedrotais, nevis ienaidnieks! Tas patiešām neticami pārvērtīs visu jūsu dzīvi.
– Ekharts Tolle