local-stats-pixel fb-conv-api

Cik maksā līdzjūtība?5

252 0

Viens itkā nenozīmīgs notikums, bet ir atstājis uz mani iespaidu līdz šai pašai dienai!

Pirms kādiem 2 gadiem, kā vienmēr pēc darba devos uz savu 11. tramvaju, lai brauktu mājās. Iekāpu, apsēdos un sāku domāt, ko ēdamu taisīšu mājās. Nobraucis divas pieturas, ievēroju vecu tantiņu, kura sēdēja divas sēdvietas tālāk. Viņa itkā sarunājās ar blakus sēdošo cilvēku, bet es fiksi sapratu, ka tas otrs cilvēks nemaz viņu nepazīst, un nebija brīnums, ka pēc dažām minūtem viņš piecēlās un aizgāja uz otru tramvaja galu. Tantiņa pagriezās, un par brīnumu ieraudzīju, ka viņai rokās bija skārda alus bundža. Viņa smaidīja. Es tāds, afigeķ, flashbaki no 15. troļuka, bomži, urlas utt. Viņa piecēlās un sāka staigāt par tramvaju, sēdās blakus cilvēkiem un sāka kaut ko runāt. Visi viņu ignorēja, mainīja vietas un aizgriezās. Vēl es pamanīju to, ka viņa bija izmirkusi, jo ārā bija lietus un kādi +12 grādi. Nodomāju, jucis cilvēks. Domāju tikai ātrāk tikt līdz savai pieturai, lai varētu pazust no viņas redzes loka. Bet tieši 3 pieturas pirms man bija jākāpj ārā viņa apsēdās man priekšā un pagriezās pret mani. Es tāds:" Nu tulīt sāksies! Sāks kaut ko stāstīt, lamāties, vai rūnāt sātana balsī!'' Tomēr, viņa neko neteica, vienkārši skatījas uz mani un smaidīja. Un pats dīvainākais, viņa ne reizi nebija dzērusi no alus bundžas. Tādad, alkāns tas nav, es nodomāju. Pienāca mana pietura, ceļos augšā un gaidu kamēr tramvajs apstāsies. Par brīnumu večiņa arī piecēlās un nostājās aiz manis. Kāpju ārā, viņa arī. Eju uz māju pusi, viņa seko, līdz viņas uzmanību novērš liels liepas koks. Viņa sāk plūkt lapas un tās ostīt. Lietus pieņemas spēkā. Es tāds pofig, eju tālāk. Tomēr, ejot atceros viņās seju ar jauko smaidu, acis kurā varēja redzēt par ilgu mūžu. Atskatos, viņa plānā džemperī ņemas ap liepas koku. Domāju, kas ar viņu notiks, jo viņai noteikti ir kaut kādas problēmas. Viss, ņemu ārā telefonu, bet kam zvanīt? Laikam jau policijai, lai atbrauc un aizgādā mājās aizmaldījušos večiņu. Sazvanu un gaidu. Pēc 5 minūtēm buss ir klāt, viņa joprojām ņemas ap koku. Policistu sejās pilnīga vienaldzība, pastāstu par tantiņu, policisti pasaka, ka varu iet tālāk, vini tikšot galā. Tomēr, es palieku un skatos. Policisti pieiet klāt večiņai un rupjā balsī saka:''Nu atkal esi no psihenes aizbēgusi! Atkal tevi būs jāvizina atpakaļ!'' Es tāds WTF! Viņu ātri iemet busā un aizbrauc prom! Es palieku stāvot, lietus nenomierinās! Palika domas, vai viņai nebija neviens, vai viņa tika vienkārši iemesta psiho namā un tur pamesta? Kāds bija viņas dzīves stāsts? Ilgi par to domāju, jo viņas acīs varēja redzēt gudrību, pieredzi un maigumu. Bet es zinu, ka rīkojos pareizi, vismaz viņa neklīdis pa ielām, kur nez kas varēja notikt.

Un sapratu, ka līzjūtība ir zelta vērtē. Lai gan notikums norisinājās tik kādas 20 minūtes, tas uz mani atstāja iespaidu pat līdz šai dienai.

252 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

"Es tāds WTF! Viņu ātri iemet busā un aizbrauc prom! Es palieku stāvot, lietus nenomierinās! Palika domas, vai viņai nebija neviens, vai viņa tika vienkārši iemesta psiho namā un tur pamesta? Kāds bija viņas dzīves stāsts?"

Stāsts ir tāds, ka ir bijis kāds notikums, pēc kura cilvēks iestrēgst izdomātā realitātē, jo īstā realitāte neliekas ticama. Varbūt viņai nomira radinieki, varbūt viņai nebija draugu, un kad visi apprecējās, viņa palika viena, vientuļa, un uz mūža beigām sāka iedomāties, ka plūcot lapas viņa veido kaut kādu notikumu, ka kaut kas no tā izmainīsies. Ir tāda lieta kā cerība. Cerība kļūst dažkārt stiprāka par saprātu, un cilvēks zaudē saprātu, kas tad ir realitāte, jo viņš joprojām domā, ka viss ir iespējams, visu var izmainīt, atgriezt, neviens nav nomiris un tulīt, tulīt, iznāks tas cilvēks, un atkal viss būs labi un skaisti.  Vienam attālam drauga paziņam tā notika, ka vecāki nomira, un viņš sajuka prātā, jo nevarēja to panest. Šai večiņai- Visticamāk viņa tik ļoti gribēja socializēties un būt derīga, ka viņa zaudēja prātu. Viņu iemetīs pshihiatrijas klīnikā vai nē, viņai ir vienalga, jo tādi cilvēki parasti dzīvo savā realitātē, un īsti neizprot kas patiesībā notiek. Viņa vienkārši turpinās tur darīt to pašu- plūkt lapas vai veidot kaut ko, lai atgrieztu, saprastu, izmainītu to, ko viņa savā galvā ir izdomājusi, kas ir(bet kas neeksistē).

5 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

Es policijai nebūtu zvanījusi. Kas var būt labs psihenē. 

2 1 atbildēt

Tu ķipa lepns jūties, kad tantiņu iemeti psihenē? 

8 15 atbildēt