Tu pilnībā saproti, ka esi slapjš un aptaisījies un, lai gan tu vari uztver tikai brīžus starp spazmām, tu redzi un saod, ka ar turpat uz zemes gulošajiem ir noticis tas pats. Ik pa brīdim tu izvemies un atkal, un atkal līdz kuņģis ir pilnībā tukšs. Acis un deguns dedzina tik briesmīgi, ka tu nevari to izturēt. Viss, ko tu vari darīt ir kliegt, hmm, lai gan tu nevari izdarīt arī to. Diafragma, kas kontrolē tavu elpošanu arī nekontrolēti spazmējas, be tas vēl nav trakākais.
Mūsu smadzenes ir gudrs orgāns. Dzīvnieki dažreiz saskarās ar indēm, tāpēc tavas smadzenes evolūcijas gaitā ir izstrādājušas slāni ar taukiem, kas tiek saukts par smadzeņu asins barjeru (eļļa nesajaucas ar ūdeni, zāles ,kas izšķīdušas ūdenī(tavās asinīs) nevar viegli tikt cauri taukiem)
Tā kā mūsu smadzenes ir aizsargātas tava apziņa ir saudzēta. Tu paliec pie pilnas apziņas ,kad tas viss notiek. Tu esi pie pilnas apziņas brīdī, kad konvulsijas smacē tevi līdz nāvei, ja tev paveiksies.
Ja tev paveicās tu nenomirsti un izdzīvo. Tu guli uz zemes starp nāvi un sāpēm un tavs ķermenis turpina raustīties konvulsijās, kamēr tu esi spiests raudāt.
